Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Kad Umberto Eko posās rakstīt leģendāro Rozes vārdu (Daces Meieres 1998. gada latviskojumam Ilmārs Zvirgzds bija vēstures konsultants), viņš gribēja ne tikai «noindēt mūku», bet arī pierādīt, ka teorētiķis prot sarakstīt bestselleru. Lasot Zvirgzda Reģistratūru, pirmā sajūta ir tieši tāda — rakstnieks profesionāli demonstrē, kā uzburt nevainojamu krimināldrāmu ar komēdijas elementiem.
Vismaz man šāda latviešu rakstniecības piedāvājuma jau sen trūcis. Tikai retajam izdodas žanra matricā mainīgos salikt tā, lai galarezultāts būtu garšīgs, baudāms un izdzīvojams. Tomēr par pirmo komplimentu autoram kļūst atziņa, ka nav viegli izstāstīt, kas grāmatā tik labs, jo sen zināms, ka labu stāstu vai filmu atstāstīt nevar. Pat tad, ja par Reģistratūru stāstītu kā par ceļojuma maršrutu ar svarīgākajiem pieturas punktiem, tas būtu kas vairāk par sižeta atstāstu — ceļojums ir un paliek ceļojums lielākā mērā nekā īsais kurss pa grāmatas lappusēm.
Aizdomas, ka Zvirgzds lasītāju ievilina tieši kriminālstāstā, ieslēdzas visai drīz — pēc ievadteikuma, kas nāk gluži kā no radošās rakstniecības mācību grāmatas («Mani sauc Leo Pancers»), ielecam Pancera ādā un saprotam, ka daudz ko nesaprotam. Neviens «es» nevar saprast pilnīgi visu: arī ikdienā saredzam un sadzirdam tikai drumslas, ko smadzenes cenšas sajūgt ticamā ainā. Dažs no mums šajā ziņā sevi pārāk neapgrūtina, taču Leo ir vērīgs, grib saprast, bet godīgi atzīst. Viņš stāsta neizskaistinot (5), tomēr brīžiem viss tiek «izpušķots sātaniskā krāšņumā». Par to autoram vēl viens kompliments.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.