Latvijas Ukraiņu kongresa un sabiedrības pārstāvju atklātā vēstule NEPLP lēmuma atbalstam
Latvijas valsts dibinātāji Latvijas valsts proklamēšanas aktā uzsvēra, ka Latvija “būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”. Tieši par to mēs – visu Latvijā dzīvojošo tautu pārstāvji – kopā iestājāmies manifestācijā “Par tiesisku valsti Latvijā” Mežaparkā 1988.gadā; cīnījāmies apstākļos, kad Latvijas valsti bija okupējusi padomju armija un sabiedrību, jo sevišķi t.s. radošo inteliģenci, pilnībā bija cauraudis PSRS drošības dienests VDK. Toreiz 1988.gadā mēs bijām tikai trīs gadus no neatkarības atjaunošanas. Pastāv riski, ka tagad mēs esam tieši tikpat tuvu no neatkarības zaudēšanas.
1991.gadā tika atjaunota Latvijas neatkarība un valstiskums. Cīņa par to, lai Latvija tik tiešām būtu tiesiska un demokrātiska valsts, nav beigusies; par to jāiestājas diendienā, ja nevēlamies kļūt par totalitāru valsti, kas sevi izdevīguma dēļ sauc par demokrātiju, kā tas noticis 146 miljonu apdzīvotajā kaimiņvalstī Krievijā. Krievijas drošības dienests nepazīst robežu un tā ietekme sniedzas tālu pāri Krievijai.
Ukrainas prokuratūra ir fiksējusi vairāk nekā 40 000 kara noziegumu, ko veikuši Дождь pieminētie “mūsu puisēni mūsu armijā”, un Latvija ir viena no tām valstīm, kas starptautiskā līmenī pieprasa tiesisku sodu noziegumu veicējiem. Var šķist dīvaini, ka devītajā kara gadā pret Ukrainu, desmitajā lielās ofensīvas mēnesī, ka pēc Bučas, Irpiņas, Čerņihivas, Harkivas, Hersonas demokrātiskajā Latvijā tiek apšaubīta vajadzība pēc tiesiskuma un pieprasīti izņēmumi likumam. Izrādās, ka, neskatoties uz bezprecedenta palīdzību, ko Latvija un Latvijā dzīvojošie cilvēki sniedz Ukrainai un ukraiņiem, palīdzība ir nepieciešama Latvijai pašai.
Pirms Krievijas lielās ofensīvas Ukrainā bija reģionāls karš Donbasā un Krimas aneksija. Vēl ilgi pirms tam un paralēli – hibrīdkarš un informatīvais karš, kura fronte ir sabiedrības ietekmēšana, viedokļu līderu uzpirkšana un nepakļāvīgo fiziska iznīcināšana. Hibrīdkarš Latvijā noteikti pāraugs reālā okupācijā, ja mēs to pieļausim.
Tādēļ tagad mums ir vērts paskatīties uz to, kādēļ Ukraina 2017.gadā, vēl ilgi līdz pilna mēroga ofensīvai, atzina Дождь par draudu nacionālajai drošībai un to iztrieca no Ukrainas.
Īsumā, Ukrainā “režīma bēgļi” darīja to pašu, ko tagad Latvijā: žurnālisti sistemātiski brauca uz Krimu no Krievijas teritorijas, kas ir pretrunā Ukrainas likuma prasībām; tāpat rādīja kartes, kurās Krima ir atzīmēta kā Krievijas teritorija, tādējādi runājot vienu, bet darot tieši pretējo. Pastāvīgā atruna par to, ka “šo ziņojumu izveidojis ārvalstu aģents”, liecina, ka televīzijas kanāls sistemātiski īsteno tieši Krievijas likumdošanas prasības, bet ne Ukrainas, ne Latvijas likumus pat negrasās ievērot. Par to liecina kanāla atteikšanās ieviest skaņu celiņu Latvijas valsts valodā un prasības pieteikums tiesā atcelt Latvijas Republikas likumu normas, kas prasa apraidē ievērot un īstenot latviešu valodas kā valsts valodas statusu.
Virkne pārkāpumu liecina, ka tās nav nejaušības un pārteikšanās. Uzdodoties par opozicionāru mediju, Дождь īsteno politiku, kas ir izdevīga Kremlim, un varbūt to arī vada un finansē Kremlis. Uzskatot Дождь par neatkarīgiem žurnālistiem, mēs ejam Krievijas drošības dienestu iecerētajā virzienā. Pastāv liela iespēja, ka Дождь ir Krievijas drošības dienesta projekts jeb marionešu opozīcija. Visvairāk par to nu jau liecina ne tik daudz paši likumpārkāpumi, kā Дождь un to atbalstītāju pārspīlētā un ārkārtīgi aktīvā reakcija uz Latvijas valsts īstenoto tiesiskumu, cenšoties panākt izņēmumus un pat apstrīdot Latvijas tiesības saukt sevi par tiesisku Eiropas Savienības dalībvalsti.
Pašlaik notiek mēģinājums šūpot Latvijas Republikas pamatakmeni un pastāvēšanas garantiju – tiesiskumu. Дождь ir Krievijas pilsoņi ar tiem raksturīgo pārākuma apziņu, sajūtu, ka visi visapkārt viņiem ir parādā, Maskavas bajāri, kam ausīs nekad nebeidz zvanīt pašpasludinātā pārākuma zvani.
Tas, ka no 2017. gada viņi nav sapratuši, kādēļ viņi ir atzīti par nacionālo apdraudējumu Ukrainā, un turpina tādus pašus pārkāpumus Eiropā, vislabāk liecina, ka viņi apzināti apdraud citu valstu nacionālo drošību.
Ja reiz puisēni ir “mūsu”, tad arī noziegumi ir mūsu un atbildība arī mūsu. Taču Дождь neuzņemas ne morālu atbildību par kara noziegumiem, ko pastrādā “mūsu puisēni mūsu armijā”, ne morālu un tiesisku atbildību par “mūsu puisēna” ēterā izteikto atbalstu okupantu un izvarotāju armijai, ne morālu un tiesisku atbildību par to, ka mediju uzņēmuma Дождь īpašniece un ģenerāldirektore vakarā saka vienu, bet no rīta – pavisam ko citu, ne atbildību par to, ka no Ukrainas jau 2017.gadā Дождь tika padzīts tieši tādu pašu un līdzīgu pārkāpumu dēļ.
Дождь tikai nesen Latvijā tika laipni uzņemts kā dārgs viesis, un nu jau Дождь ir pirmā pārbaude Latvijas sabiedrībai un drauds Latvijas valstiskumam. Ja mēs to norīsim, sāksies uzbrukumi mūsu likumiem un mūsu kārtībai no visām pusēm – ģenerālmēģinājumu mēs šobrīd redzam. Tagad ir tikai taustīšanās, robežu pārbaude, iespējams – vietējās inteliģences “cenu aptauja”. Pēc t.s. “krievu liberāļiem” valstī ienāk krievu bandīti, bet pēc tam – Pleskavas desantnieki.
Pašlaik izšķiras Latvijas kā neatkarīgas, demokrātiskas, tiesiskas valsts liktenis. Sākumā tiek okupēti prāti, tikai pēc tam teritorijas. Lai cik paradoksāli tas būtu, bet LŽA un žurnālisti, kuri vienmēr bijuši par tiesiskumu Latvijā, brīdī, kad ir runa par kolēģu likumpārkāpumiem Latvijā, ir gatavi tiesiskumu ļodzīt un piemērot dubultstandartus. Tas atgādina korumpētu loģiku.
Tiesiska valsts nav iespējama, piešķirot izņēmumus un privilēģijas.
Tādēļ mēs, vēstules parakstītāji, esam par to, lai Latvijas Republikā tiktu bez kompromisiem ievēroti Latvijas Republikas likumi bez jebkādiem izņēmumiem. Mēs esam par to, ka savas tiesības Дождь var aizstāvēt tiesā. Mēs esam par to, ka Krievijas pilsoņiem nav tiesību lemt par Latvijas likumdošanu, prasīt tās izmaiņas vai ignorēt prasības. Mēs esam par to, ka Latvija ir neatkarīga valsts, kas nav atbildīga ne par Krievijā notiekošo, ne par tās pilsoņu tiesībām uz informāciju vai ekipējumu. Mēs esam par to, ka Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji drīkst dzīvot, neatskatoties uz Putinu un Krieviju.
Ar cieņu pret NEPLP lēmumiem un Satversmi,
vēstuli parakstījuši 187 cilvēki, tai skaitā – Latvijas ukraiņu kongresa valdes priekšsēdētāja Jana Streļeca, Ukrainas atbalsta biedrības valdes locekle Tetjana Lazda, rakstnieks Vladis Spāre, redaktori Rudīte Kalpiņa un Vents Zvaigzne
Pagaidām nav neviena komentāra