Igoru Zaharenko televīzijas skatītāji pazīst kā ukraiņu raidījumu Ceļojumu pasaka, Garšu pasaka un Es skrienu vadītāju. Viņa raidījumus pārraida kanālā 2+2, kas ir pieejams ar satelīta starpniecību. Daudzi uztver Zaharenko kā žurnālistu, dokumentālistu un ceļotāju, kurš apmeklējis 86 valstis, bet tikai retais zina, ka viņš ir arī tūrisma firmas Feria Mandrii īpašnieks, kas specializējas ekskluzīvu, bet ne pārāk dārgu ceļojumu organizēšanā. Daudzas no šīm ekskursijām Zaharenko izstrādājis pats.
Līdz februārim viņa firmā strādāja 80 cilvēku 15 birojos visā Ukrainā. Kopš 2014. gada Igors pats bija ne tikai biznesmenis, bet arī militārais brīvprātīgais, kurš atbalstīja pazīstamus bataljonus, iegādājoties tiem nepieciešamo aprīkojumu un izpildot dažādus pasūtījumus. Katru reizi, kad Igors devās uz fronti, viņš filmēja videomateriālu, kas pēc tam pārtapa dokumentālās filmās.
Igors ir viens no retajiem, kurš uz jautājumu, vai jūs gatavojāties karam, mierīgi atbild: «Es tam ne tikai gatavojos, es to gaidīju.»
24. februārī kopā ar dēliem — 24 gadus veco Ivanu un 22 gadus veco Stepanu — bija viens no pirmajiem, kas ieradās iesaukšanas birojā Lavrskas ielā Kijivas centrā, lai pieteiktos teritoriālajā aizsardzībā.
Abi dēli augstāko izglītību ieguvuši ASV: Ivans ir operators, Stepans — spēļu dizainers.
«Ar sievu un dēliem nekad neesam runājuši par to, ka varētu kaut kur bēgt no valsts. Vienīgi pirmajās dienās bijām noraizējušies, vai mums izsniegs ieročus, vai pietiks munīcijas,» stāsta Igors.
Militāristi uzstāja, lai Zaharenko ieroča vietā ņemtu fotoaparātu un cīnītos informācijas frontē. Pašlaik viņš kā kontaktpersona pavada ārvalstu žurnālistus no Francijas galvenā televīzijas kanāla TF1. Hersonas atbrīvošanas laikā viņam un franču žurnālistam Benuā Kristālam atņēma akreditāciju, jo viņi bija vieni no pirmajiem, kas priekšlaikus un bez Ukrainas armijas atļaujas ieradās no okupantiem atbrīvotajā pilsētā. Pēc nedēļas akreditāciju atjaunoja. Igors par to īpaši nesamulsa.
Abi ar Benuā Kristālu strādāja arī tā dēvētās Pašcieņas revolūcijas laikā 2014. gadā. Tieši viņam izdevās Kijivas centrā uzņemt kadru ar bēdīgi slaveno apšaudi — šis attēls apceļoja visu pasauli.
Viņš pats jokojot stāsta, ka visi ceļojumu raidījumi bijuši kā viens garš treniņš — tieši dzīve viņu ir sagatavojusi tam, lai, atrodoties notikumu epicentrā, varētu bez kļūdām iemūžināt vissvarīgākos kadrus.
Kopš kara sākuma Igora video pārraidīti daudzos televīzijas kanālos gan Eiropā, gan Amerikā. Viņš brīvi pārvalda angļu un franču valodu un nekad nenogurst sniegt komentārus. Kara sākumā par savu īpašo frontes līniju uzskatīja franciski runājošās valstis, kurās ir daudz sentimenta par Krievijas impēriju.
«Katru reizi, kad dodos uz frontes līniju vai atbrīvoto Buču, Irpiņu, Bahmutu, Hersonu un Harkivu, es domāju par tiem eiropiešiem, kuri gadiem ilgi uz situāciju Ukrainā raudzījās caur Russia Today prizmu,» saka Igors.
Viņa dzimtais ciemats Zaporižjas apgabalā tagad atrodas Krievijas okupācijas zonā. No turienes ar grūtībām izdevās izkļūt brālim ar divām meitām. «Kad viņi jau bija aizbraukuši, krievi gāja no mājas uz māju un šāva vietējos iedzīvotājus,» stāsta Igors. «Vai mūs pārsteidz šāda nežēlība? Nē. Ukraiņi, kas ir rūpīgi lasījuši vēsturi, labi zina, ka mūsu karš ar krieviem sākās pirms 400 gadiem. Tikai agrāk viņi mūs nogalināja vēl brutālāk, nesodītāk un masveidā. Mūsdienu tehnoloģijas vairs neļaus viņiem izdzēst mūsu atmiņu. Tāpēc es filmēju frontē.»
Jaunākie Igora Zaharenko frontē uzņemtie foto
-
- Šeit pastrādāts noziegums, iekšā neiet! — brīdinājums uz kādas privātmājas vārtiem Arhangeļskas ciemā Hersonas apgabala ziemeļaustrumos
-
- Atbrīvotājus sagaidījusī ģimene Arhangeļskas ciemā
-
- Sagrautā Hersonas starptautiskā lidosta
-
- Izpostītais kultūras nams nelielajā Novopetrivkas ciemā Hersonas apgabala ziemeļaustrumos
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra