Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Īsstāsti no topošā romāna
Man ir divi bērnības stāsti. Vienu — «Poēmu ar mammu» par bērnību laukos — esmu uzrakstījusi, bet otrs, kurā darbība notiek blokmājā Gagarina ielā, vēl top. Vēl nezinu, kur un kā stāstījums mani aizvedīs, bet zinu, ka tas noslēgsies laikā, kad beidzās ne tikai mana bērnība, bet arī veidojums, kuru šobrīd grūti nosaukt vārdā «valsts». Jo mēs, dzīvojošie PSRS beigu posmā, bijām līdzīgi Sergejam Krikaļovam — pēdējam PSRS kosmonautam, kurš kosmosa kuģī dažu mēnešu vietā bija spiests pavadīt vairāk nekā gadu, jo valsts, kuras uzdevumā viņš lidoja, vairs neeksistēja un nebija, kur atgriezties.
Mums viss bija jauns. Ne tikai māja, celta no betona blokiem, bet arī iela. Asfalts, kurā nebija nevienas plaisas, apmales, tikko uzdīgušais zāliens un arī papeles. Lapas tām bija maigas un salātzaļas, stumbri gaišpelēki, miza kā plāna āda. Tās dzinās kā diženas nezāles laukā no melnzemes dobēm, kamēr strādnieki ar ceļamkrāniem kārtoja betona taisnstūrus. Sienas apšuva ātri, tapetes bija jālīmē pašiem. Uz raupjā betona tās lāga neturējās. Mamma izvārīja ne vienu vien spaini ar klīsteri, kārtām smērēja ar sarainu birsti, bet mēs vēl nebijām nopirkuši sekciju, kad rakstainie papīrruļļi atkarājās kā koku zari lietavu pievilgušām lapām. Zem tapetēm atklājās pelēka, grubuļaina āda. Jo mūsu māja bija kā mehāniskais dinozaurs, kurā jāiepūš dzīvība. Uzdevumu pildījām ar prieku. Mūsu ieelpas bija kā cerības. Gaiss smaržoja pēc jaunā. Pat ja šis jaunais bija toksisks. Mēs nenojautām, ka emulsiju izgarojumi ieēdas plaušās kā mitruma radīta sēpija uz metāla virsmas. Tas notika nemanāmi, bet vēlāk. Viss taču bija tik jauns. Karstais ūdens krānā, baltas emaljas noklāta vanna, pods, kurā pirmajiem pačurāt, un zvans pie durvīm kā kliedziens.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.