Ukrainas kara balss

Netic, nepiedos, cīnīsies

Ja nezinātu, ka Darju WhatsApp sazvanu, ar bezvadu austiņām sēžam kafejnīcā Kijivā Ukrainā, varētu šķist, ka tā ir jebkura vieta attīstītajā Rietumu pasaulē — 25 gadus vecā komunikācijas profesionāle mani uzklausa ļoti hipsterīgā vietā. Mazliet vairāk no kafejnīcas var redzēt, kad viņa iziet ārā ar elektronisko cigareti pirkstos. Tur izskatās mazliet līdzīgi Rocket Bean Roastery Miera ielā Rīgā, kur iedzert kafiju patīk radošo industriju pārstāvjiem. 

Kijivā dzīve šonedēļ rit kara laikam salīdzinoši neslikti — mūsu intervijas laikā neatskan trauksmes sirēnas un Darja stāsta, ka cilvēki pielāgojušies. Dzīvo, strādā. Viņa ir atklāta — pie katras trauksmes pat neskrien patverties. Tas daudziem ir diezgan tālu, piemēram, no Darjas mājām līdz metro ir labs gabals. «Nositīs bumba — nositīs. Tāda ir cilvēku attieksme,» meitene saka. Viņas vecāki no galvaspilsētas aptuveni 200 km attālajos Čerkasos tā arī sacījuši — ja lemts mirt šajā karā, tad nomirs, bet pagrabā nesēdēs.

Neilgi pirms kara sākuma Darja pabeidza augstskolu, un viņai bija lieliski karjeras plāni. «Tagad viss mainījies,» saka smalciņā, skaistā Darja. Veids, kā viņa intervijā runā, liecina par spēcīgu raksturu — noteikta, asa. Par pārdzīvojumiem izsakās īsi un racionāli. Vienīgi brūnajās acīs ir skumjas, tās brīžiem nodod, ko Darjai nācies izturēt. 

Lai arī viņas dzīve bijusi pakļauta Kremļa izraisītajām kara šausmām salīdzinoši neilgu laiku (Darja, vecāku izmisīgi lūgta, kara sākumā izceļoja pie radiem uz Čehiju, bet pēcāk atgriezās relatīvi mierīgajā Kijivā), viņa ir Azov izlūkošanas virsnieka Iļjas Samoiļenko mīļotā meitene. Fiziski spēcīgais ukraiņu vīrs, kuram Darja fotogrāfijās piekļāvusies kā Īkstīte, redzams šā pavasara attēlos Azovstaļ tērauda rūpnīcas kompleksā Mariupolē — no pazemes kambariem 30 metru dziļumā viņš māj ar roku. Kamēr Mariupoles aizstāvjiem bija iespēja sarunāties pa telefonu, 27 gadus vecais Iļja lieliskā angļu valodā sniedza intervijas pasaules medijiem. Tika nodēvēts par handsome. 

Viņš bija otrais komandieris Azovstaļ aizstāvju pulkā, kas vēl pavasara beigās bija palikuši dzīvi. Krievijas armija rūpniecisko kompleksu nepārtraukti bombardēja, krievi tiešā kontaktā centās iznīcināt pilsētas aizsardzību tur aizvien noturošos azoviešus. Maija vidū Iļja, uzķēris interneta signālu, ziņoja pasaulei Zoom platformā, ka ir drošs par to, ka tuvākajās dienās mirs kopā ar tūkstošiem citu Azovstaļ aizstāvju — viņiem bija palicis ļoti maz munīcijas, arī pārtikas un ūdens. Un daudz ļoti smagi ievainoto bez iespējas tikt pie normālas medicīniskās palīdzības. Tas, ko pazemē izdarīja tur esošie mediķi, palikuši praktiski bez ķirurģijas līdzekļiem un zālēm, bija brīnums. Biedrus, kuri iznāca virszemē, krievi pa vienam nogalināja, sūtot spīdzināšanas un nāves bildes viņu mātēm. Piemēram, smokot plastmasas maisā, kas uzmaukts galvā labības laukā.

No 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, līdz 15. aprīlim, pēc Iļjas Samoiļenko aprēķiniem, Azov Mariupolē izdevās iznīcināt 2500 ienaidnieku, kā arī 60 tankus. Viņi kritizēja valsts vadību, ka tā Mariupoli nebija pienācīgi sagatavojusi aizsardzībai.

Azovieši iznāca no rūpnīcas teritorijas pazemes stāviem vienīgi tad, kad Ukrainas armijas virspavēlnieks prezidents Volodimirs Zelenskis lika viņiem to darīt, jo cerēja dabūt atpakaļ dzīvus — tas notika naktī no 16. uz 17. maiju. Viņi nekavējoties tika saņemti krievu gūstā. Iļja nebija no smagi cietušajiem, ja neskaita vienas acs ievainojumu — kādu laiku viņš to aizklāja ar melnu audumu. 

Nesen notika neticamais, par ko vāja cerība iepriekš bija gan azoviešiem, gan viņu ģimenes locekļiem, kas sanāca kopā un izveidoja biedrību, pasaulei bez mitas atgādinot par Mariupoles aizstāvju likteni, — 21. septembrī no krievu gūsta apmaiņas rezultātā tika atbrīvoti 215 cilvēki. Arī Iļja Samoiļenko. 

Tālu no filmu skaistuma

Darju sazvanu Kijivā dienā, kad ir kārtējā ukraiņu uzvara: viņi pārņēmuši Limanu. Ir pamats priecāties, taču pašiem ukraiņiem uzvaras sajūta mijas ar sāpēm. «Par visiem tiem cilvēkiem, kuriem bija jānomirst, lai mēs nonāktu līdz šim brīdim,» meitene saka. «Limanā un citās mūsu atgūtajās teritorijās jau cilvēki neatbrīvojās paši no sevis — daudzus ienaidnieks bija paspējis nogalināt, un arī mūsu karavīri gājuši bojā karojot.» Darja atzīst, ka ir ļoti priecīga par atgūtajām ukraiņu teritorijām, bet skata notiekošo plašāk: katrs mirušais cilvēks ir zaudējums ukraiņu nācijai — katrs ar savu valsts mīlestību, talantu, profesionalitāti būtu varējis kaut ko svarīgu dot nākotnē, bet tagad tā nebūs. «Mēs apzināmies, ka karš mūs ļoti saliedējis, licis augt kā nācijai, bet vienlaikus ir šis zaudējuma aspekts.» 

Ar Darju runājam, viņai sēžot kafejnīcā jeb kultūrtelpā Kijivas centrā — šeit meitene organizē izstādes, koncertus, sarunu vakarus. «Es nesēžu pie kafijas. Esmu darbā,» viņa smaida. 

Vakarā pēc darba Darja dosies pie sava mīļotā cilvēka uz slimnīcu. Tur pēc iznākšanas no gūsta nokļuvuši visi azovieši. Vieniem kara traumas ir milzīgas un neatgriezeniskas. Citiem stāvoklis labāks, bet atveseļošanās prasīs ilgu laiku. Vēl citiem, kā Iļjam Samoiļenko, izdevies tikt cauri bez sekām uz mūžu. Vismaz tā šobrīd Darja cer. «Protams, esmu laimīga, ka viņš atkal ir mājās Ukrainā,» viņa saka. Personīgais laimes stāsts mijas ar vēlēšanos, kaut no gūsta atbrīvotu atlikušos aptuveni tūkstoš cilvēkus — ne tikai Azov kareivjus — kuri no Azovstaļ teritorijas nonāca gūstā. «Tas, ka tieši kareivji atgriezušies, ir lieliski, jo viņi varēs palīdzēt Ukrainai tikt skaidrībā, kas tieši notika Mariupolē, un virzīt tiesiskos procesus. Taču mēs ļoti, ļoti gaidām, ka tiks atbrīvoti visi pārējie.»

Ukraiņus uztraucot, kāds veselības stāvoklis ir cilvēkiem krievu gūstā, jo pēc četriem mēnešiem atbrīvoto azoviešu veselība liecina — attieksme ir šausmīga. Netiek sniegta medicīniskā palīdzība, kādam azovietim tādējādi pat deguna blakusdobumu iekaisums, kas ir salīdzinoši vienkārša slimība, novesta gandrīz līdz sepsei. 

Pasaules medijos par Azovstaļ gūstekņu simbolu kļuvis mūziķis Mihailo Dianovs, kura foto ar lauzto un kaut kā uz vietas sadiegto roku pavasarī aplidoja pasauli, bet tagad viņš atgriezies no gūsta ar smagām veselības problēmām un desmitiem kilogramu zaudēta svara. 

Paši azovieši ar medijiem pagaidām nerunā, bet Darja īsi pastāsta, ka Iļjas stāvoklis ir normāls. «Vēl jau daudziem no viņiem galva jāsakārto,» meitene diplomātiski saka, liekot saprast, ka pārdzīvotās šausmas atstājušas iespaidu uz gūstekņu emocionālo stāvokli. Viņa no visas sirds lūdz ar ziedojumiem atbalstīt Iļjas kolēģus, kuriem ir smagas fiziskās un emocionālās traumas — tam izveidots atbalsta fonds. Vietnē Supportazov.com var ziedot Ukrainas aizstāvju veselībai un rehabilitācijai. «Daudzi, kuri nav zvaigznes, bet aizstāvējuši savu valsti, var paļauties tikai uz Ukrainas tautu,» saka Darja. Piemēram, 22 gadus vecajam kareivim Ļevam Paško pēc ievainojuma nepareizi saaudzis gūžas kauls un viena kāja ir četrus centimetrus īsāka — vajadzīga nopietna ķirurģija. 

Darja saka lielu paldies Ukrainas valstij, viņa uzskata, ka valdība izdarījusi neiespējamo, atbrīvojot azoviešus no krievu gūsta. «Esmu pozitīvā šokā un aizvien tam nespēju noticēt!» 

Kādā brīdī saņemos Darjai pavaicāt, kāds bija ļoti personīgais brīdis, kad viņa pēc vairākiem mēnešiem septembrī atkal satika savu Iļju. «Nebija kā filmā,» viņa atzīstas. «Mēs vienkārši apkampāmies. Es vienkārši biju arkārtīgi priecīga, ka viņš ir dzīvs.» 

Būs jāpierod pie miera

«Grūti nav tagad — pie šausmām visi jau pieraduši,» saka Darja par noskaņojumu Ukrainā. «Grūti būs pēc kara atkal pierast pie miera, jo tagad visi esam trauksmes stāvoklī, šāds stāvoklis mums pusapzināti ir visu laiku.» Karš licis viņai pārdomāt arī karjeras izvēles — nākamajā gadā Darja studēs psiholoģiju. Interesē un motivē apziņa, ka tā būs ļoti pieprasīta profesija pēc kara beigām. «Tas ir veids, kā gribu savai valstij palīdzēt,» meitene saka. Viņa to īpaši apzinājās, kad trīs mēnešus pēc kara sākuma pavadīja pie radiem Čehijā. Ārzemēs jutās slikti. «Es atgriezos Ukrainā ne tāpēc, ka Iļja nokļuva gūstā. Atgriezos, jo gribēju mājās. Šeit bija efektīvāk organizēt starptautiskas akcijas, lai palīdzētu azoviešiem izkļūt no gūsta. Šeit es varēju efektīvāk izveidot kontaktus ar citām Azov kaujinieku dzīvesbiedrēm, lai kopā cīnītos par viņu likteni.» 

Ko Darjas dzīvē mainījis šis gads? Dabūjusi ļoti strauji pieaugt. Sākusi aktīvi interesēties par politiku Ukrainā un globāli. «Godīgi sakot, mazais mērķītis ir atpūsties. Iemācīties naktīs normāli aizmigt.» 

Vai Darja iespējamo karu gaidīja? Vai ticēja, ka Putins kaut ko tik vājprātīgu patiesi var sākt? «Man nebija pārsteigumu 24. februārī,» viņa saka. «Tad, kad tika atsaukti vēstnieki, kļuva skaidrs — iebrukums būs.» 

Iļja pirms kara bija teicis, ka Azov kalpo jau astoņus gadus — kopš Krievijas militārajām darbībām Donbasā — un beidzot labprāt paietu malā, sāktu dzīvot normālu dzīvi. Tas neizdevās. Iļja atgriezās kareivja gaitās. «Viņš paspēja padzīvot civilo dzīvi pusgadu,» atzīst Darja.

Kopumā Darjai par Krievijas agresīvo imperiālistisko raksturu nav nekādu ilūziju. «Ja mēs viņus sakausim tagad, viņi tāpat mūs uzskatīs par otrās šķiras cilvēkiem, kam jāpakļaujas krieviem. Nebūs Putina, būs viņiem cits imperiālists. Mums ir ar galvu slims kaimiņš, un ar to jārēķinās — katram ukrainim jābūt patriotam, kas to saprot. Nenormālai tautai ir nenormāls vadonis,» tā uzskata kijiviete.

* Rakstu sērija “Ukrainas kara balsis” pieejama brīvpieejā, pateicoties AS “Latvijas Finieris” atbalstam. #KopāParUkrainu