Vēlēšanu monopols

Kā Centrālās vēlēšanu komisijas darbs kļuva atkarīgs no privāta uzņēmuma?

Pērn Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) brīdināja, ka līdzekļu trūkuma dēļ šāgada Saeimas vēlēšanu norise ir apdraudēta. Naudas trūka gan iecirkņu darbinieku atalgojuma celšanai, gan vēlēšanu materiāliem, gan arī elektroniskajai vēlēšanu vadības sistēmai, kas ļauj reģistrēt kandidātu sarakstus, skaitīt un apkopot vēlētāju balsis. 

Par sistēmas tehnisko uzturēšanu ilggadējais sadarbības partneris bija izrakstījis milzīgu rēķinu. Tā nebija pirmā reize, kad jāmaksā vairāk, nekā sākotnēji paredzēts, — Valsts kontrole jau vairākus gadus brīdina, ka CVK ir atkarīga no IT pakalpojumu sniedzēja Soaar, kas ilgstoši nodrošina e-pakalpojumus vēlēšanās un diktē to cenu, būdams monopola stāvoklī. 

Sadarbība ar firmu izveidojās un nostiprinājās iepriekšējā CVK priekšsēdētāja Arņa Cimdara vadībā pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad tika modernizēti vēlēšanu procesi.  Kopš tā laika visus (kopumā 19) ar sistēmu izstrādi un uzturēšanu saistītos pasūtījumus saņēmis šis uzņēmums.

Cik caurspīdīgi ir vēlēšanu iepirkumi, un kas rada bažas?

Privātās rokās

Pirms iepirkumiem Centrālā vēlēšanu komisija konsultējas ar pašu uzņēmumu par izmaksām, jo sava IT sistēmu analītiķa nav. «Uzņēmums mums iesaka kaut kādu summu, un tad mēs arī to iesniedzam pieprasījumā Finanšu ministrijai,» atklāj CVK vadītāja Kristīne Bērziņa.
Foto — LETA

Par vēlēšanu rīkošanu atbildīgā Centrālā vēlēšanu komisija ir viena no mazākajām valsts iestādēm. Tajā nekad nav bijis savas IT nodaļas, skaidro komisijas priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa, tāpēc sistēmas CVK nomāja no Soaar, bet 2020. gadā pakāpeniski sāka to iegādi valsts īpašumā. 

Uzņēmumam 11 gadu laikā ticis 81% no visas CVK iepirkumu naudas — saņemti 19 pasūtījumi kopumā par 4,5 miljoniem eiro, liecina Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) dati.

Ievērojamā CVK līdzekļu daļa, kas ieplūdusi Renāram Kadžulim un Leonardam Survilo piederošā uzņēmuma maciņā, iegūta gan atklātos, gan publiski neizsludinātos konkursos. 

Par monopola situāciju un tās radītajiem riskiem vēlēšanu komisiju jau gadiem brīdināja Valsts kontrole. Brīdinājuma signālus raidīja arī IUB, ar sarkaniem karogiem marķējot vairākus Soaar iegūtos pasūtījumus, — birojs vērsa uzmanību, ka uzņēmums pie tiem ticis bez konkurences ar citiem piegādātājiem vai publiski neizsludinātā iepirkumā. 

To vidū ir arī abas sistēmas, ko izmantos šajās Saeimas vēlēšanās, — Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pasūtītais elektroniskais vēlētāju reģistrs un CVK vēlēšanu vadības sistēma.

Tieši pasūtījumi gan no CVK, gan citām valsts iestādēm gadu gaitā ļāvuši Soaar ievērojami audzēt apgrozījumu un peļņu. 2010. gadā — pirms Soaar noslēdza pirmo līgumu ar CVK — uzņēmuma apgrozījums bija 72 tūkstoši eiro, bet pēc tam tas nozīmīgi pieauga un sasniedza vairākus simtus tūkstošu ik gadu. Pēdējais iesniegtais pārskats rāda, ka 2020. gadā uzņēmumam bija visu laiku augstākie rādītāji — 1,1 miljona apgrozījums un 675 tūkstošu eiro peļņa. Tāda rentabilitāte uzņēmumam ar septiņiem darbiniekiem rada iespējas izvērsties. Uzņēmuma īpašumā ir deviņi transportlīdzekļi — četras vieglās automašīnas (to skaitā 2016. gada izlaiduma Audi Q7), divi kvadricikli (viens izlaists šogad), kā arī motocikls un divas piekabes, liecina Lursoft informācija. 

Tomēr, par spīti regulārajiem pasūtījumiem, ne visas uzņēmuma izstrādātas sistēmas darbojās nevainojami — būtiskie traucējumi 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanās, neļaujot iedzīvotājiem mainīt balsošanas iecirkni, iekustināja lēmumu par sistēmu iegādi valsts īpašumā. Tas notika neilgi pēc tagadējās CVK priekšsēdētājas Bērziņas stāšanās amatā. 

«Mēs bijām jauna komisija, mūs sauca uz Saeimu un Ministru kabineta darba grupām un ar ekspertiem analizēja, kā tas varēja gadīties. Kas visiem likās jocīgi un ko viņi tikai tad uzzināja — vēlēšanu sistēmas nav valsts īpašums,» skaidro Bērziņa. «Tika noteikts, ka vēlēšanu sistēmām ir jābūt kritiskajai infrastruktūrai, un tika uzskatīts par nepareizu tas, ka valsts kritiskā infrastruktūra atrodas kāda privāta uzņēmēja rokās.»

Sistēmu iegādi uzdeva CVK.

«Mēs paši jauni, IT lietās neko daudz nesaprotam — mums tajā brīdī bija viens IT sistēmu administrators,» tābrīža situāciju skaidro Bērziņa. «Domāju — nopirksim to sistēmu, ko lietojam kā pakalpojumu. Bet mēs nesapratām, ka sistēma jau mums vēlēšanās būs jādarbina, nepietiek, ka mēs to nopērkam. Tas nozīmē, kamēr neesam to iegādājušies, izmaksas ir dubultā: viens ir par iegādi, otrs — lietotāju atbalstu vēlēšanu laikā,» norāda Bērziņa.

Līdz 2023. gadam CVK pakāpeniski bija jānopērk pieci sistēmas moduļi — Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tautas nobalsošanai, kā arī bāzes modulis. Plānotās izmaksas — 1,8 miljoni eiro.

Līdz šim CVK no Soaar ir nopirkusi trīs — bāzes, pašvaldību un Saeimas vēlēšanu — moduļus, par tiem samaksājot vairāk, nekā sākotnēji plānots, — nevis 1,27, bet 2,1 miljonu eiro. Izmaksu kāpums saistīts ar ievērojami dārgāku Saeimas vēlēšanu moduli, kura cena pieaugusi par 800 tūkstošiem. Uzņēmums to skaidro ar lielo tehniskās specifikācijas prasību apjomu.

Arī atlikušo moduļu iegāde varētu izmaksāt vairāk par plānotajiem 544,5 tūkstošiem, prognozē CVK. 

Valsts kontrole pēc kārtējās revīzijas šā gada jūlijā norādīja uz būtiskām nepilnībām gan CVK budžeta plānošanā, gan iepirkumu organizēšanā, gan darbu uzraudzībā un dokumentēšanā, atpērkot sistēmas no Soaar. 

Zaudēta kontrole 

Ilgstošais resursu trūkums devis Soaar noteicošu ietekmi — Bērziņa atzīst, ka pirms kārtējā iepirkuma CVK vispirms konsultējas ar uzņēmumu par izmaksām, jo viņiem nav IT sistēmu analītiķa, kas to varētu aprēķināt. «Uzņēmums mums iesaka kaut kādu summu, un tad mēs arī to iesniedzam pieprasījumā Finanšu ministrijai,» atklāj priekšsēdētāja.

Tad lemj par iepirkuma procedūru — ja līdz vēlēšanām atlicis gana daudz laika, CVK izsludina atklātu konkursu, bet īsu termiņu gadījumā uzreiz uzrunā Soaar. 

«Pēc tam, kad uzņēmums ir izraudzīts, viņam vienmēr ir priekšrocības,» atzīst Bērziņa.

Tas saistīts ar laika un IT kapacitātes trūkumu — likumus, kas nosaka prasības nākamajām vēlēšanām, Saeima pieņem «pēdējā brīdī», apmēram gadu pirms vēlēšanām, tāpēc sistēmas jāsarūpē īsā termiņā. Salīdzinājumam — ekspertu ieskatā vēlamais laiks sistēmu izstrādei būtu vismaz 18 mēneši. Tik daudz laika nekad nav bijis, norāda Bērziņa. 

Iestādē šobrīd ir divi IT speciālisti, un uz pāris mēnešiem nolīgts IT projektu vadītājs, kas palīdz uzraudzīt sistēmas izstrādi un uzturēšanu, piemēram, ieviešot Soaar darba stundu uzskaiti. 

Pati CVK nespēj veikt šādu darbu uzraudzību, bet līdzekļi speciālista algošanai būs tikai līdz gada beigām. Ja 2023. gadā nebūs budžeta līdzekļu IT projektu vadītājam, tos nevarēs atrast iestādes iekšējās rezervēs. «Mēs taču neatlaidīsim tāpēc visu lietvedības nodaļu, arī juridisko nodaļu. Ko tad mēs atlaidīsm, lai dabūtu to IT projektu vadītāju noalgot?» par spiedīgo CVK budžetu saka Bērziņa. Sistēmas izstrāde un gatavošanās nākamajām Eiroparlamenta vēlēšanām 2024. gadā būtu jāsāk jau tagad, bet «2023. gadā mums atkal būs jācīnās ar naudas un speciālistu trūkumu», viņa prognozē.

Lursoft dati rāda, ka valstī ir vismaz 2,7 tūkstoši uzņēmumu, kas nodarbojas ar programmēšanu. Kāpēc iepirkumos Soaar nav konkurences?

Bērziņa pieļauj, ka piedāvātā cena lielajām IT kompānijām nešķiet kārdinoša, atturēt var arī vēlēšanām pakārtotie nodošanas termiņi, kas ir kā akmenī iekalti, bet viens no lielākajiem biediem — reputācijas risks neizdošanās gadījumā, jo vēlēšanu laikā sistēmai tiek pievērsta liela sabiedrības uzmanība. Turklāt ne visiem IT uzņēmumiem, kas var izstrādāt sistēmu, ir kapacitāte sniegt arī lietotāju atbalstu. 

Priekšsēdētāja uzsver, ka Soaar šo vairāk nekā 10 gadu laikā ir kļuvuši par jomas speciālistiem. «Viņi pārzina ne tikai savas IT lietas, bet arī pašu vēlēšanu procesu,» saka Bērziņa. Tomēr viņa atzīst, ka monopola situācija satrauc arī CVK. 

«Mums arī nepatīk, ka izmaksas aug un aug. Tas tomēr ir tāds monopola stāvoklis — mēs esam atkarīgi no uzņēmuma, jo viņi jau arī saprot, ka mums nav, kur palikt. Ja mēs no viņiem atsakāmies, mums nav citas labākas alternatīvas. Tad tiešām vienīgais risinājums būs vienās vēlēšanās pāriet uz burtnīcām kā 90. gados,» skaidro priekšsēdētāja.

Šajā situācijā CVK vairs nevar regulēt pakalpojumu cenu. «Ja mums būtu IT nodaļa, mēs būtu lielākās spēka pozīcijās — varētu pateikt uzņēmējam, piemēram, mēs nemaksāsim par to tādu cenu par stundu, kā jūs mums prasāt, mēs paši ar saviem speciālistiem to nosegsim. Šobrīd nav šāda mehānisma, ar ko cenu tādā veidā regulēt.»

Kā Soaar skaidro izmaksu kāpumu?

«Mēs cenu rēķinām, ņemot vērā prasības,» norāda Kadžulis. Katrai tiek aprēķināta darbietilpība, un tā iegūta kopējā cena. Ar katrām vēlēšanām prasību skaits pieaugot — šīm vēlēšanām tās bijušas izklāstītas uz 54 lappusēm. 

To, ka Soaar vienmēr izdodas uzvarēt iepirkumos un iegūt CVK pasūtījumu, Kadžulis skaidro ar uzņēmuma kvalitatīvo darbu un izdevīgo cenu — «mēs šo rezultātu panākam par ievērojami zemākām cenām nekā citiem».«Mēs ļoti iespringstam uz plānošanu, risku analīzi, tehnoloģiju izvēli. Lai neradītu sev liekas izmaksas, mēs pirms tam veicam virkni iekšēju tehnoloģisku pasākumu — prototipēšanu, testēšanu, un tas atmaksājas.» Viņš neuzskata, ka uzņēmums būtu monopola stāvoklī.

Tomēr arī sistēmu iegāde valsts īpašumā nav ļāvusi samazināt CVK atkarību no uzņēmuma — tam joprojām tiek ievērojams valsts budžeta kumoss.  

Raiba reputācija

Bažas par iepirkumu caurspīdīgumu gadu gaitā rada Soaar līdzīpašnieka un valdes locekļa Kadžuļa draudzīgās attiecības ar iepriekšējo CVK priekšsēdētāju Arni Cimdaru, kurš šo amatu ieņēma līdz pat 2019. gada martam, bet pēc tam iesaistījās politikā, pievienojoties Aināra Šlesera partijai Latvija pirmajā vietā.

Lai gan attiecības ar Cimdaru Kadžulis raksturo kā «lietišķas un cieņpilnas», vairāki notikumi signalizē, ka tās bijušas ciešas arī ārpus darba. Piemēram, 2016. gadā Kadžulis apmeklēja Cimdara kāzas. Neilgi pēc tām žurnālam Privātā Dzīve Cimdars atklāja, ka aicināti bija tikai radinieki un draugi, kopumā 40 cilvēki. «Bija ļoti jaukas svinības,» viņš tolaik atzina.

«Jā, es biju arī viņa kāzās, protams. Es aizbraucu uz īsu brīdi, izdaru tur savu pienākumu atdot cieņu, dodos projām,» Ir skaidro Kadžulis. 

Savukārt pērn oktobrī mājsēdes laikā viņš apmeklēja arī Cimdara bēres, kurās pandēmijas ierobežojumu dēļ varēja piedalīties ierobežots cilvēku skaits. «Ģimene atklāj — bēres notiks tikai tuvāko cilvēku lokā. Tuvinieki aicina respektēt Covid-19 ierobežojumus un godināt Arni savās sirdīs un mājās,» pēc Cimdara nāves viņa ģimene sacīja presei. 

Savulaik abi tikušies arī citos pasākumos. Piemēram, interneta vidē atrodama fotogrāfija, kurā Kadžulis un Cimdars kādā pasākumā pozē kopējā selfijā. Darba dēļ abi kopā devušies arī uz semināru Vašingtonā.

Tagadējā CVK priekšsēdētāja Bērziņa norāda, ka viņai nav informācijas par bijušā priekšsēdētāja un uzņēmēja draudzīgajām attiecībām. Tomēr bažas, ka iepriekšējā CVK vadītāja laikā iestādes pasūtījumi varētu nonākt pie viņam pietuvinātām personām vairo fakts, ka paša Cimdara vārds savulaik ir pavīdējis CVK iepirkumu sarakstos. 2010. gadā, kad Cimdars ieņēma priekšsēdētāja amatu, iepirkumā par sabiedrisko attiecību pakalpojumu sniegšanu ārpakalpojumā uzvarēja viņa dibināts uzņēmums TRAPS. Cimdars gan no tā bija izstājies krietnu laiku iepriekš. 

Uzmanību iepirkumam pievērsa tas, ka CVK tolaik jau strādāja vairāki šīs jomas speciālisti, bet par konkrēto uzņēmumu un tā iepriekšējo darbību publiskajā telpā nebija nekādu ziņu, pat ne tālruņa numura. Savukārt tā brīža vienīgais uzņēmuma dalībnieks Jūlijs Muraškovskis iepriekš bija strādājis CVK, nodrošinot līdzīgus pakalpojumus, tomēr viņa amata vietu likvidēja, rakstīja mediji. 

Arī Kadžuļa vārds jau iepriekš raisījis mediju interesi. 2016. gadā Delfi rakstīja, ka Kadžulis īslaicīgi pārņēmis vadību biedrībā, kas apsaimniekoja ēku, kurā atradās viņa dzīvoklis, un noslēdza pats ar sevi izlīgumu par siltuma rēķina parāda atlaišanu. Kadžulis gan tolaik apgalvoja, ka parāds bijis nepamatots. 

Vietnē Sūdzības.lv publicētas ziņas par darbiniekiem neizmaksātu atlīdzību un dalītu algas maksājumu, kurā daļa summas tiekot izmaksāta no uzņēmuma īpašniekiem piederošiem mikrouzņēmumiem. Kadžulis izskanējušās ziņas noliedz, tomēr viņam tiešām pieder vēl viens uzņēmums, kas nodarbojas ar datorprogrammēšanu, un tas līdz šā gada sākumam darbojās mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja režīmā, liecina informācija Lursoft.

Soaar juridiskajā adresē — Kadžuļa tēvam piederošā lauku teritorijā — bija reģistrēti vēl divi 2013. gadā dibināti datorprogrammēšanas mikrouzņēmumi. Viens no tiem pieder viņa pensijas vecuma tēvam, kas saimnieko savā zemnieku saimniecībā, bet otrs, kas nu jau likvidēts, — radiniecei. 

Kā Bērziņa vērtē ilgstošā partnera raibo reputāciju? 

«Tas nav saistīts, cik zinu, ar vēlēšanu sistēmām un lietām, tā ir privāta lieta. Cik samērīgi ir riski pret to, ka mums nepieciešama tā sistēma un mēs nevaram būt tik izvēlīgi un teikt — nē, reputācija jums ir neskaidra, mēs nevaram ar jūsu uzņēmumu sadarboties? Mums nav tādas izvēles iespējas šajā brīdī,» skaidro Bērziņa. Viņa norāda, ka Soaar darbinieki ir pārbaudīti drošības iestādēs, jo to prasa darbs ar kritisko infrastruktūru.

Drošas vēlēšanas

Ģeopolitiskās situācijas dēļ īpaši svarīga ir vēlēšanās izmantoto sistēmu drošība. «Faktiski mums sistēmā jāizpilda tās pašas drošības prasības kā sistēmām, kas nodrošina norēķinus ar bankas kartēm,» skaidro Kadžulis. 

Uzņēmums izstrādājis arī rīcības plānu gadījumam, ja sistēma vēlēšanu dienā izietu no ierindas.   

Lai krīzes gadījumā nezaudētu datus, visām sistēmām ik pēc 10 sekundēm tiks veikta datu kopēšana.

CERT pārstāve Līga Besere norāda, ka provokācijas kibertelpā tiek prognozētas gan pirmsvēlēšanu periodā, gan vēlēšanu dienā, un tām gatavojas gan viņi, gan valsts drošības institūcijas, veicot informācijas sistēmu noturības pārbaudi.

«Latvijā nav e-vēlēšanu, ko tiešām varētu ietekmēt, izmantojot kiberpaņēmienus. Elektroniskā komponente Saeimas vēlēšanās nodrošinās ātrāku vēlēšanu rezultātu iegūšanu un ērtāku attēlošanu, taču neietekmēs balsu skaitīšanas procesu, un jebkurā gadījumā vēlēšanu rezultāti tiek pārbaudīti, pārskaitot balsis arī manuāli,» skaidro Besere.

Iespējami kiberuzbrukumi satrauc arī CVK, tomēr Bērziņas ieskatā lielākais risks saistīts ar tiešsaistes vēlētāju reģistru, ko iecirkņu darbinieki pirmo reizi izmantos Saeimas vēlēšanās. 

Tas nodrošinās ērtu balsošanu arī iedzīvotājiem ar ID kartēm — šogad zīmogu pasēs vairs neliks, jo iecirkņu darbinieki reģistrā varēs pārbaudīt, vai cilvēks jau nobalsojis citā iecirknī. 

Arī šo reģistru izstrādājis Soaar. 

«Vienmēr visām sistēmām viens no riska faktoriem ir cilvēki — vai viņi mācēs ar to labi darboties, vai viņi sapratīs procedūras? Mazliet drošību dod tas, ka esam to izmēģinājuši jau pašvaldību vēlēšanās, bet mums šobrīd ir liels papildu darbinieku loks — vēlēšanu iecirkņu komisijas ārvalstīs,» skaidro Bērziņa.

Ne visi eksperti ir vienisprātis par sistēmu izmantošanas drošumu vēlēšanās. Latvijas Universitātes pasniedzējs un Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks Māris Alberts, kas pētījis interneta vēlēšanu riskus Latvijā un ārvalstīs, uzskata, ka šogad no sistēmām būtu jāatsakās, izņemot vēlētāju reģistru, kurā tiek pārbaudīts, vai vēlētājs nav nobalsojis divreiz. 

«Elektroniskā balsu skaitīšana nekādā veidā vēlēšanu procesu nepaātrina, tas ir jāsaprot. Cik tad mums ir to vēlēšanu iecirkņu? Ir vajadzīgs tikai drošs sakaru kanāls, lai tad, kad zemākā līmeņa vēlēšanu komisija ziņo uz augšu, kādam nebūtu iespēja ziņojumu nomainīt ar citu,» norāda Alberts. 

«Jebkāda Soaar izstrāde, kas kaut kādas lapiņas lasa, atpazīst, automātiski skaita, ir baigais risks, un tas viss ir jāizmet ārā,» pārliecināts ir pētnieks. Viņš norāda, ka vissvarīgākais ir uzraudzīts balsu skaitīšanas process, tāpēc aicina iedzīvotājus atsaukties uz CVK aicinājumu pieteikties par novērotājiem iecirkņos.