Ukraiņu pašaizliedzībai jāiedvesmo latviešus saliedēties

Pavasarī pirms diviem gadiem, kad par mūsu galveno ienaidnieku bija kļuvusi neredzama slimība, Latviju ar ieročiem rokā bija gatavs aizstāvēt 31% valsts iedzīvotāju. Tā toreiz vēstīja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra sagatavotais pētījums. Vēl 55% bija gatavi piepalīdzēt nemilitārā veidā, sniedzot atbalstu bruņotajiem spēkiem.

Kam gan bija jānotiek šajos divos gados, lai iedzīvotāju vēlme sargāt savu tēvzemi nokristos līdz 13%?

Maijā pētījumu kompānija Norstat ziņoja, ka tieši tik niecīgs respondentu skaits būtu gatavs ņemt rokās ieročus un vēl 48% sniegtu nemilitāru atbalstu. Un tas notiek laikā, kad izjūtam reālus karadarbības draudus, jo raķetes un artilērijas šāviņi nolīdzina veselas pilsētas pusotra tūkstoša kilometru attālumā no Rīgas.

Vai tiešām pie reālas iespējas tikt iesauktiem armijā cilvēki apjautuši, ka nemaz nav gatavi doties uz frontes līniju un iepriekšējos gados apņēmīgos vārdus teikuši pārliecībā, ka tos nekad nevajadzēs apliecināt dzīvē? Vai tomēr šajā laikā ir noticis pietiekami daudz, lai tauta justos atsvešinājusies no savas valsts?

Domāju, ka daļa patiesības ir abos pieņēmumos. Liekot lietā vienkāršu matemātiku redzam, ka no aptuveni 1,4 miljoniem Latvijas pieaugušo cīnīties ir gatavi nepilni 200 tūkstoši. Tas nav maz, ņemot vērā, ka Zemessardzē iesaistījušies nedaudz vairāk nekā astoņi tūkstoši un vēl 6600 dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS). Tomēr pirms pāris gadiem potenciālo cīnītāju bija pusmiljons.

Kur gan palikuši pārējie? To patriotisma līmenis acīmredzami gājis mazumā. Uz to norāda kā pētījuma autori, tā manis paša dzirdētais sarunās ar cilvēkiem. Diemžēl vidusmēra iedzīvotājs Latvijā jūtas atstāts novārtā, nesadzirdēts un neiesaistīts lēmumu pieņemšanā. Kāda gan var būt vēlme karot un potenciāli krist par valsti, kuras valdība viņa problēmas ignorē un nevēlas palīdzēt to risināšanā? Ja rīdziniekam ir pamatotas bažas, ka viņš šoziem nespēs samaksāt par siltumu, bet politiķis TV ekrānā nosodoši saka, ka tā ir tikai pašvaldības vaina, jo tā nav laikus atbrīvojusies no gāzes apkures, šim cilvēkam lojalitāte pret varu nepieaugs.

Ja lauku iedzīvotājs vairs nevar atļauties nopirkt degvielu, lai no savas ulmaņlaikā celtās mežmalas viensētas, gar kuru nekursē maršruta autobuss, aizbrauktu uz darbu, bet politiķi saka, ka ar mašīnām braukā tikai turīgie un tādēļ degvielas cena nav jāsamazina, viņam absolūti nepieaugs vēlme maksāt nodokļus.

Ja Ekonomikas ministrijas pārstāvis pat nevēlas dzirdēt par nodokļu samazināšanu, jo tā tiekot apdraudēta bērnu nākotne, lai gan šobrīd augsto pārtikas cenu dēļ bērnu tagadne tiek apdraudēta vēl vairāk, naivi cerēt, ka vecāki savas atvases mudinās stāties jaunsargos un audzinās īsti patriotiskā garā. Uz šī fona tikai loģiska šķiet cilvēku skumjā ironija, ka viņiem šajā valstī pieder tikai hipotekārais kredīts. Par ko gan viņiem cīnīties? No šiem aizvainotiem cilvēkiem politiķi palīdzību var negaidīt, kamēr vien paši nenokāps no sava «ziloņkaula troņa» un ierakumos kopā ar šiem pavalstniekiem nepaēdīs putru no bleķa bļodiņas, vienlaikus uzklausot, kā viņi jūtas.

Arī Ukraina kopš neatkarības iegūšanas nav bijusi «zelta bedre». Tajā korupcija zēlusi vēl augstāk un daļa cilvēku dzīvo nabadzībā. Taču šajā pavasarī, palīdzot ukraiņiem frontes līnijā, redzēju, ka viņi kā tauta šobrīd ir krietni saliedētāki. Un tas sākas jau paša sabiedrības galvgalī – ar valsts prezidentu. Viņš nekautrējas būt vienkāršs, pieslēgties tiešsaistes intervijām vai sarunām ar ārvalstu politiķiem T kreklā ar valsts nosaukumu uz krūtīm. Viņš nebaidās doties uz izpostītajām pilsētām frontes līnijā uzmundrināt karavīrus un civiliedzīvotājus. Saliedētību stiprina pilsētu mēri un pašvaldību deputāti, kuri pēc apšaudēm palīdz novākt gruvešus. Tas motivē arī vienkāršos iedzīvotājus nepadoties ienaidniekam un cīnīties. Joprojām apbrīnoju tos daudzos simtus ukraiņu, kurus sastapu frontes līnijā palīdzam karavīriem – piegādājot ēdienu, apkopjot ievainotos vai saremontējot apšaudē cietušās automašīnas.

Manuprāt, dramatiskie notikumi šeit, Eiropas austrumos ir piemērotākais brīdis beidzot aizbērt plato plaisu, kas izveidojusies starp varu un sabiedrību Latvijā. Ukraiņu pieredze rāda, ka iedzīvinot vairāk cilvēcības sabiedrības piramīdas augšgalā, arī pārējā sabiedrība atsaucas un tiecas saliedēties. Pietiek cilvēkus uzskatīt par vienībām statistikas tabulās. Vienreiz jau piedzīvojām, ka augstprātības dēļ lielās krīzes laikā desmitā daļa iedzīvotāju pameta valsti. Tagad aptauja rāda, ka militāra konflikta gadījumā šādu soli spertu 30%. Vai tiešām mēs vēlamies redzēt Latviju kā pustukšu zemi, kura vairs nešķiet svarīga pat palikušajiem iedzīvotājiem?

 

Autors ir zemessargs, profesors, polārpētnieks