Rietumu atbalsts Ukrainas bēgļu krīzē – izņēmums vai precedents?

Krievijas iebrukums Ukrainā ir pilnībā izmainījis mūsdienu ģeopolitisko ainavu, kurā nākotnes sekas ir pašlaik vēl neparedzamas. Šoreiz stāsts nebūs par Krieviju, jo šis diskurss jau ikdienā tiek plaši atspoguļots dažādās formās un avotos. Kamēr centrālu nozīmi ieņem Krievijas rīcība un pastrādātie kara noziegumi, konflikts Ukrainā arvien vairāk izgaismo Rietumvalstu hipokrātiju. Tās pašas valstis un šo valstu mediji, kas pašlaik bravūrīgi sludina šausmas Ukrainā, nemaz nav tik nevainīgas, kā šķiet, un tam ir neskaitāmi piemēri. Pret Kubu ieviestās sankcijas, Džuliana Asanža tiesas prāvas, Izraēlas atbalstīšana aparteīdā un Palestīnas okupācijā, neokoloniālisms Āfrikā, citu valstu bombardēšana, negodīgu tirdzniecības nosacījumu uzspiešana ir tikai daži no tiem. Taču pašlaik liekulība visskaidrāk redzama saistībā ar bēgļu krīzi.

Solidaritāte un aktīvisms Eiropā, kā arī droša patvēruma nodrošināšana strauji augošajam migrantu skaitam no Ukrainas ir apbrīnojama. Par spīti sākotnējām bažām par ievērojamu ierobežojumu ieviešanu Eiropas Savienības (ES) valstis ir bijušas nepieredzēti vienotas savā atbildē pret Krievijas agresiju un tās izraisīto humanitāro krīzi Ukrainā. Sniegtā palīdzība un atbalsts cilvēkiem, kuru līdzšinējās dzīves kara rezultātā ir tikušas izpostītas, ir slavējama rīcība, un to nekādi nevajadzētu noliegt, jo bēgļi no Ukrainas ir pelnījuši palīdzību, atbalstu un aizsardzību. Tas, ka par to tiek publiski spriests un ES civilā sabiedrība un uzņēmumi aktīvi iesaistās atbalstā, sniedz pozitīvu skatu uz kopumā šausmīgo situāciju.

Tajā pašā laikā nav īsti grūti iztēloties situāciju, kas nonāk pretstatā ar iepriekš pausto, jo atšķirības ādas pigmentācijā, etniskajā piederībā, seksualitātē un/vai reliģiskajos uzskatos paver skatu uz pilnīgi citu bildi. Kamēr tiek īstenots atbalsts ukraiņu bēgļiem, ES un Apvienotās Karalistes iestādes nenogurstoši strādā, lai bēgļus no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas turētu ārpus savu valstu teritorijām – Vidusjūrā ik gadu iet bojā tūkstošiem cilvēku un simtiem bērnu, turklāt vairums šādu gadījumu ir novēršami.

Tieši tikpat nevienlīdzīga situācija redzama saistībā ar cilvēkiem, kas bēg no karadarbības Ukrainā. Teju katram rakstam medijos vai politiķa izteikumam, kas pauž atbalstu ukraiņu bēgļiem, līdzās redzamas publikācijas par diskrimināciju pret bēgļiem ar atšķirīgu seksualitāti vai izcelsmi, un diemžēl vienmēr tiek meklēti racionāli attaisnojumi, lai attiecīgā situācija tiktu pieļauta.

Šāda dalīta attieksme pret dažādu veidu migrantiem, it īpaši bēgļiem, neveicina citu valstu ticību Rietumvalstu tā saucamajām demokrātiskajām iekārtām.

Par spīti ievērojamai vēlmei gan Ziemeļamerikai, gan ES atkārtoti izvirzīties pasaules kārtības nodrošinātāju priekšgalā, Krievijas iebrukums Ukrainā ir izgaismojis Rietumvalstu vājumu un ietekmes zaudēšanu pasaules mērogā.

Attieksme pret bēgļiem (un citu veidu migrantiem ārpus ES robežas, nemaz nerunājot par ASV) ir bijis tikai viens no elementiem, kas ir ietekmējis viedokli par Rietumvalstīm. Pašlaik vairs nav ilūziju par to, ka tieši Rietumvalstis ir demokrātijas un brīvības stūrakmeņi, kurās cilvēktiesības tiek augsti vērtētas. Lai gan atbalsts, kas tiek sniegts Ukrainai un tās bēgļiem, nenoliedzami ir vajadzīgs un pozitīvs, to pašlaik var dēvēt tikai par unikālu izņēmumu nevis precedentu Rietumvalstu labestībai kopējā migrācijas ietvarā. Par spīti tam, ka mēs dzīvojam 21. gadsimta trešajā dekādē – laikmetā ar iepriekš nepieredzētu progresu un attīstību, mums vēl joprojām nākas pieredzēt, ka dzīvojam valstīs, kuru struktūrās ir integrēts rasisms, homofobija, ksenofobija, seksisms u.c.

 

Autors ir pētnieks globālajā politiskajā ekonomikā