Studente Loreta Ortmane savulaik pieredzējusi dzīvībai bīstamu situāciju, slimojot ar anoreksiju. Foto — Reinis Hofmanis.
Pandēmija un mājsēde ir iecirtusi pamatīgu robu pusaudžu psihiskajā veselībā. Ēšanas traucējumi pieauguši par trešdaļu, un šai problēmai nav ātra risinājuma. Ja pusaudzis iekrīt anoreksijas slazdā, izkļūt no tā ir ļoti grūti, bet slīgšana dziļāk nozīmē nāvi. Kā laikus pamanīt un apturēt bīstamo saslimšanu?
Ievai* ir 16 gadu, un viņa mācās vienā no prestižajām Rīgas skolām. Pirms gada ēšanas traucējumi viņu noveda līdz anoreksijai. «Sāku ēst 800—1000 kaloriju dienā,» meitene stāsta. Pusgada laikā svars samazinājās par 18 kilogramiem. 180 centimetrus garā Ieva tagad sver 57 kilogramus. Jau astoņus mēnešus viņai pazudušas mēnešreizes.
Ieva nav vienīgā anoreksijas upure — gan psihiatrijas, gan uztura speciālisti apliecina, ka pēdējos piecos sešos gados Latvijā pieaudzis bērnu un jauniešu skaits, kas sirgst ar dažādiem ēšanas traucējumiem, visbiežāk anoreksiju vai bulīmiju.
