Allas Martiņukas publicitātes foto
Viņa varētu veidot veiksmīgu karjeru Krievijā un paziņot, ka politikā neiesaistās. Taču tā vietā pievilcīgā gaišmate Alla Martiņuka tikai pagājušajā gadā vien savāca septiņus miljonus dolāru palīdzības Ukrainas armijai. Kinostudiju un koncertzāļu vietā viņa izvēlējusies labdarības fondu Nākotnes sardze, kuru militārpersonas vienkārši dēvē par Martiņukas štābu, kas jau profesionāli organizē mīnmetēju, termokameru, automašīnu, munīcijas un citu frontei nepieciešamo lietu iegādi.
Savulaik Alla pat iedomāties nevarēja, ka Krievija viņai varētu būt ienaidnieka valsts. Gluži pretēji, viņa sapņoja ar savu talantu iekarot Maskavu, un viņai tas izdevās. Jau 14 gadu vecumā sāka strādāt par modeli un 18 gadu vecumā izturēja smagu pretendentu atlasi, lai pievienotos Krievijā izveidotajai populārajai meiteņu popgrupai Sļivki. Tā viņa kļuva par dziedātāju un metās Krievijas šovbiznesā, kur pirmo reizi piedzīvoja arī mobingu pret ukraiņiem.
«Bija neērti komunicēt ar daudziem šovbiznesa pārstāvjiem, jo viņi pret ukraiņiem izturējās kā pret otršķirīgu tautu. Izdarīja spiedienu, sauca mani par hoholku, izsmēja manu ukraiņu akcentu. Es biju ļoti jauna un sākumā pat kaunējos par savu izcelsmi. Bet tad kļuvu spēcīgāka un ar lepnumu visiem atbildēju: jā, es esmu ukrainiete!»
Dziedātājai Krievijā bija daudz draugu. Radošajās ballītēs un pat savā virtuvē viņa tērzēja ar tādām Krievijas slavenībām kā Timati, Pāvels Voļa, grupas Smash un Otpetije mošeņņiki. Pēc karjeras beigām grupā Sļivki Alla iestājās Maskavas Dailes teātra studijskolas aktiermeistarības nodaļā, bet, uzzinot, ka ir stāvoklī, studijas pārtrauca un atgriezās Ukrainā.
Pēc Pašcieņas revolūcijas un Krimas aneksijas 2014. gadā Alla saprata, ka par karjeras atsākšanu agresorvalstī vai sadarbību ar Putinu atbalstošiem kolēģiem vairs nevar būt ne runas. Viņu īpaši sarūgtināja tie ukraiņu dziedātāji un aktieri, kuri turpināja strādāt Maskavā un klusēt. «Kopš 2014. gada mana pasaule ir sadalījusies divās daļās. Katru gadu un tagad katru dienu mirst draugi. Es skatos uz šiem krievu neliešiem un saprotu, ka vairs nekad nevarētu pat atrasties viņu tuvumā. Viņi ir nogalinājuši un sakropļojuši tik daudz vīriešu, sieviešu, bērnu — kā ar to var samierināties? Es nezinu, vai starp mūsu valstīm kādreiz būs iespējamas normālas attiecības,» Alla saka ar kamolu kaklā.
Alla pat neapjauta, kā pārvērtās par brīvprātīgo. Viss sākās jau Pašcieņas revolūcijas laikā, kad gatavoja siltu ēdienu aktīvistiem, bet vēlāk kopā ar meitām apciemoja slimnīcas, kurās nonāca pirmie Donbasā ievainotie karavīri. Pēc pirmā brauciena uz fronti viņa saprata, ka vairs nevar nepalīdzēt — turpinot filmēties ukraiņu filmās un ierakstot dziesmas, viņa sāka regulāri nogādāt dažādu veidu palīdzību uz karstajiem punktiem. Kļuva par īstu feju daudziem bāreņiem, sagādājot dāvanas un dodot spēku dzīvot.
2022. gada 24. februāra priekšvakarā Alla vēlējās sākt savu biznesu — plānoja atvērt fotostudiju un ierakstu studiju Kijivas centrā. Taču tagad viņas ikdiena ir karš, jo katru dienu rosās Ukrainas armijas vajadzībām.
Sievietes enerģija saviļņoja pat Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieku — Valērijs Zalužnijs esot bijis pārsteigts, kad Alla uzaicinājusi viņu uz tikšanos, lai apspriestu, kā sarūpēt armijai tobrīd tik nepieciešamos mīnmetējus. «Es baidījos no šīs tikšanās, taču nomierinājos, kad pie manis ar smaidu pienāca garš, izskatīgs vīrietis un uzreiz apskāva. Zalužnijs jokoja — redz, esot speciāli atsūtīta Martiņuka, kurai grūti atteikt. Jau pēc dažām dienām pirmie mīnmetēji bija kaujas pozīcijās un izglāba daudzas dzīvības. Un Valērijs pieprasīja manus dokumentus, tagad esmu viņa ārštata palīdze,» stāsta Alla.
Karš nav viegls arī Allas meitām, it īpaši jaunākajai Emīlijai. Ģimene dzīvo Kijivā netālu no termoelektrocentrāles, uz kuru pastāvīgi tiek mērķētas krievu raķetes.
«Nesen man atrakstīja krievu aktieris, ar kuru kopā spēlējām vienā izrādē Ukrainā,» stāsta brīvprātīgā. «Atvainojās, ka esot klusējis. Ka tas esot vājprāts. Un tad pajautāja: «Vai tu jau esi pieradusi pie kara?» Es atbildēju: «Nē, mīļais, pie nāves un sprādzieniem nav iespējams pierast. Mēs vienkārši pielāgojamies un cenšamies izdzīvot.»»
Alla cer, ka karš beigsies ar ukraiņu uzvaru jau šogad. Viņa plāno pamazām atgriezties radošajā biznesā, taču labdarības darbu pamest negrasās — vēlas iesaistīties kara veterānu rehabilitācijā un palīdzēt bērniem. Varbūt uzņems filmu. Varbūt savu organizatorisko pieredzi liks lietā valsts darbā. Taču par to vēl pāragri domāt, saka Alla, līdz uzvarai daudz kas jāizdara.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Komentāri (1)
QAnon 21.03.2023. 16.54
Allai Martiņuk nav jāpārdzīvo, ka tagad netusēs ar civilizācijas padibeņu eliti, kas drīz vien, ja netiks notiesātas uz nāvi, vai nesēdēs cietumā, noteikti būs bez iztikas līdzekļiem un viņai nav jādusmojas uz bidlām, ka nosaukušas par hoholieti. Hoholi ir kādreizējie ukraiņi, kas zaudējuši savas saknes, vēsturi un cilvēku sejas, kas ir praktiski degradējuši līdz krieviem. Tāda ir sadistiskā gļēvā pedofīla, Putina, līdzgainiece, Matvijenko (saukta par Vaļka Stakan, vai Vaļka Krasnije trusi), tāds ir krievu fašistiskais “ņedobitoks”, Gapoņenko. Martiņuk noteikti nav hoholiete.
Ukraina kopš 2014. ir spērusi nopietnus soļus savas valsts drošībā un ja viņu bruņotie spēki nebūtu iztīrīti no krievu militāristiem, ar ko kopā čekas viķirāns Pabriks apguva armijas budžeta līdzekļus, kādu pilna Latvijas armija, Kijiva noteikti būtu kritusi trīs dienās.
Kaut arī stipri novēloti, bet paldies Dievam, Ukraina sākusi attīrīt valsti no krievu sātanistu sektas, РПЦ un tās adeptiem – smirdīgiem krievu alkašiem un pederastiem. Tikai mūsu valdošiem zagļiem, kremļjaģjām un sodomītiem un Lubjankai, kas Dzeršinska laukumā, zināmo iemeslu dēļ, Latvijā sektai pieder milzīgi īpašumi, par kuriem tā latviešu valstij nav maksājusi ne santīma, kaut arī vēl 1991. gada augustā tai bija jāatņem visi īpašumi, bet popi, kā krievu zvērību ideologi, jāpakar aiz bārdām, lai vārnas tos noknābā.
0