Dzirnavu ēka. Publicitātes foto
Jūlijā un augustā nepilni 5000 cilvēku apmeklēja aizraujošas lekcijas, priecājās, atpūtās, klausījās mūziku un ieguva balvas apkaimes izziņas konkursos Mazjumpravmuižā – īstā Rīgas nomales pērlē starp Ķengaragu un Rumbulu Daugavas promenādes galā.
Atjaunotās Mazjumpravmuižas ūdensdzirnavas ir unikāls kultūrvēsturisks objekts – senākā saglabājusies ūdensdzirnavu vieta visā Latvijā, kuras mūri datējami ar 17.gadsimtu.
Vietas pagātne ir ļoti daudzslāņaina – te ir zīmes, liecības un stāsti no katra laika griežu posma Latvijas sarežģītajā vēsturē nepilnu desmit gadsimtu garumā. Par spīti milzīgajam potenciālam, ikdienā Mazjumprava nav apdzīvota, lai gan cilvēku plūsma apkaimē ir pastāvīga.
Rīgas Austrumu izpilddirekcija 2013.gadā ar pašvaldības finansiālu atbalstu sāka teritorijas labiekārtošanu. Dzirnavu mūra konstrukcijas renovētas 2017.gadā, izbūvējot metāla konstrukciju nojumi ar kārniņu jumtu. Ēkā sākta Rīgas ūdensdzirnavu ekspozīcijas izveide. Kad 2021.gada aprīlī izpilddirekciju likvidēja, muižas teritorija kļuva par “karstu kartupeli”, “starp rindiņām un papīra kalniem” pazuda nākotnes vīzija.
Lai izceltu vietas priekšrocības un apkopotu idejas Mazjumpravmuižas atvēršanai sabiedrībai, 2022.gada 5.novembrī tikāmies diskusijā, kurā piedalījās apkaimes iemītnieki un zinātāji – Artis Siliņš no Rumbulas attīstības biedrības, Upe cafe īpašniece Viktorija Strumilova, muzeja Ebreji Latvijā direktors Iļja Ļenskis, Rīgas Apkaimju centra Maskavas forštates punkta koordinatore Marija Krasovska, biedrības Rīgas Mazjumprava valdes priekšsēdētāja Inese Grandāne, kā arī moderatore žurnāliste Antra Ērgle. Tā bija pirmā diskusija Rīgas domes atbalstītā sabiedrības integrācijas projektā Sarežģītā vēsture, ko organizē biedrība Rīgas Mazjumprava.
Mazjumpravas muižas teritorijas attīstībā ir ieguldīti lieli nodokļu maksātāju līdzekļi, un vietai ir plašas izmantošanas iespējas, tāpēc projektā meklējam iespējas to atdzīvināt. Mazjumprava jāskata plašākā kontekstā, ietverot gan Ķengaraga promenādi, gan Rumbulas lidlauku kā militārā mantojuma objektu. Mazjumpravas muižas dārzs ir Daugavas promenādes galvenais punkts Ķengaragā, taču tas nav pilnībā izmantots. Pašlaik vietu Daugavas krastā ar krāšņo skatu izmanto pastaigām un atpūtai, taču tai ir potenciāls kļūt par pastāvīgu kultūras un kopienas pulcēšanās centru Rīgā.
Pašlaik tai trūkst skaidras vīzijas par tālāko attīstību un atbildīga saimnieka, kas gādātu par konkrētiem plāniem un to izpildi. Pašvaldībai vajadzētu iezīmēt teritorijas attīstības plānu un soli pa solim pa to virzīties.
Ņemot vērā kompleksa daudzšķautņaino vēsturi, vajadzīgs teritorijas zonējums ar vairākiem lietošanas virzieniem – muzejs, memoriāls, atpūtas vieta, parks.
Vieta ir ļoti apmeklēta saulainās dienās, tā ir zaļa oāze pilsētvidē, tomēr te ir daudz iespēju vidi labiekārtot. Rumbulas ielas malā ir nesakopts mežs, ko varētu iztīrīt kopienas talkās. Tā ir vēl viena apslēpta pērle, kuru var veidot kā parku. Mežā ir apmeklētāju iecienīts dzeramā ūdens avots, kas iezīmēts arī Rīgas avotu kartē.
No ebreju kopienas puses aktuāla ir šajā apkaimē Otrā pasaules kara laikā ierīkotās koncentrācijas nometnes un masu apbedījumu memoralizācija, lai teritoriju varētu zonēt. Par šo vietu ir starptautiska interese – vairākas Vācijas pilsētas un cilvēki memoriāla izveidē ir gatavi piedalīties arī finansiāli. Ir svarīgi runāt par šo smago vēstures posmu, respektēt to un iekārtot pienācīgi, lai izrādītu cieņu apmeklētājiem, kuri šeit ieradīsies pieminēt bojāgājušos.
Vēl viena Mazjumpravas paslēptā pērle ir 20.gadsimta militārais mantojums – Rumbulas lidlauks un aviācijas angāri, par kuru zina retais. Aviācijas angāri ir iznomāti vai ieauguši brikšņos. Uz bijušā lidlauka bāzes, iekļaujot arī angārus, varētu veidot aviācijas muzeju un pārvest vecās lidmašīnas no Skultes, jo tās reiz tāpat nāksies pārvietot. Lidlauku varētu “apdzīvot” ar tehniku, objektiem un stāstiem, jo 20.gadsimta muižas teritorijas vēsture ir nesaraujami saistīta ar aviāciju.
Mazjumpravas apdzīvošana vairs nav jautājums par naudu. Lielākos ieguldījumus prasītu krogus ēka, kuras drupas būtu jāiekonservē, citādi tās praktiski līdzcilvēki pašlaik nojauc un aiznes ķieģeli pa ķieģelim. Dzirnavu ēka būtu regulāri jāatver apmeklētājiem gan sarīkojumos, gan interesentu apskatei. Tas nemaksā daudz vairāk kā turēt to slēgtu. Dzirnavas ir pievilcīgs kultūras objekts, ko apdzīvot sabiedrības labā, tikai vajadzīgi skaidri un nevalstiskajam sektoram vai mazajam biznesam labvēlīgi lietošanas noteikumi. Mazjumprava ir ideāla vieta, kur rosināt interesi par vēsturi ne tikai vienā posmā vai skatījumā, bet visā laika un varas maiņu plūsmā kopumā bez ideoloģijas un sagrozīšanas.
Ne mazāk svarīgi ir labi apsaimniekot jau ierīkoto infrastruktūru un risināt elektrības jaudas palielināšanas, ūdensapgādes un kanalizācijas trūkuma jautājumus. Pēc Austrumu izpilddirekcijas likvidēšanas nav institūcijas, kas Mazjumpravmuižu uzlūkotu un pieskatītu kā vienotu telpu un kultūrvēstures punktu. Rīgas domē jāatrod dzirdīgas ausis un atsaucīgas sirdis, lai turpinātu pašvaldības un biedrību iesākto savstarpēji cieņpilnā sadarbībā ar labu rezultātu.
Autore ir biedrības Rīgas Mazjumprava vadītāja
