Darīt tikai to, kas patīk

Brīvība, pašrealizācija, paštēls un laime — tās ir galvenās vērtības, kas Z paaudzes pārstāvjiem ir būtiskas darbā. Vai tās savienojamas ar kvalitatīvu strādāšanu?

Darba vidē ienāk jaunie profesionāļi, kas dzimuši tūkstošgades sākumā. Postmileniāļi, iGeneration, «digitālie mazuļi», «iekštelpu paaudze» — Z paaudzes pārstāvji dēvēti dažādos apzīmējumos, taču kopīgais visiem ir viens: jau šūpulī ieliktas digitālās prasmes un tehnoloģijas, citāda — uz bērna labsajūtu un izaugsmi centrēta — audzināšana un pasaules plašuma elpa pakausī. 

Šīs paaudzes laika robežas dažādu pētnieku ieskatos atšķiras. Vieni kā robežpunktus iezīmē 2001. un 2015. gadu, savukārt citi lēš, ka par šīs paaudzes pārstāvjiem uzskatāmi tie, kas dzimuši pēc 1995. gada. Piemēram, Centrālās statistikas pārvalde norāda, ka tie ir no 2001. līdz 2012. gadam dzimušie — apmēram 12% no Latvijas iedzīvotājiem. 

Taču būtiskāks par konkrētu dzimšanas gadu ir fakts, ka tā ir paaudze, kas jau mazotnē piedzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas digitālajā pasaulē. Protams, digitalizāciju izjūt ne tikai Z paaudze, taču jāpatur prātā — mileniāļi un vecākas paaudzes piedzīvojuši tehnoloģiju pakāpeniskāku progresu. Arī to, kāda pasaule bija pirms straujā un ņirbošā digitālā virpuļa. 

«Ņemot vērā paaudzi raksturojošos elementus un runājot par Latviju, jāsaka — tie ir neatkarības laikā dzimušie bērni, turklāt tajā posmā, kad vecāki jau varēja vairāk atļauties,» saka Līga Peiseniece, Banku augstskolas rektore, asociētā profesore, Dr. sc. administr. Laiks no 1991. līdz 1994. gadam daudzām ģimenēm bija izaicinošs, taču, labklājības līmenim augot, apmēram no 1997. gada ģimenēm bija lielākas iespējas sniegt bērniem labāko — izglītību, dažādas ārpusskolas aktivitātes, ceļojumus, tehnoloģijas. «Arī manā ģimenē bērni ir dzimuši gan 90. gadu sākumā, gan beigās, un var redzēt, ka ir bijušas atšķirības vecāku iespējās.» Peiseniece uzskata, ka Z paaudzes audzināšanā raksturīga bērncentrēta pieeja, proti, liela uzmanība tiek pievērsta bērna individualitātei un vajadzībām. 

Kā uzaugšana tehnoloģiju pasaulē, šāda audzināšana un plašās iespējas atbalsojas nu jau pieaugušajos cilvēkos, kuri tagad sper pirmos soļus darba vidē? «Kopējais raksturojums — šī paaudze dara to, kas viņiem patīk,» rezumē Peiseniece. Gan pētījumi, gan personīgie novērojumi, strādājot ar studentiem, parāda — Z paaudzes pārstāvjiem piemīt liela drosme. «Ja kaut kas nenotiek, kā vēlas, — ir taču daudz dažādu citu iespēju, jo pasaule ir vaļā! Ja manas vajadzības neapmierina šeit, tepat blakus vai varbūt kādā starptautiskā uzņēmumā būs tāda darbavieta, kas tās apmierinās.» 

Ir Nauda skaidro, kādas ir Z paaudzes prasības pret darba vidi un ko jauno profesionāļu ienākšana darba tirgū paģēr no darba devēja. 

Ir lietas, ko darām nepareizi!

Mācoties Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes 2. kursā, Inta Buša saprata, ka var un grib darīt kaut ko papildus studijām, un nonāca mārketinga aģentūrā BSMS. Gadu nostrādājusi par jaunāko speciālisti, darot dažādus mazos darbiņus un asistējot projektu vadītājiem, Inta aizgāja pie aģentūras īpašnieka Jāņa Āboltiņa un teica: «Hei, te ir lietas, ko mēs nedarām pareizi. Bet es redzu milzīgu potenciālu, un man ir rīcības plāns, kā to sasniegt.» 

No kurienes viņai tāda drosme un pārliecība par savām spējām? Vispirms tāpēc, ka, būdama iesaistīta uzņēmuma darbības procesos, Inta pamanīja — sistēma ir novecojusi. «Redzēju, ko var digitalizēt, automatizēt, atvieglot un no kā vispār atteikties. Gribēju, lai ikdiena ir efektīvāka, lai nav jātērē laiks tam, ko var nedarīt.» Pārliecību par sevi deva idejas un skaidrais plāns, kā tās realizēt. 

Inta mērķēja uz attīstības vadītājas amatu, taču pirms tam gribēja iemēģināt roku projektu vadībā. Un viņai tika dota iespēja — gadu Inta nostrādāja par projektu vadītāju, divus par attīstības vadītāju, taču nu ir aģentūras BSMS vadītāja. Viņa atzīst, ka ne visas sākotnējās idejas izrādījās veiksmīgas, taču novērtē, ka aģentūras īpašnieks ļāva pārbaudīt un pārliecināties par to pašai. «Man kā juniorei bija lielas ambīcijas, plašs  mērogs, kā skatījos uz lietām. Vienu, otru, trešo reizi sasitot galvu pret sienu, saproti — OK, šis nestrādā, bet vari apiet apkārt un izdarīt citādi.»

Tagad Intai ir 27 gadi. Viņa ne tikai vada uzņēmumu un veido podkāstu Tirgziņu tērzes, bet jau trīs gadus ir arī starptautiskās reklāmas un mārketinga lektore Rīgas Stradiņa universitātē. Pati sevi pieskaita pie mileniāļu, nevis pie Z paaudzes, lai gan pamana arī tās iezīmes. «Gribas darīt daudzas lietas, ir plaša spektra intereses. Iepriekšējām paaudzēm raksturīgāk, ka ir viens amats un profesija, kurā riktīgi iet dziļumā, turpretim jaunākus cilvēkus interesē starpdisciplinaritāte — divas trīs profesijas, ko apvieno.» Taču tam ir arī ēnas puses. «Ja zini daudz, zināšanas ir sadrumstalotas, neesi eksperts kādā konkrētā jautājumā.» Šī ir arī pirmā paaudze, kas daudz mazāk lasa drukātu tekstu, ir ar izteiktāku vizuālu uztveri. 

Viņasprāt, briest būtiska problēma — trūks specifisku jomu ekspertu, jo smadzenes nebūs pieradušas iedziļināties un koncentrēties uz apjomīgu informāciju par vienu tematu. 

Ķieģelīti pie ķieģelīša

«Ir ļoti liels risks konkrētām profesijām, kurās nav tik lielas vilkmes strādāt. To, ko apgūt ir grūti, izvēlas nelabprāt,» atzīst Peiseniece. Par interesentu trūkumu nav jāuztraucas humanitāro un sociālo zinātņu jomām, turpretim milzīgais dabaszinātņu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un inženierzinātņu speciālistu trūkums rada bažas. Pēc 2017. gadā veiktajiem absolventu monitoringa datiem, Izglītības ministrija prognozēja, ka 2022. gadā trūks apmēram 16 tūkstoši STEM jomu speciālistu, par spīti tam, ka tajās ir visaugstākais nodarbinātības potenciāls.  

«Varam novērot un pētījumos redzēt: Z paaudze meklē darbu, kas ļoti interesē un piedāvā daudz ko izmēģināt. Nav tā — atnācu un visu laiku te strādāšu. Ir vēlme iegūt dažādas pieredzes,» saka Peiseniece. Saskarsmē ar saviem studentiem, kas studē sociālās zinātnes, viņa novērojusi: darbu strauji nemaina tie jaunieši, kuriem darbavieta nodrošina dažādas iespējas, piemēram, pastrādāt dažādās uzņēmuma struktūrvienībās, piedalīties projektos un mācībās. Viņas pieredze personāla vadības jomā liecina: ik pēc apmēram diviem gadiem uzņēmumā jānotiek bagātināšanai, piemēram, papildu pienākumu piešķiršanai. «Ir pilnīgi skaidrs: ja uzņēmums visu laiku nedos iespējas, jaunietis ilgi tur nepaliks,» saka Peiseniece. Tieši izaicinājumi ir viens no trim galvenajiem Z paaudzes motivatoriem, ko nosauc arī Latvijas Personāla vadīšanas asociācija. 

Taču Līga Peiseniece uzteic Z paaudzes mērķtiecību un alkas pēc izaugsmes. «Man ir saskarsme ar jauniešiem, kas savu nākotni būvē, liekot ķieģelīti pie ķieģelīša, ļoti pārdomājot, ko darīt un kur piedalīties.» 

Amerikāņu uzņēmuma Kronos Incorporated paspārnē esošais Workforce Institute 2019. gadā izdeva pētījumu Full Report: Generation Z in the Workplace, izzinot Z paaudzes pārstāvju attieksmi, prasības un gaidas pret darba vidi. Arī šajā pētījumā atzīmēts jauniešu mērķtiecīgums — katram ceturtajam ir būtiski, ka darba devējs nosprauž skaidrus izaugsmes mērķus, bet vairāk nekā trešdaļa savus panākumus mēra pēc tā, cik ātri uz tiem virzās. Vairāk nekā puse aptaujāto Z paaudzes pārstāvju visā pasaulē paredz, ka vismaz reizi gadā savā darbavietā varēs pavirzīties uz nākamo izaugsmes vai paaugstinājuma līmeni. 

Līst, tāpēc strādāšu mājās

«Kādreiz izteiktāk bija dzīvot, lai strādātu, taču tagad jaunieši strādā, lai dzīvotu,» uzskata Inta Buša. Gados jaunākie darbinieki vairs nav gatavi visu dzīvi pakārtot darbam, jo darbu uzver tikai kā instrumentu, lai nopelnītu resursus. Ja darba devējam liekas citādi, var rasties konflikti. Bet Inta uzskata, ka jaunākie darbinieki māk novilkt robežas. «Grib dzīvot un justies laimīgi, nebūdami pārstrādājušies un izdeguši.»

Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas dati liecina, ka 38% Z paaudzes pārstāvju darba un privātās dzīves līdzsvars ir prioritāte. «Viņi ir ambiciozi, zina, ko grib, bet bieži vien darbā vēlas izdarīt tikai nepieciešamo, lai dotos darīt savas foršās lietas, realizēt sevi citos veidos,» saka Buša.

Šodien līst, tāpēc negribu braukt uz biroju un strādāšu mājās — pēc viņas novērojumiem, šāds domu gājiens ir raksturīgs Z paaudzes darbiniekiem. Daudziem tīk izmēģināt workation jeb darba un ceļojuma apvienošanu, strādājot no citas valsts vai pilsētas.

Elastīga darba laika nepieciešamību Inta izjūt uz savas ādas. «Es esmu pūce — labprātāk strādāju naktīs, bet no rīta ilgāk paguļu. Citreiz ir grūtības ar plānošanu, jo X paaudzes kolēģiem patīk jau 8 vai 9 no rīta ieplānot tikšanos ar klientiem.» Viņas vadītajā uzņēmumā darbinieku darba stundas uzskaita lietotne DeskTime. «Kad tās strādāt — no rīta vai vakarā —, ir atkarīgs no katra paša. Bet, protams, ir svarīgi darba laikā būt sasniedzamam kolēģiem.»

Z paaudze nojauc hierarhijas un formalitātes, pret visiem cilvēkiem — gan ierindas darbiniekiem, gan priekšniecību — izturoties vienlīdzīgi. Komunikācija ir daudz tuvāka, personiskāka, ātrāka un ciešāka, saka Inta. «Vecākām paaudzēm vajadzēja ilgu laiku, lai pārietu uz «tu», savukārt neviens no Z paaudzes man nekad to nav jautājis. Vienmēr ir «tu», «hei», «čau».» Vecāku paaudžu pārstāvji kāda jautājuma izrunāšanai piesaka tikšanās laiku, turpretim jaunieši vienkārši ienāk kabinetā, sakot — hei, re, man ir šitāda lieta! «Viņi pieprasa tūlītēju laiku un vadītāja reakciju, kas dažreiz ir izaicinoši.» 

Skaidrība par sava darba lietderību ir sevišķi svarīgs aspekts. Z paaudzes darbinieki vēlas nemitīgi saņemt un sniegt atgriezenisko saiti. Tas var radīt apgrūtinājumu vadītājiem, atlicinot tās sniegšanai laiku, taču ne vienmēr nepieciešama ilga saruna un plašs izdarītā novērtējums. Nereti pietiek ar e-pastu, īsziņu vai pat emocijzīmi. Tiesa, jāņem vērā, ka Z paaudze ir jūtīgāka pret kritiku. Jaunie darbinieki no uzņēmuma līdera gaida iedrošinājumu un iedvesmu ikdienas darbam.

Viņiem svarīga arī iekļaujoša vide, brīvība sevi izpaust un būt pašam, piemēram, neformāli ģērbties, atklāti rādīt savus tetovējumus, nēsāt dredus, paskaidro Līga Peiseniece. Būtisks aspekts ir arī uzņēmuma pārstāvētās vērtības. «Jaunākās paaudzes no vadītājiem un uzņēmuma gaida sociālas reakcijas, piemēram, par karu Ukrainā, dzimumu līdztiesību, atbalstu LGBTQ+ un citām sociālām tēmām,» viņa saka. Z paaudzes pārstāvji pievērš uzmanību uzņēmuma darbiem, nevis vārdiem — uzņēmumam jāparāda sava attieksme un rīcība attiecībā uz sabiedrībai būtiskām problēmām, tajā skaitā piesārņojumu un klimata pārmaiņām. 

Visu var atrast Google

Patrīcijai bija 17, kad viņa kļuva par praktikanti advokātu birojā. Viņa ir piedalījusies neskaitāmos projektos, bijusi Jauniešu saeimas deputāte, izveidojusi pamanāmu tēlu sociālajos tīklos un pat pamēģinājusi modeles karjeru. Šogad absolvējusi Latvijas Universitāti, iegūstot bakalaura grādu jurisprudencē, un sākusi maģistrantūras studijas Rīgas Juridiskajā augstskolā, ko apvieno ar vecākās referentes amatu Ārlietu ministrijā.

«Netipiski agri sāku. Vēlējos pēc iespējas ātrāk saprast, vai tas ir mans lauciņš,» par savu karjeras ceļu saka Patrīcija. Viņasprāt, mērķtiecība ir raksturīga arī citiem vienaudžiem. To ietekmējusi arī vecāku pieredze: paši salīdzinoši vēlu sapratuši īsto karjeras ceļu, viņi mudināja jauniešus agri meklēt savējo. «Tas nebija uzspiesti, bet visu laiku tika audzināta apziņa — man ir jābūt darba tirgū un jāsaprot, ka vislabāk pelnīt un attīstīties varēšu tad, ja darīšu to, kas no sirds patīk.» 

Taču atalgojums, statuss un ieraksts CV nav galvenais, pēc kā tiecas jaunieši, uzskata Patrīcija. «Gan iepriekšējo, gan šo darbavietu izvēlējos tāpēc, ka ir konkrētas un ļoti straujas iekšējās un ārējās izaugsmes iespējas, izaicinājumi un nepārtraukta zināšanu rotācija, kas neļauj atslābt. Man tas ir daudz svarīgāks faktors nekā atalgojums.» 

Patrīcija atzīst, ka baidās no ieslīgšanas rutīnā. Lai arī viņai patīk, ka darba ikdiena ir paredzama, lielāko gandarījumu sniedz reizes, kad nepieciešams veikt apzinātas extra miles jeb vairāk, nekā prasīts. «Man arī vienmēr ir bijis bail kaut ko nokavēt.» Patrīcija uzskata, ka bailes raksturīgas visai paaudzei, un tas varētu būt viens no faktoriem, kas skubina ātri mesties «pieaugušo dzīvē».

Pašrealizācija, paštēls, laime un brīvība — pēc Patrīcijas domām, šīs ir Z paaudzes galvenās vērtības. «Z paaudze ir absolūti reālisti, kuriem ir svarīgi darbā īstenoties arī emocionāli. Tad, kad vairs nejutīsies pašrealizējušies, nebūs pilnīgi nekā, kas atturētu mainīt darba vidi.» 

Piemēram, mainās arī juridiskā valoda: kāpēc mums vienkāršas lietas jāformulē tik sarežģīti, jākomunicē tik komplicēti un jāiet cauri visiem birokrātijas lokiem? «Līdz ar digitalizāciju ir vēlme visu dabūt uzreiz, ātri un trijos vārdos.» Precizitāte var būt arī ātra, viegli saprotama un tapēc efektīva. Piemēram, ja nepieciešams jauns monitors darbavietā, jaunietis nerakstīs iesniegumu ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, bet gan aizsūtīs ziņu WhatsApp. «Nav šķēršļu, jo ir pazudušas sociālās hierarhijas. Manai paaudzei ārkārtīgi svarīga ir vienlīdzība — cilvēkus uzlūko neatkarīgi no amata un dzīves gājuma.» Turklāt svarīgi, ka darbu ērti var apvienot ar privāto dzīvi. «Novērtējam, ka darba devējs dod brīvību, skaidru darba uzdevumu un izpildes termiņu,» novērojumos dalās Patrīcija. 

Bezbailīga paaudze — nebaidīsies pieteikties uz nozīmīgiem amatiem arī tad, ja vēl nebūs iegūts diploms vai nevainojama atbilstība darba devēja prasībām. Izglītība ir svarīga, taču pāri visam jaunieši vērtē prasmes un spējas. «Man nav papīra, tāpēc nevarēšu izdarīt — tāda opcija nepastāv! Pat ja kaut ko nezināsi, atradīsi Google. Gandrīz vienmēr. Gandrīz jebko.»

Saista dinamiska vide

Gerda nāk no skolotāju ģimenes un darba gaitas sāka, mācoties 1. kursā. Vispirms par datorikas skolotāju, bet pēc trim gadiem sāka mācīt matemātiku. Pašlaik viņa studē Latvijas Universitātes matemātikas skolotāja programmas pēdējā kursā un strādā par skolotāju ģimnāzijā. 

«Sešu gadu vecumā teicu, ka būšu skolotāja. Pagalmā ar meitenēm spēlējos skolās, mācīju, liku pildīt mājasdarbus.» Šaubas parādījās tikai 12. klasē. «Ņemot vērā atalgojumu, domāju, cik labi varēšu nodrošināt sevi un nākotnes ģimeni?» Tomēr Gerda nolēma sekot sirdij. 

«Esmu diezgan vecmodīga skolotāja — man patīk krīts un tāfele, visu pierakstīt kladītē.» Tomēr atšķirībā no vecāka gadagājuma kolēģiem Gerda ar skolēniem veido draudzīgākas, neformālākas attiecības. «Man nav problēmu, kad kāds uzrunā uz «tu». Mēdz pasprukt vārdi, kas varbūt nav atbilstoši skolotājam. Vienmēr staigāju botās un ģērbjos tā, kā jūtos.» 

Jaunam skolotājam ir vieglāk izprast, ka bērniem ir dažādas uztveres, tāpēc nepieciešamas atšķirīgas darba metodes. Skolēni viņai uzticas un pat stāsta noslēpumus, bet robežas Gerda notur ar īpaši izkoptām sejas grimasēm, kuras liek manīt — par tālu! «Lai cik ļoti spēj nogurdināt, bērni sniedz nenormālu prieku un gandarījuma sajūtu.»

Viņa gan nesaprot, kāpēc šīs profesijas prestižs ir tik zems. «Nezinu, kā nonācām līdz tam, ka sabiedrības viedoklis par skolotāju kā cilvēku, kurš dod bērniem zināšanas, pārvērtās par «ai, nu kaut kas tur stāv klases priekšā». Tas mani šokē.» Mācot privātstundās, viņa vairākkārt saskārusies ar bērnu vecākiem, kas teikuši: «Tev taču ir tāds potenciāls! Kāpēc esi tikai skolotāja?» Viņas studiju biedri šādu attieksmi izjutuši pat no tuviniekiem, bet Gerdai šajā ziņā ir paveicies. 

Darvas karoti medus mucā piegāž tieši skolēnu un viņu vecāku attieksme. «Ir redzams, ka necieņa nāk no ģimenēm. Tas liekas visbriesmīgākais, jo tie cilvēki taču paši ir skolā mācījušies!» Kā jauna skolotāja Gerda saņēmusi lērumu pārmetumu un neapmierinātības pilnu vēstuļu no vecākiem. Piemēram, reiz kāda mamma pārmetusi, ka sestklasniekiem māca darboties ar Excel, kaut gan mācību programma ir ministrijas, ne Gerdas ziņā. «Es turējos un turējos, bet, kad viņa izgāja no klases, ielīdu skabūzītī, kas atrodas datorikas klasē, un raudāju kādas 15 minūtes.»

Skola nekad nevarēs piedāvāt darbu no Bali pludmales un ceļošanu, kad vien ienāk prātā, un, Instagram redzot, ka šādu dzīvesveidu dzīvo citi, tas vilina, atklāj Gerda. «Manuprāt, lai skola būtu konkurētspējīga un lai būtu jaunie skolotāji, vajadzētu celt atalgojumu un ieviest dažādus atvieglojumus, piemēram, atlaides komunālajiem rēķiniem.» Taču, par spīti striktam režīmam, skola ir ļoti dinamiska darbavieta, kas ir citāda katru dienu un mācību gadu, saka Gerda.

Krāt dažādu pieredzi

Edgars 12 gadu vecumā ieguva savu pirmo kameru un sāka apgūt filmēšanu un montāžu. Pirmais darbs, par ko, vēl mācoties vidusskolā, saņēma 50 eiro atalgojumu, bija kāda deju kolektīva jubilejas video filmēšana un divas nedēļas ilga montēšana. «Pabeidzot skolu, izdomāju, ka pagaidām tālāk nemācīšos. Izceļojies pa visādiem projektiem, tās vasaras beigās sapratu — jāsāk pelnīt.» 

Par nopietnu grūdienu kalpoja drauga urbja pazaudēšana. «Ā, 600 eiro… Kaut kur tie ir jādabū! Un man bija jāsāk strādāt.» Pateicoties kontaktiem un paziņu ieteikumiem, uzradās vairākas iespējas. «Nekad nav bijis grūti atrast projektus, bet dažreiz ir bijusi problēma tajā, vai pats tos varu uzņemties un paveikt laikā. Ir bijuši brīži, kad nav spēka vai motivācijas.» Pirms diviem gadiem Edgars nodibināja uzņēmumu. Pirms tam saņēma autoratlīdzības. Tagad viņš ir divu darbinieku — montētāja un filmēšanas asistentes — priekšnieks.

Vairumu savu prasmju Edgars ir apguvis pašmācības ceļā. «Man šķiet, ka izglītība ir ļoti forša, bet forma, kā izglītojamies, mainās. Tagad viss ir precīzāk: ja gribu kaut ko apgūt, tieši to mācos konkrētos kursos.» Piemēram, nesen viņš apmeklējis vides inženierzinātnes kursus Rīgas Tehniskajā universitātē. 

«Varbūt tas ir interneta ietekmē, bet cilvēkiem zūd pacietība kaut ko apgūt vairākus gadus. Man pašam ātri var pazust interese, ja pārāk ilgi mācos kaut ko vienu,» viņš dalās pārdomās par augstāko izglītību. «Kāpēc daudzi var strādāt bez profesionālās vai augstākās izglītības? Jo ļoti daudzas problēmas var atrisināt, vienkārši iegūglējot.» 

Edgars strādā desmit, pat 12 stundas dienā. Kā uzņēmuma vadītājs pats buras cauri grāmatvedībai, formalitātēm un birokrātijas līkločiem, kas nemaz neesot tik briesmīgi. Viņam šāds ritms patīk. «Es pats to esmu izvēlējies. Man ir lieli mērķi, un daudz gribu izdarīt, tāpēc strādāju vairāk nekā citi.» 

Z paaudzei nevajadzētu baidīties no atbildības. «Rūpēties par mentālo veselību ir baigi labi, bet tajā pašā laikā nevajag būt pārāk jutīgiem pret visu. Jo reālā pasaule ir tāda, kāda ir. Nevar darīt visu tikai tā, kā jūties labāk.» Taču viņš atklāj, ka draugu lokā ir arī cilvēki, kas nekad nav darījuši «parastu» darbu, jo spēj atrast veidus, kā gūt peļņu no savas aizraušanās, piemēram, rīkojot jogas nodarbības, retrītus un kakao ceremonijas. 

Jauniešiem ir būtiski biežāk atpūsties, apdomāties, saka Edgars. «Gig economy to arī veicina — nepieciešami nevis pastāvīgi darbinieki, bet pieaicināti uz projektiem. Un Z paaudzei ir svarīgi nevis strādāt ilgu laiku vienā vietā, bet gūt dažādu pieredzi.» Darbinieks, kurš strādājis daudzās darbavietās, uzņēmumam ir ieguvums — jo tas nozīmē, ka viņš var sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem.

Strauja mainība

Reinis kopā ar draugu un klasesbiedru Akselu Zinguli, mācoties 11. klasē, radīja hokeja nūjas uzmavu, ko šobrīd izvēlas profesionāli hokejisti vairāk nekā 55 valstīs.

Analizējot savu pieredzi, puisis nevar izšķirties — vai runa ir par Z paaudzei raksturīgo, vai vienkārši par jaunības maksimālismu. Vēlme daudz pelnīt, lielas ambīcijas un gatavība gāzt kalnus — tas, viņaprāt, raksturo šo paaudzi, taču reizēm vienaudžiem pietrūkst izpratnes par to, ka nauda neaug kokos. «Vēl arī attieksme — ai, nav, ko zaudēt, jo kas gan ir sliktākais, kas var notikt?» Tomēr arī Reinim patīk riskēt un sevi izaicināt. 

«Esmu ievērojis — lai gan alga ir liels faktors, jaunieši izvēlas studijas un darbavietu tā, lai var apvienot ar izpriecām un ceļojumiem.» Vecākas paaudzes ir gatavas strādāt no 9.00 līdz 17.00, turpretim ar jaunajiem šāds režīms neies krastā. «Vieni no pirmajiem jautājumiem: bet ja man vajadzēs brīvu? Vai varu strādāt vakaros vai naktīs?» Viņaprāt, ļoti svarīga ir arī atmosfēra — nestrādās tur, kur nejutīsies labi un saskaņā ar savu būtību. 

«Man šķiet, ka iepriekšējās paaudzes ir izturīgākas — pacieš, piever acis. Jaunā ir jutīgāka.» Vēl nozīmīgi ir justies kā daļai no kaut kā lielāka. Kā piemēru Reinis min akciju opcijas, kad, jo īpaši tehnoloģiju jaunuzņēmumi, piedāvā darbiniekiem iegūt īpašumā uzņēmuma daļas. «Vajag misiju, vīziju. Liels faktors — grib izdarīt kaut ko jēdzīgu, būvēt kopā, būt noderīgs.»

Reinis atklāj, ka par augstākās izglītības lomu viņam un biznesa partnerim Akselam domas atšķiras. «Mans personīgais uzskats: to šobrīd vajag ārstiem, arhitektiem, juristiem un citām profesijām, kurās nevar iztikt bez reāla grāda. Visu pārējo var efektīvi apgūt pašmācībā. Internetā vai uzņēmumos, kas māca savus darbiniekus.» Viņa studiju pieredze radījusi sajūtu, ka augstskolā dažas lietas pieliktas klāt ķeksīša pēc, lai sakrātu kredītpunktus. Reinis atzīst — pašam grūti noturēt uzmanību uz to, kas neinteresē.

Savā vecajā skolā ik nedēļu vadot nodarbības skolēniem, Reinis ievērojis — arī viņiem ir tāpat. Iespējams, pie vainas sajūta, ka ir tik daudz iespēju. Nesanāks šis, varbūt sanāks tas. «Kad mēģini daudzas lietas, nepietiekami fokusējies uz vienu.» 

Straujais temps raksturīgs ne tikai pasaulei un jauniešu uztverei, bet arī Reiņa uzņēmumam — nemitīgi produktu papildinājumi, projekti, pārmaiņas, jaunas iekārtas. «Ja stāvi uz vietas, īstenībā ej atpakaļ, jo visa pārējā pasaule tikmēr iet uz priekšu.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem