Kara balsis.* «Salika atpakaļ seju»

Oļeham Simorozam 2022. gads solījās būt darbīgs un pozitīvs. Kopā ar savas apkaimes iedzīvotājiem 24 gadus vecajam vīrietim izdevās apturēt koruptīvu celtniecību Dņepras upes krastā Kijivā, viņš laimīgi dzīvoja kopā ar draudzeni un ķērās pie liela projekta savā juridiskajā darbā. Taču 24. februārī, tāpat kā visus citus ukraiņus, Oļehu rītausmā pamodināja sprādzieni. Pirms kara viņš bija pazīstams sabiedriskais aktīvists, kurš cīnījās pret nelikumīgu būvniecību un korupciju galvaspilsētas domē. Spēcīga taisnīguma izjūta viņam esot radusies jau skolas gados: bija sašutis par to, kā kāda bagāta klasesbiedra vecāki iesaistīja policiju, lai atrisinātu dēla problēmas skolā. «Šī situācija mani iedvesmoja cītīgi studēt jurisprudenci, lai profesionāli palīdzētu cilvēkiem aizstāvēt savas tiesības. Tā es kļuvu par juristu un nokļuvu Kijivas sabiedrisko notikumu centrā,» atceras Oļehs.

Tagad viņš ir pieradis ieņemt pilsonisku nostāju gandrīz visos jautājumos, it īpaši, ja runa ir par dzimto pilsētu. Pagājušā gada 24. februārī, sēžot bumbu patvertnē starp raudošām sievietēm un bērniem, Oļehs ātri saprata, ka šī atmosfēra viņam nav piemērota. Un jau dažas stundas vēlāk Oļehs stāvēja kilometru garā rindā pie militārās reģistrācijas nodaļas, lai aizstāvētu Kijivu pret Krievijas armiju. Kā vēlāk izrādījās, vienā no šīm rindām pie iesaukuma punkta stāvēja arī viņa tēvs.

«Armijā mani neņēma, sakot, ka nav militārās mācības. Tāpēc iestājos teritoriālajā aizsardzībā, kas ir tas pats, kas armija, tikai vieglie kājnieki. Jaunajā rindā es beidzot nomierinājos, jo, spriežot pēc brīvprātīgo skaita, kas bija gatavi apturēt krievus, sapratu, ka ienaidniekiem nav nekādu izredžu ieņemt Kijivu,» atceras Oļehs.

Viņu norīkoja vienībā, kas galvaspilsētu sargāja no Hostomeļas un Irpiņas puses, kur krievu karaspēks tobrīd bija ļoti aktīvs. Visiem nepietika formas tērpu, tāpēc uz savu pirmo kaujas pozīciju Oļehs ieradās krosenēs, džinsos un jakā. Īstā apziņa par kara mērogu nāca, kad ienaidnieks viņus sāka apšaudīt ar Grad raķetēm — šīs bombardēšanas laikā Oļehs esot burtiski pārdomājis dzīvi un vienlaikus kļuvis vēl apņēmīgāks aizstāvēt savu ģimeni, pilsētu un valsti.

Tagad viņš pajoko, ka galvenais draugs kājniekos bija nevis automāts, bet gan lāpsta. Līdz tam priekšstats par militārajām operācijām bija veidojies no datorspēlēm. Bet tagad nākusi apjausma: lai gūtu panākumus, visai vienībai jādarbojas kā vienotam mehānismam, ieskaitot smagu rakšanu. «Sākumā gulējām bedrēs meža vidū, un martā bija diezgan vēss. Tad starp apšaudēm būvējām bunkurus un nostiprinājām nocietinājumus.»

Kad Ukrainas armijai izdevās padzīt krievus no Kijivas apgabala, Oļehs nolēma turpināt dienestu. Pēc papildu militārajām un medicīniskajām mācībām viņu nosūtīja uz valsts austrumiem. «Rudenī nokļuvu Doneckas apgabala ziemeļos, starp Jampiļu un Kreminnu, tieši tad, kad sākās ļoti smags karadarbības posms. Psiholoģiski bija vieglāk, jo biju pieradis pie apšaudēm. Bet fiziski bija grūtāk, jo krievi bija ieveduši lielus artilērijas spēkus. Runā, ka tur karo tikai alkoholiķi un notiesātie, taču ienaidnieku nedrīkst novērtēt par zemu — viņi prot karot un dara to intensīvi.»

20. oktobrī jaunā vīrieša vienība saņēma pavēli doties uz kaujas pozīcijām jeb, kā saka militārpersonas, «doties uz nulli». Konvojam pārvietojoties pa mežu, Oļeha pikaps uzbrauca uz prettanku mīnas, ko krievi bija atstājuši, atkāpjoties no Harkivas apgabala. Puiši tika izmesti no piekabes, guva kontūzijas, rotas komandierim tika traumēta acs un lauzts deguns, bet pie stūres sēdošais Oļehs guva vissmagākos ievainojumus. «Dzinējs ielidoja man sejā, izsita zobus, salauza degunu un sejas kaulus. Guvu smagus abu roku lūzumus, un man amputēja kājas. Būtībā es varēju arī neizdzīvot — ārsti par manu dzīvību cīnījās četras dienas. Par laimi, man izdevās.»

Krievijas uzbrukuma gadadienā Oļehs joprojām atradīsies slimnīcā. Tagad viņš ir sācis rehabilitāciju — mācās stāvēt un staigāt ar protēzēm. Aiz muguras vairāk nekā 10 operācijas, no kurām viena ilga 6,5 stundas — «salika atpakaļ seju», un, kā pats pajoko, sanācis diezgan labi. Drīzumā tiks laboti zobi — šī procedūra Oļehu uztrauc visvairāk, jo zobārsti viņam nepatīk jau kopš bērnības.

Oļeha padoms ikvienam, kurš krīt panikā vai slīgst depresijā: vajag uzdot sev jautājumu, «ko es esmu darījis savas valsts un armijas labā». Paša sirdsapziņa esot tīra, un tas ir viņa lielākais mierinājums. Kad atkal būs iespēja sēdēt jurista birojā, viņš apzināsies, ka ir izdarījis maksimālo, un tāpēc nebūs kauns skatīties acīs citiem karavīriem, savai ģimenei un mīļotajai meitenei.

«Es esmu sapņotājs. Man ir daudz plānu pirmajam mēnesim pēc ārstēšanās gan personīgajā dzīvē, gan sabiedriskajā un politiskajā darbībā. Es vēlos uzrakstīt grāmatu par savu brīnumaino izdzīvošanu.» Viens no viņa mērķiem ir turpināt cīnīties par pārmaiņām Kijivā, jo pēc uzvaras visiem aktīvajiem ukraiņiem būs daudz darba. «Arī rehabilitācijā es esmu kā armijā — nospraužu sev mērķus, sekoju tiem un sasniedzu rezultātu,» smaida Oļehs.

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu