Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
«Dzīvot vēsturē nozīmē dzīvot spēkus, kuri tā ir. Šie spēki parādījušies reiz dažādu cilvēku dzīvēs un laikmetu norisēs; tos atmodinot sevī, [es] turpinu vēsturi, spēku spēlē radot aizvien jaunus tēlus, domas, idejas, rīcības modeļus — pārradu dzīvi, dzīvoju jaunu dzīvi.» Tā, sekojot 19. gadsimta vācu filozofa, grāfa Hansa Ludviga Dāvida Paula Jorka fon Vartenburga domai, raksta 21. gadsimta latviešu filozofs Raivis Bičevskis.1 Neiedziļinoties vēsturisma problemātikā filozofijā vai filozofijas klātbūtnē vēstures rakstīšanā, tomēr ir jājautā: cik, rakstot «vēsturi», rakstošais patiešām dzīvo spēkus, kas patiesībā ir vēstures okeāns, un nevis konkrēto notikumu un tajos iesaistīto subjektu/objektu miriādes. Tieši šī okeāna viļņošanos, straumju plūdumu, no dzīlēm pa laikam augšuptiecīgo tektonisko plākšņu sadures detonāciju grib sajust vēstures tekstu lasītājs, ja nedzenas tikai pēc kuriozu un anekdošu kolekcijas. Ne katrreiz lasītāja gribējums rezonē ar rakstītāja intenci un prasmēm.
Vēstures zinātņu doktora, etnogrāfa Uģa Niedres rakstījums rezonē manu priekšstatu un domas tvērumu laukā. Savulaik ar aizrautību lasīju viņa grāmatas Iršu dārzs. Vēstījums par vidzemnieka Augusta Pakalna mūža laiku un darbiem (1993), Tīrums mežā (1999) un Mājvieta. Brīvdabas muzeja Ār-Luiku dzīvojamā rija vēstures laiktelpā (2004). Šos darbus vieno mīlestība pret vēroto un tā detaļām, prasme un pacietīgs, brīžiem skrupulozs «tekstu arheologa» darbs. Iesavinātie impulsi pārtop raibā, bet strukturētā, lasītāju ievelkošā mozaīkā, caur kuras stikla gabaliņiem uzzibsnī fakticitāti un partikulārismu transcendējoša dzīļu dvesma, to dzīļu, kas vēl pirms stāstiem, dabas pirmvalodā konstituē mūs kā ŠEJIENEI piederīgos. Ar ŠEJIENI saprotot tik vienkāršo, taču visā jēgu izvērsumā aizvien no jauna interpretējamo vārdu «dzimtene».
Uz jaunāko Uģa Niedres veikumu, grāmatu Pilsdrupu paēnā2 pārliecināti var attiecināt iepriekš sacīto, tikai krietni monumentālākā pakāpē. Pats pētnieks atzīst: «Mūs veidojuši iepriekšējie notikumi dzimtā, valstī, zemē — vēstures laikkārtas ap tevi un mani. Ne tikai dabas apstākļi, varas maiņas, režīmi, sērgas un kari noteica tautas dzīvesveidu, raksturu, intelektu.»3 Grāmatu pašķirstot, ielasoties uz labu laimi te vienā, te citā vietā, pamanām, ka te apkopots, iespējams, itin viss šobrīd arhīvos, grāmatās, presē atrastais (vai pat atrodamais) par plašākā ģeogrāfiskā kontekstā skatītu Turaidas muižu, tās rašanos, īpašniekiem, ekonomisko stāvokli līdz pat «muižu laikmeta» beigām, par profesijām muižā (muižkungs, vagars, modere, kučieris u. c.), par degvīna dedzināšanu un alus darīšanu, par kroģēšanu, par laika apstākļiem, piemēram, par slaveno 1872. gada 10. maija virpuļviesuli, par lietām, mantām, darba procesiem, par zemniekiem savās un muižas klaušu gaitās, par skolu nebūt ne vieglo iesakņošanos Turaidas pagastā un skološanās palēno progresu līdz pat 2014. gadam, kad ar krahu — Turaidas skolas slēgšanu skolu tīkla optimizācijā — 295 gadus Turaidā ilgusī izglītošanās izbeidzās. Vienvārdsakot, grāmata ir par visu ko, kam netrūkst laikmetiem atbilstīgu likumisko, statistikas, tautskaites, lauku apsaimniekošanas metožu un citu ietvaru. Tomēr skatījums uz šo biezo Uģa Niedres 10 gadu darba «augli» kā uz bezkrastu enciklopēdiju nebūs pareizs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.