Ko es varu?

Vai jums ir sanācis rakņāties atkritumos, lai atgūtu izmestu lietu? Neparastākā reize man gadījās Indijā — izrādījās, ka milzīgā sarkanā pastkaste vairs nepilda savu funkciju un tajā nupat iemestā pastkarte ir pievienojusies drazu čupai. Likās, ka uz visiem laikiem, jo izķeksēt to neizdevās arī apkārt saskrējušajiem palīgiem. Liels bija pārsteigums un prieks, kad sūtījums tomēr pienāca Latvijā — kāds bija to izvilcis un nevis pievācis dārgo marku, bet aiznesis līdz īstai pastkastei. Nepazīstamu cilvēku laipnība vienmēr stiprina manu ticību labajam šajā pasaulē.

Paļaujos, ka arī vēlēšanu rezultāti to stiprinās, kaut šonedēļ ceru uz tieši pretēju līdzcilvēku rīcību — nerakņāties drazās! Lai politikas mēslainē izmestie krāmi tur arī paliek. Kā mums var noderēt «līderi», kuru darbu savtīgums, domu cinisms un valodas netīrība tik uzskatāmi atklājās oligarhu sarunās Rīdzenē? Nekā.

Saeimas vēlēšanas iekrīt laikā, kad skaidrāk nekā jelkad kopš neatkarības atjaunošanas redzam — droša un sekmīga valsts nākotne nav pašsaprotama vai garantēta, mums tā pacietīgi jāveido ar gudriem lēmumiem un godprātīgu darbu.

Latvija ir izdevusies valsts, jo tauta spējusi izšķirošos brīžos izdarīt saprātīgas izvēles, lai kā arī vilinātu malduguņu piesolītāji, kas dalījuši banānus, patriotisma kvēlē musinājuši nestāties ES un NATO, kārdinājuši ar Krievijas naudas leiputriju vai tagad cenšas iedzīvoties no cilvēku ciešanām pandēmijas un kara krīzē.

Sestdien vara — un atbildība par Latviju — atkal būs katra pilsoņa rokās. Ja grūti izvēlēties, palīdzēt var Ir politiskais Tinderis.lv. Balsojam gudri!

Reklāma

Līdzīgi raksti

Vīrišķības sāpe

Nesen klausījos raidierakstu, kurā intervētājs uzdeva jautājumu — kāds ir laimīgs cilvēks? Nav viegli uzreiz atbildēt, vai ne? Jāpadomā. Turklāt jautājums it kā jau paredz, ka atbildei jāattiecas uz visiem cilvēkiem. Kaut labi zinām, ka esam ne tikai līdzīgi, bet arī atšķirīgi.

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Jaunākajā žurnālā