Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Par dažiem latviešu un igauņu 20. un 21. gadsimta romāniem
20. gadsimta vidū notikusī Baltijas valstu militārā okupācija, tai sekojošā dzīves telpas degradācija, cilvēku upuri, piespiedu izsūtījums, kā arī došanās bēgļu gaitās Rietumu virzienā 2022. gadā guvusi jaunu satuvinājumu ar realitāti. Tagad vēl labāk novērtējami iepriekšējās pieredzes nospiedumi cilvēku likteņos, arī tas, kas palika noklusēts un nepieminēts baiļu vai pārāk sāpīgo pārdzīvojumu dēļ.
Atmiņu zīmju klātbūtne nemitīgi ir redzama 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta Baltijas literatūrā. Šoreiz uzmanība pievērsta trīs autoru četriem romāniem, kas atspoguļo pārvērtības okupācijas pieredzes atainojumā. Divi trimdā tapušie Anšlava Eglīša darbi, Ilze (1959) un Piecas dienas (1976), atgādina par to, ka trimdā bija iespējams rakstīt tā, kā to nevarēja darīt padomju Latvijā. Romāni atklāj arī zīmīgas pārmaiņas autora uzskatos par iespējamo saziņu ar svešas varas pakļauto dzimteni. Igauņu rakstnieks Jāns Kross, kurš bieži pievērsies senākas vēstures tēmām, romānā Lidojums uz vietas (Paigallend, 1998) pirmo reizi mēģinājis izvērsti analizēt 20. gadsimta vidus norises un to ietekmi uz igauņu nācijas likteni. Abu rakstnieku darbi balstās personiskos iespaidos, kas vēstījumā ielaužas arvien subjektīvāk un sāpīgāk un kļūst par vispārinājuma un refleksijas pamatu. Līdzīgs un reizē atšķirīgs ir sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts publicētais Ingas Ābeles romāns Duna (2017), kurā autore arī pievēršas pagātnes pieredzes aktualizēšanai un kas kļūst par vēstītājas personisko meklējumu ceļu. Tomēr atmiņu pavediens nu jau ir jārod citas paaudzes pārdzīvotajā. Padomju un nacistu okupācija ir aktualizēta visos aplūkotajos darbos, taču autoru galvenā uzmanība ir veltīta tām nedzīstošajām brūcēm, ko atstājuši svešās varas nodarījumi — senākās dzīves kārtības atjaunošana ir ne tikai ilglaicīga, bet var arī izrādīties neiespējama.
20. gadsimta 50. gadi: rētu uzplēšana
Ņemot vērā apstākļus, kādos Anšlavam Eglītim nācās pamest dzimteni, viņa pozīciju bēgļu gados Vācijā un trimdas sākumā ASV var uzskatīt par parauga vērtu liecību rakstnieka spējai pretoties straujai un nelabvēlīgai situācijas maiņai. Augstu novērtētā noveļu krājuma Maestro (1936), divu spožu intelektuāļu dzīves romānu, Līgavu mednieki (1940) un Homo Novus (periodikā 1943), ar panākumiem izrādītu lugu autors, laikraksta Jaunākās Ziņas un žurnāla Atpūta līdzstrādnieks ir viens no tiem, kuri, dodoties svešumā, zaudē lielāko daļu lasītāju un darbam piemērotus dzīves apstākļus. Turklāt drīz pēc nonākšanas Vācijā lielajā Berlīnes bombardēšanā 1945. gada 3. februārī, ko rakstnieks detalizēti apraksta novelē Uguns pilsēta (1945), bojā iet praktiski visa atlikusī iedzīve. Savukārt rakstnieka tēvu Viktoru Eglīti, kurš palicis Latvijā, 1944. gada rudenī apcietina; viņš drīz mirst padomju ieslodzījumā, bet zināma skaidrība par viņa likteni trimdiniekiem rodas tikai krietni vēlāk.
Neraugoties uz to visu, Anšlavs Eglītis pirmajos svešuma gados pauž pārliecību, ka rietumvalstīs nonākušajiem ir visas iespējas turpināt dzīvot un pašiem veidot savu likteni atšķirībā no tiem, kuri ir palikuši okupētajā Latvijā. Šo Eglīša nostāju īpaši izcēlis kritiķis Jānis Rudzītis, atzīmējot arī politisku motīvu aktualizāciju rakstnieka pēckara darbos. Viens no piemēriem šajā ziņā ir ASV izdotais romāns Ilze. Tobrīd Eglītis jau ir nostabilizējis savu dzīvi Rietumkrastā un ir viens no nedaudzajiem trimdiniekiem, kurš iztiku spēj nodrošināt ar rakstniecību, lai gan tas nozīmē nerimtīgu ikdienas darbu daudzu gadu garumā. Piepeši rakstnieks tiek tieši konfrontēts ar apstākļiem dzimtenē, jo viņa ģimenē uz laiku ienāk ciemiņš no Latvijas. Romāns ir balstīts autentiskās liecībās, kuras par norisēm bēgļu gaitās Vācijā, bet galvenokārt pēc piespiedu atgriešanās padomju īstenībā Eglītim sniedz viņa sievas, gleznotājas Veronikas Janelsiņas māte Elizabete, kurai 50. gadu vidū un otrajā pusē nosacītas liberalizācijas apstākļos atļauts izbraukt no Padomju Savienības un pievienoties radiem ārzemēs. Apmetusies uz dzīvi pie dēla Pētera Zviedrijā, Janelsiņa apciemo arī meitu un znotu Amerikā. Tas ir laiks, kad padomju vara intensīvi meklē kontaktus ar trimdā nokļuvušajiem, dažus cenšoties pierunāt atgriezties dzimtenē, savukārt citus lūkojot pietuvināt ar zināmu labvēlības izrādīšanu. Pie pēdējiem pieder arī Eglītis, kura tēlojumus no cikla Neierastā Amerika 1957. gadā sāk iespiest padomju Latvijas žurnāls Zvaigzne. Publikācijas gan tūlīt tiek pārtrauktas, un šis izrādās viens no pēdējiem brīžiem, kad Eglīša paaudzes cilvēkiem kontaktu uzturēšana ar Latviju vēl varētu kļūt iespējama. Tomēr satikšanās ar sievasmāti apstiprina trimdinieka nojautas par bezcerīgo situāciju, kādu daudzi pieredzējuši pirmās pēckara desmitgades padomju Rīgā; un tas raisa pārdomas un pašpārmetumus, vai ir darīts viss iespējamais, lai tur palikušajiem palīdzētu. Romāna kompozīcijā katru nodaļu ievada Kurta Drujas un viņa sievas Benitas dialogi, atklājot viņu pretrunīgās izjūtas; savukārt nodaļas turpinājumā tēlotas Kurta mātes Ilzes gaitas Vācijā un pieredze pēc atgriešanās Rīgā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.