Divarpus krīžu Saeima

Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Aivars Ozoliņš

Pirms balsot par jaunu Saeimu, jāizvērtē, kādu parlamentu ievēlējām pirms četriem gadiem

Vēlēšanu rezultāts izskatījās nelāgi. Visvairāk mandātu 2018. gada 6. oktobrī bija ieguvusi, kā bija paredzams, Saskaņa — 23. Taču 16 deputātu vietas dabūja aktiera Artusa Kaimiņa un advokāta Alda Gobzema vadītais populistu veidojums Kam pieder valsts?, bet 11 mandātus — «Krievijas ostas» premjerministra amata kandidāta Aivara Lemberga Zaļo un Zemnieku savienība. Šīm trim partijām kopā bija tieši puse deputātu vietu jaunievēlētajā Saeimā. To veidota valdība varētu pavērst Latvijas politiku Krievijas virzienā.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis 7. novembrī pirmajam veidot valdību uzticēja Jaunās konservatīvās partijas līderim Jānim Bordānam, kura partija bija ieguvusi 16 deputātu vietas. Pēc nedēļu ilgām sarunām Nacionālā apvienība (13 vietas), Attīstībai/Par (13) un Jaunā Vienotība (8) nolēma no tām izstāties (viens no galvenajiem iebildumiem bija pret Iekšlietu ministrijas nonākšanu JKP kontrolē), un Bordāns paziņoja, ka neturpinās mēģinājumus izveidot valdību. 

Vējonis nākamajam to darīt 26. novembrī uzdeva Aldim Gobzemam, kurš bija solījis, ka pametīs valsti, ja nekļūs par premjerministru. Pēc divu nedēļu sarunām Gobzems atsauca savu piedāvājumu partijām (viņa valdības modelī ietilpa ZZS, pret ko iebilda gan JKP, gan paša līdzgaitnieks Kaimiņš). 

10. decembrī Vējonis atsauca Gobzema nomināciju un 7. janvārī uzdeva sastādīt Ministru kabinetu JV pārstāvim, Eiropas Parlamenta deputātam Krišjānim Kariņam. 23. janvārī Saeima ar 61 balsi apstiprināja Kariņa valdību, kurā bija piecas partijas — JV, A/P, NA, JKP un KPV.

Valdības izveidošana bija pirmais lielais šīs Saeimas darbs, un tas izrādījās neparasti sekmīgs — Kariņa valdība ir Latvijas vēsturē visilgāk strādājusī un acīmredzot būs nostrādājusi visu Saeimas pilnvaru laiku. Taču savā ziņā tas ir arī šīs Saeimas vājuma rādītājs, ka citādu valdību nevar uztaisīt tāpēc, ka puse parlamenta ir vai nu prokremliska, vai klaji populistiska, vai abējādi. Tāpēc valdība, kuru it kā atbalstīja Saeimas vairākums, bieži vien nespēja nodrošināt Saeimas atbalstu pašas pieņemtiem svarīgiem lēmumiem, kad kādam no partneriem tas šķita neizdevīgi.

Populistu putas

KPV aizvadītos četrus gadus pārliecinoši rādīja, kāpēc «protesta balsošana» par populistiem ir bezatbildīga, pašiem balsotājiem neizdevīga un valstij bīstama, jo populisti nekad nepiedāvā risinājumus pašu izceltajām problēmām. 

KPV šausminājās, ka Latvijā esot «katastrofa», «tauta izmirst» un «nepieciešams lūzums», taču programmā piedāvātie darbi, kā sasniegt «vīziju 2050. gadam» par 2,5 miljoniem pilsoņu «sociālā komforta valstī», bija, piemēram, likvidēt koalīcijas padomi, samazināt ministru skaitu līdz sešiem, samazināt medikamentu cenas un apvienot valsts augstskolas vienā.

Partijai sākotnēji tika trīs ministru amati — ekonomikas, iekšlietu, labklājības —, taču frakcija sašķēlās jau balsojumā par valdību. 2019. gada sākumā tā izslēdza Gobzemu, pēc gada arī otru līderi Kaimiņu un palika 10 deputātu sastāvā. 

2020. gadā KPV mainīja nosaukumu uz Par cilvēcīgu Latviju, tad to atcēla, 2021. gadā atkal mainīja, bet, kad no partijas izstājās un savu partiju sāka dibināt brāļi Ģirģeni, frakcija vēlreiz mainīja nosaukumu uz Neatkarīgie. Tai atkal pievienojās Gobzems, kurš mēģināja mobilizēt tautas masas pret Covid-19 ierobežojumiem un «vakcīnu genocīdu», kamēr valdībā savu «darba devēju» uzņēmēju interesēs pret epidēmijas ierobežošanu cīnījās ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, kurš 2021. gada pavasarī pārcēlās uz NA. Drīz pēc tam pārējās koalīcijas partijas izmeta KPV no valdības, bet premjerministrs šogad maijā padzina Vitenbergu par NA ultimatīvo prasību atlaist iekšlietu ministri Mariju Golubevu (A/P) pēc nekārtībām pie pieminekļa Uzvaras parkā.

Saeimas vēlēšanās KPV bija ieguvusi 14,3% balsu. Nepilnu gadu vēlāk Eiropas Parlamenta vēlēšanās dabūja tikai 0,92%, bet 2020. gadā Rīgas domes vēlēšanās — 1,12%. Pašlaik kādreizējie valsts «lūzuma» solītāji izklīduši pa sīkpartijām ar līdzīgu reitingu.

Divas krīzes

Alternatīvas neesamība palīdzēja valdības koalīcijai izvadīt valsti cauri divu neprognozētu krīžu vētrām — pandēmijai un Krievijas karam ar Ukrainu.

Covid-19 epidēmijas pārvarēšanas darbi bija galvenoties valdības ziņā, taču Saeimai bija jāapstiprina tās lēmumi, un tā pieņēma arī virkni krīzes risināšanai nepieciešamu likumu. Tomēr gan opozīcijas, gan arī koalīcijas partiju politiķi bija gatavi apdraudēt cilvēku veselību un dzīvību un izmantot krīzi saviem šaurajiem politiskajiem mērķiem. 

No koalīcijas partijām pret Covid-19 ierobežojumiem aktīvi iestājās KPV, bet pēc tās izmešanas no valdības — NA, uz kuru bija pārgājis ekonomikas ministrs Vitenbergs. Viņš 2020. gada aprīlī stājās valsts noslēpuma pielaidi zaudējušā KPV biedra Ralfa Nemiro vietā un jau uzreiz ieteica sākt samazināt epidemioloģiskos ierobežojumus. Viņa partijas biedram, iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam prioritāte bija ļaut strādāt skaistumkopšanas saloniem.

2021. gada aprīļa beigās Saeima faktiski izteica neuzticību valdībai, grozīdama MK noteiktos ierobežojumus sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Valsts prezidentam Egilam Levitam nācās aizrādīt, ka parlamentārā demokrātijā tā nedrīkstot notikt. Tomēr JKP deputāts Krišjānis Feldmans, smīnēdams pie tējkannas kroga terasē, vēstīja, ka «ēšana cilvēkam ir viena no pamatvajadzībām», un «personīgu gandarījumu» par balsojumu pauda arī NA līderis Raivis Dzintars. Bet augustā NA Saeimā izgāza valdībā atbalstīto ieceri no 1. oktobra prasīt izglītības darbiniekiem vakcinācijas sertifikātu. (Valdība pēc tam to tik un tā ieviesa, tikai no 15. novembra.)

Daudz vienotāka Saeima ir bijusi pret Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā. Jau 24. februārī vienbalsīgi, Saskaņu ieskaitot, paziņoja, ka nosoda Krievijas agresiju. 21. aprīlī vienbalsīgi pieņēma arī  paziņojumu par Krievijas kara noziegumiem Ukrainā un genocīdu pret ukraiņu tautu. 

Taču, karam turpinoties un vēlēšanām tuvojoties, Saskaņai kļuva arvien grūtāk noturēties kopējā nosodījuma korī. Kad 11. augustā 67 Saeimas deputāti nobalsoja par Krievijas atzīšanu par terorismu atbalstošu valsti, Saskaņas frakcija šajā balsojumā nepiedalījās.

Krievijas agresija pret Ukrainu un dramatiski pieaugušais Latvijas sabiedrības spiediens pasteidzināja Saeimu noteikt pašvaldībām pienākumu atbrīvoties no okupācijas laika pieminekļiem. 26. maijā parlaments konceptuāli, bet jau 16. jūnijā galīgajā lasījumā atbalstīja likumprojektu, kas noteic, ka okupācijas pieminekļi Latvijā jānojauc līdz 15. novembrim. Par likumu balsoja 61 deputāts, pret 19, to skaitā visi Saskaņas deputāti. 25. augustā Rīgā krita visslavenākais — stabs Uzvaras parkā.

Finanšu «kapitālais remonts»

Vēl viena nopietna krīze Latvijai draudēja jau šīs Saeimas ievēlēšanas laikā.

2018. gada februārī ASV Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija FinCEN paziņoja, ka apsver sankciju vēršanu pret Latvijas trešo lielāko banku ABLV par sistēmisku naudas atmazgāšanu. Jūlijā Finanšu darījuma darba grupas (FATF) Eiropas austrumu valstis pārraugošā organizācija Moneyval publicēja ziņojumu par Latviju, kurā norādīja uz daudzām problēmām naudas atmazgāšanas kontroles sistēmā un noteica Latvijai pastiprinātu uzraudzības režīmu. Ja gada laikā trūkumi nebūtu novērsti, Latviju ierakstītu «pelēkajā sarakstā». Sekas būtu smagas: citu valstu bankas ierobežotu darījumus ar Latvijas bankām, eksportētājiem būtu grūtāk saņemt samaksu par ārzemēs pārdotajām precēm, visiem būtu sarežģītāk un dārgāk saņemt naudas pārskaitījumus no ārzemēm.

Valdība sagatavoja un Saeima atbalstīja virkni grozījumu likumos, kuri bija nepieciešami FATF 40 rekomendāciju izpildīšanai. 2020. gada janvārī Moneyval ziņoja, ka Latvija ir panākusi progresu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas stiprināšanā. Februārī FATF nolēma neiekļaut Latviju «pelēkajā sarakstā» un nepakļaut pastiprinātai uzraudzībai. «Kapitālais remonts» bija izdevies.

Tomēr laikam ne visi Saeimā par to bija vienādi gandarīti. Bija būtiski samazinājies nerezidentu noguldījumu apjoms Latvijas bankās, un mazās bankas bija spiestas pārprofilēties, savukārt uzņēmēji sūdzējās, ka ierobežojumi pārlieku apgrūtinot viņu darbību. Un šā gada 16. jūnijā Saeima neapstiprināja atkārtoti Finanšu izlūkošanas dienesta vadītājas amatā Ilzi Znotiņu, kurai bija atslēgas loma finanšu sektora uzraudzības sakārtošanā. Pret viņas apstiprināšanu balsoja deputāti no Saskaņas, ZZS un arī koalīcijas Konservatīvajiem (bijušās JKP) un NA.

Tiesiskums un amati

Bez lieliem satricinājumiem Saeima iecēla vairākus tiesu varas un drošības iestāžu augstākos vadītājus. 2020. gada maijā par Augstākās tiesas priekšsēdētāju apstiprināja Aigaru Strupišu, jūnijā ģenerālprokurora amatā — Juri Stukānu, 2022. gada janvārī Satversmes aizsardzības biroja direktora amatā — Egilu Zviedri, līdz tam biroja direktora vietnieku, bet jūnijā atkārtoti apstiprināja Jēkabu Straumi KNAB priekšnieka amatā, kaut gan koalīcijas JKP bija vēlējusies rīkot atkārtotu konkursu uz šo amatu.

Pie Saeimas izdarītā jāpiemin arī jauna Valsts prezidenta ievēlēšana pēc tam, kad Vējonis nolēma, ka nekandidēs atkārtoti. 2019. gada 29. maijā Saeima amatā ievēlēja Egilu Levitu. Par viņu balsoja 61 deputāts. Balsojums pirmo reizi vēsturē bija atklāts.

Toties skandalozs bija balsojums šāgada 17. februārī pret Satversmes tiesas bijušās tiesneses Sanitas Osipovas apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneses amatā. Viņas iecelšanu atbalstīja tikai JV, A/P un JKP deputāti, pret bija NA, ZZS un bijušie KPV, bet Saskaņa atturējās.

Osipovas izgāšana bija atriebība Satversmes tiesai par 2020. gada novembrī lemto, ka ģimene var būt arī nelaulāti, to skaitā viendzimuma pāri. Osipovai pašai gan bija «atsevišķs viedoklis» šajā jautājumā, taču NA deputāts Jānis Iesalnieks pēc viņas neapstiprināšanas paziņoja: «Tā ir dzeltenā kartīte Satversmes tiesai.»

Vēl vienu «kartīti» tiesiskumam tās pašas partijas parādīja 2. jūnijā, kad Saeima galīgajā lasījumā skatīja Civilās savienības likumu, ko Tieslietu ministrija bija sagatavojusi, lai pildītu minēto Satversmes tiesas spriedumu, un Saeimas vairākums bija atbalstījis jau divos lasījumos. Saskaņas, NA un daļa ZZS deputātu nepiedalījās balsojumā, tāpēc Saeimai nebija kvoruma. 

Saeimas arvien neizdarīts darbs ir Interešu pārstāvniecības (lobēšanas) atklātības likums, par ko diskusijas notiek kopš 2008. gada. Šā gada februārī Saeima beidzot atbalstīja likumprojektu pirmajā lasījumā, taču maijā Tieslietu ministrija ierosināja to atlikt līdz 2025. gadam.

Pašvaldības un pudeles

Tomēr dažām citām ilgtermiņā svarīgām reformām Saeima spēja savākties.

2019. gada 5. aprīlī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (A/P) atstādināja Nilu Ušakovu no Rīgas domes priekšsēdētāja amata par to, ka domē pieļauta «ilgstoša, sistemātiska, bezkaunīga likumu pārkāpšana». Taču kopš 2009. gada ilgušie «Ušakova laiki» Rīgā sāka beigties 2020. gada 13. februārī, kad Saeima pirmo reizi Latvijas vēsturē pieņēma likumu par Rīgas domes atlaišanu. Par to balsoja 62 koalīcijas deputāti, pret bija Saskaņa, bet ZZS nebalsoja. Tā paša gada augustā jau notika Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, un pāris mēnešus vēlāk par pilsētas vadītāju kļuva Mārtiņš Staķis.

2020. gada jūnijā Saeima pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kurš nosaka, ka Latvijā ir 43 pašvaldības līdz tam bijušo 119 vietā. Par likumu balsoja 58 deputāti, ZZS bija pret, Saskaņa atturējās. Pašvaldību lobija pretestība ministra Pūces pieteiktajai reformai bija sīva un palaikam izmisīga. Likuma otrajam lasījumam bija iesniegti 316, trešajam — 377 priekšlikumi, un opozīcija par katru mēģināja rīkot nebeidzamas diskusijas. Tai izdevās izsist dažas būtiskas piekāpšanās, piemēram, «valstspilsētas» statusa saglabāšanu piecām pilsētām, kuras likumprojektā bija paredzēts apvienot ar apkārtējām lauku teritorijām. 

Gandrīz 20 gadus Latvijā bija diskutēts par iespēju nodot iepakojumu otrreizējai izmantošanai, un 2019. gada oktobrī Saeima beidzot pieņēma grozījumus Iepakojuma likumā, kuri paredz dzērienu iepakojumu depozīta sistēmas regulējumu. Par to balsoja 79 deputāti, neviens nebalsoja pret un neatturējās. Depozīta sistēma sāka darboties šā gada februārī.

Kriminālapsūdzības un ētika

Šo reformu virzītājs Pūce 2020. gada novembrī atkāpās no ministra amata, kad bija sapinies melos par Rīgas domes autostāvvietas caurlaidi, taču neatteicās no deputāta mandāta un atgriezās Saeimā. Savukārt viņa partijas biedru Mārtiņu Bondaru Saeima pēc Ģenerālprokuratūras lūguma šogad jūnijā izdeva kriminālvajāšanai par līgumu ar sievu, lai viņam nevarētu atņemt māju, ja tiesa atzītu par vainīgu zaudējumu nodarīšanā Latvijas Krājbankai lietā par 15 miljonu eiro piedzīšanu no bankas bijušās valdes. Bondars atkāpās no Budžeta komisijas vadītāja amata un paziņoja, ka nākamās Saeimas vēlēšanās nekandidēs.

Kad Satversmes tiesa 2019. gada beigās atcēla Kārtības ruļļa normu, kura liedza kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam piedalīties Saeimas darbā, Saeimā 2020. gada sākumā atgriezās arī Juris Jurašs (JKP), kuru Saeima bija izdevusi kriminālvajāšanai par valsts noslēpuma izpaušanu, un Atis Zakatistovs (KPV), kuram prokuratūra 2019. gadā bija izvirzījusi apsūdzības krāpšanā. Bet KPV «lokomotīvi» Kaimiņu KNAB bija kopā ar Zakatistovu aizturējis un izkratījis vēl 12. Saeimas laikā aizdomās par nelikumīgu partijas finansēšanu. 2021. gada sākumā Saeima izdeva viņu kriminālvajāšanai, taču viņš arvien paliek likumdevējs. Toties deputāta mandātu jūnijā zaudēja JV deputāts Aldis Adamovičs, kuru tiesa atzinusi par vainīgu krāpšanā ar īrētā dzīvokļa kompensācijām.

13. Saeimai ir bijis raksturīgs ētisks vaļīgums un politiskās atbildības neobligātums. Gandrīz visas frakcijas ir zaudējušas deputātus, bet visvairāk, ja neskaita izjukušo KPV frakciju, Saskaņas un ZZS frakcijas. Saskaņai Saeimā vairs nav Jāņa Ādamsona, kurš pērn jūnijā apcietināts par spiegošanu, un vēl četru deputātu. Bet no ZZS apvienības šogad maijā aizgāja Zaļā partija ar saviem pieciem deputātiem. 

No mūsu ievēlētajiem 100 deputātiem tagad jau 21 ir «pie frakcijām nepiederošie» — vairāk nekā Saeimas lielākajā, Saskaņas frakcijā (18) —, kuri pēc saviem ieskatiem balso kopā ar kādu no citām frakcijām. Tik liels brīvstaigātāju skaits ir drošs rādītājs, ka iepriekšējās vēlēšanās nebijām gana atbildīgi vērtējuši, par ko balsojām. Jācer, ka šogad 1. oktobrī vēlētāji no šīm kļūdām būs mācījušies.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu