Ilustratīvs attēls
Latvijas Darba devēju konfederācija jau ilgāku laiku uzstāja uz nepieciešamību steidzami risināt ieilgušās problēmas STEM zinātnēs, jo šajā jomā ir nepietiekams absolventu skaits gan profesionālajā vidējā, gan arī augstākajā izglītībā un jau ilgstoši veidojas darbaspēka iztrūkums. Darba devēji cēla trauksmi, jo darba tirgū ļoti trūkst cilvēku ar dabaszinātņu zināšanām, bet samērā strauji turpina samazināties to vidusskolas beidzēju skaits, kas kā izvēles eksāmenu izvēlas kārtot fiziku vai citus eksaktos mācību priekšmetus. Kā liecina Valsts izglītības satura centra dati 2020. gadā, eksāmenu fizikā izvēlējās kārtot 896 pēdējo klašu beidzēji, pērn - 796, un 2022. gadā - tikai 648 audzēkņi.
Ir 2022. gada 11.aprīlis. Ministre Anita Muižniece (Konservatīvie) skaidri un nepārprotami paziņoja, ka patlaban nav īstais brīdis, lai lemtu par obligāto eksāmenu eksaktajos mācību priekšmetos. Pamtojums - skolēnu interesi neradot eksāmenu obligātums, bet gan mācību saturs un procesa kvalitāte. Papildus kā motivatoru ministre minēja mijiedarbību ar augstskolām - ja augstskolas, uzņemot studentu attiecīgās programmās, nevērtē eksaktā eksāmena rezultātus, tad eksāmens nedošot studentam priekšrocības iestājoties, proti, ieguvumu nesniegšot arī obligātie eksāmeni. Latvijā jau tā esot viens no augstākajiem eksāmenu slogiem Eiropā - tiekot noteikti trīs obligātie un divi izvēles eksāmeni. Turklāt nevienā Ziemeļeiropas valstī nav obligātu eksāmenu dabaszinātnē, tie lielākoties ir dzimtajā valodā vai svešvalodā. Somijā obligāto eksāmenu, pabeidzot vidusskolu, neesot vispār.
Ja jau ministrija dzīvo no tā, ko redz citur, bet pašmāju vajadzības neredz un neizprot, tad varbūt pārņemt somu pieredzi!
Par laimi maldīšanās trīs priedēs nebija ilgstoša. Jau šā gada 8. jūnijā tiek ziņots, ka Izglītības un zinātnes ministrija tomēr daļēji piekāpusies eksakto zinātņu nozarei, atrodot kompromisu jautājumā par obligāta fizikas eksāmena ieviešanu – solot, ka 2025. gadā, beidzot vidusskolu, viens no dabaszinātņu eksāmeniem būšot jākārto vismaz optimālajā līmenī.
Te gan jātceras, ka pārvaldes teorija un prakse nosaka - kompromiss nav atrisinājums!
Autors ir pedagoģijas doktors
