Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
Lai gan praktiski visi Andras Manfeldes pieaugušajiem domātie darbi ir personiskās pieredzes piestrāvoti, Poēma ar mammu šķiet rakstnieces visautobiogrāfiskākā grāmata, kurā vēsturiskās autores balss saplūst ar viņas pašas tēlu, galveno varoni un runātāju, hronoloģiski iesniedzoties senākā pagātnē par romāna Adata darbības laiku. Šajā dzejas krājumā metodiski risināta viena tēma — meitenes bērnība Kurzemē 20. gadsimta 70. gados. Jauktā secībā rekonstruēto atmiņu kompozīcija apliecina nobriedušas autores varēšanu, kura sarakstījusi ne tikai četras dzejas grāmatas, bet arī vairākus prozas darbus un virkni daiļdarbu bērniem. Iepriekšējos Manfeldes krājumos vienojošais motīvs bija noteikta vide — Rīga vai Liepāja — un tās iedzīvotāji, dzīves pabērni, savukārt Poēmā ar mammu dominē viens vēstījums, un šo grāmatu ir iespējams nosaukt arī par romānu dzejā ar galveno sižeta līniju un tālākiem plāniem. Tādā gadījumā tā ir moderns romāns ar fragmentāru stāstījuma formu, tomēr pēc izlasīšanas ir iespējams salikt notikumus secīgi, bet motīvus — noteiktā sistēmā.
Kā rāda nosaukums, būtiska nozīme ir mātes tēlam, tekstā figurē arī vecāmāte, tante un citas dzimtas sievietes. Krājumu var uztvert kā atbildi, iebildi vai piebildi Imanta Ziedoņa Poēmai par pienu, kurā dzejnieks slavina lauku dzīvi un sievieti māti. Manfelde parāda to pašu ainu no sievietes skatupunkta. Līdz ar to grāmata aplūkojama vispirms feministiskā perspektīvā. Virdžīnija Vulfa uzsver nepieciešamību pēc sieviešu vēstures un literārās tradīcijas, lai sievietes apzinātos un izprastu, kas notika ar viņu priekštecēm, «jo pagātnē mēs raugāmies caur savām mātēm, ja esam sievietes».1 Manfeldes Poēmas galvenās varones ir sievietes: «skuķe, veča, grūtniece, es» (20), savukārt vīrieši ir sveši, tāli un tikai epizodiski klātesoši. Vīriešus pārstāv vecāsmātes pastarītis Jēkops, kurš neprot runāt un cisā cisu maisos (14—15), meitenes neesošais tēvs, onkulis dzērājs Kārlis un vardarbīgais patēvs Fricis, ar kura ierašanos beigusies varones bērnība (23). Attēlotajā sabiedrībā valdošais pasaules uzskats joprojām paredz striktu dzimtes lomu dalījumu, kas praksē nav īstenojams, jo vīrieši lielākoties vai nu krituši karā, vai kļuvuši par alkoholiķiem, un sievietes nu vienas nes smagu nastu, pat «vīrieti plecos» (77).
Viena no galvenajām grāmatas vērtībām ir stāsts par dzīvi padomju Latvijas laukos laikā, kad sadzīvē vēl bija saglabājušās daudzas liecības no iepriekšējiem gadsimtiem (lopu aprūpe svarīgāka par mirušā apģērbšanu (75)) un līdztekus smagi jūtami traģiskie 20. gadsimta notikumi. Manfelde to visu tēlo ierasti gleznieciskā manierē, rādot dzīvu, gandrīz taustāmu pagātnes ainu. Esam vienaudzes, taču mana bērnība pagāja Rīgā, tikai retumis aizbraucot uz laukiem pie tēva vecākiem. Tomēr ar to un padomju uzslāņojuma pārzināšanu pietiek, lai es skaidri ieraudzītu dzejoļu vidi un personas, kas tajos darbojas. Tāpēc šķiet, ka arī 21. gadsimtā augušas lasītājas var gūt ieskatu 50 gadus senā pagātnē, ja vien spēj uztvert Manfeldes bagāto valodu, kas pilna apvidvārdiem — reāliju apzīmētājiem. Poētiskā veiksme ir arī tāmnieku dialekta lietojums daļā teksta. Lai gan autore lieliski raksta literārajā valodā, Poēmas vēstītājas apziņā skan virkne izteikumu ventiņu mēlē, tajā runā arī pagātnes varoņi — meitenes radi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.