Bolderājas kāzu svinības ir žilbinošas. Jaunais pāris — Ivana Streļcova Ņikita un Elīnas Bartkevičas Anastasija — savu kāzu deju nodisko Melanholiskā valša elektroniskā variantā. Foto — Kristaps Kalns
Elmāra Seņkova iestudētā Bolderāja Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir visai apzināta provocēšana. Cits jautājums — kuru sabiedrības daļu tā skar?
Gan dramaturģe Justīne Kļava, gan režisors Elmārs Seņkovs pieder pie tās zinātkārās neatkarības laikā tapušo mākslinieku paaudzes, kam kārojas izpētīt, kas sabiedrībai kā tādam pulkstenim «vēderā», kā tas darbojas un kādu laiku rāda. Latvijas valodu un informācijas ziņā sašķelto sabiedrību Kļava jau ir pētījusi vairākās lugās — Daugavpils teātrī Paulas Pļavnieces iestudētajās Jubileja ’98 un Lutišķi. Simtgade, kā arī Dvēseļu utenī, ko Dirty Deal Teatro uzveda Inga Tropa. Savukārt Seņkovs krietni paārdījis mītus par latviešiem kā «balto arāju tautu» gan Nacionālā teātra Spēlēju, dancoju, gan Liepājas teātra Baltijas teļā. Diezgan uzmanīgi sekojusi abu daiļradei, uz Bolderāju Mihaila Čehova teātrī devos, hm, piesardzīgi. Un mana piesardzība attaisnojās.
