Kā tapa ukraiņu nācija

Grāmatu Ievads Ukrainas vēsturē tās autors vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns sarakstījis ātri. Iespējams, ka pedagoga prasme sarežģītas lietas izskaidrot vienkārši palīdzējusi grāmatas tapšanā, vadot lasītāju no aizvēstures laikiem līdz mūsdienu neatkarīgajai Ukrainai. Pēc grāmatas izlasīšanas kļūst skaidrāks, kāpēc ukraiņi karā pret Krieviju netaisās padoties. 

Saruna ar grāmatas autoru Valdi Klišānu.

 

Kāpēc uzskatījāt, ka jāsaraksta ievads Ukrainas vēsturē?

Ideja radās nejauši. Strādāju apgādā Zvaigzne ABC. Kādudien lielākā pulciņā kopā ar apgāda vadītāju Viju Kilbloku sākām runāt par Ukrainas notikumiem. Tā kā es to vēsturi vairāk vai mazāk zinu, skaidroju dažus jautājumus. Tā dzima ideja, ka jāuztaisa grāmata ierindas cilvēkam, kas neinteresējas ne tikai par vēsturi, kur nu vēl par Ukrainas vēsturi. Būtu svarīgi iedot pamatplānu vai hronoloģisku līniju ar pieturas punktiem. Tā šī grāmatas ideja materializējās milzīgos ātrumos – ideja dzima martā, maija beigās grāmata jau bija nopērkama.

Grāmatas mērķauditorija ir cilvēks vismaz ar vidējo izglītību, kurš orientējas Eiropas vēstures pamatos.

Vai likās, ka cilvēki ir aizmirsuši šo vēsturi? Man personīgi grāmatā bija dažas pilnīgi jaunas lietas.

Jūs tikko pateicāt atslēgas vārdu – aizmirsuši. Bet aizmirsuši ir tie, kas ir kādreiz kaut ko par to mācījušies. Kādreiz par šo mācījušies ir tie, kas ir gājuši skolā padomju laikā, savukārt jaunāki neko nevarēja aizmirst, jo viņi nekad par šīm lietām neko mācījušies nav. Būsim objektīvi, sākot ar 90. gadu sākumu, mūsu izglītības saturā vēsture uz austrumiem no Latvijas robežām ir bijusi atspoguļota gana knapi. Tālāk par Krievijas faktoru vai Krievijas impēriju, kas, protams, ir ietekmējis Latvijas vēsturi, mēs skolu izglītības līmenī neesam skatījušies. Un uz Krievijas impērijas vēsturi skatījušies no attiecību perspektīvas – Pēterburga, Maskava, Rīga vai Baltija. Taču  šeit ir Rietumukraina, Kijiva, citas Ukrainas teritorijas to attiecībās pret Pēterburgu un  Maskavu. Šādā aspektā neviens vēsturi Latvijas skolā nav mācījies. Un arī tā auditorija, kam varbūt bija jāatsvaidzina vai jārevidē zināšanas, jo padomju laikā vēsture galvenokārt bija ideoloģija.  

Grāmatā dodat paralēlu ieskatu katrā aprakstītajā laikposmā arī Latvijas vēsturē. 

Vaicāšu retoriski – vai Ukraina ir tālu vai tuvu no Baltijas? Pirmajā brīdī šķiet, ka gana tālu. Padomju laikā pusotras dienas brauciens ar vilcienu. Bet, izkāpjot Kijivā, atšķīrās gan klimats, gan augu valsts, pie Harkivas aug aprikozes, apkārt stepe, pie Melnās jūras subtropi. 

Ja mēs paskatāmies pēc vēsturiskiem procesiem, šo teritoriju iedzīvotāji vēsturiskajā kontekstā bijuši ārkārtīgi cieši saistīti. Kaut vai kopš vikingu laikmeta Daugava un Dņipro ir viens liels satiksmes ceļš, pa kuru notika ne tikai preču, bet arī milzīga kultūras, politisko ideju, militāro tehnoloģiju apmaiņa. Pa šo artēriju gājusi preču apmaiņa no Rietumeiropas un Ziemeļeiropas cauri Baltijas teritorijai uz Ukrainas mežiem un stepēm un tālāk uz Vidusjūras zemēm. Ukraina ir bijusi arī Lietuvas lielvalsts daļa, un mēs esam vienmēr bijuši līdzās Lietuvai. Tā bijusi Žečpospoļitas daļa (Polijas un Lietuvas apvienotā valsts 16.-18. gs. – red.), un Žečpospoļitā bija arī Vidzeme un Latgale, tai bija pakļauta Kurzemes – Zemgales hercogiste. Gan Latvija, gan Ukraina ir bijušas gan Krievijas impērijas, gan Padomju Savienības republikas, tādējādi abas esam postpadomju sabiedrības. Līdz ar to arī vēsturiskie notikumi jeb atrašanās ļoti tuvās vai pat vienās un tajās pašās politiskajās struktūrās ir šo vēsturi padarījusi līdzīgu. 

Pārsteidza, ka vārds Rusj ir skandināvu cilmes, jo savulaik teritorijā no Baltijas līdz Kijivai valdīja vikingi. Šajā vārdā sauca vikingus. Kā ar šo vēstures vārdu spēlējas Krievijas propaganda?

Kad bīskaps Meinards 12. gadsimta beigās lūdza atļauju dibināt Ikšķilē bīskapiju, dokumentā ir teikts, ka Ikšķiles bīskapija atrodas rusu zemē jeb Rutēnijā. Ja mūsdienās cilvēkam vārds Rusj saistās ar Krieviju, tad kādam var likties, ka Daugavas lejtece jau 12. gadsimtā ietilpa Krievijā. Protams, mūsdienu Krievijas propaganda tieši to arī saka – redziet, jau 12. gadsimtā jūs taču bijāt Krievijas daļa. Bet šis vārds Rusj ir ar pilnīgi citu nozīmi, kam absolūti nav nekāda sakara ne ar Krieviju, ne Maskavu. Šis rusu ietekmes reģions stiepjas no Skandināvijas līdz Konstantinopolei, tas ir kultūrapgabals, pa kuru plūst preces, vergi un arī laupītāji, tas ir vikingu jeb varjagu ietekmes reģions, kas iet no Gotlandes un citām skandināvu pilsētām pa Daugavu, pa Dņipro līdz Kijivai, pāri krācēm līdz Melnai jūrai un Konstantinopolei – tolaik lielākajai Eiropas pilsētai. Šo reģionu tajā laikā sauca par rusu zemi. Starp citu, igauņi un somi arī mūsdienās zviedrus sauc par rotsiem. 

Kas īsti bija Rusj jeb Krievzeme?

Krievzemes vēsture patiešām ir fascinējoša, jo kultūrapmaiņā, sākot no 9. līdz 13. gadsimtam, satiekas visas Eiropas civilizāciju kultūru ietekmes. Krievzemē redzam grieķiskumu. Kristīgā ticība grieķu variantā, bizantiešu arhitektūra, kirilica, kas veidota pamatā uz grieķu alfabēta bāzes. Viss, kas saistās ar pareizticību. Otrs viduslaiku pīlārs ir latīniskais, arī Krievzemē ir ļoti cieši sakari ar latīņu katoļu zemēm. Kijivas valdniece Helga jeb Olga centās pieņemt kristīgo ticību latīņu variantā, viņas pēcteči no Ruriku dzimtas dibināja dinastiskus sakarus ar Poliju, Franciju, Ungāriju u.c. katoļu zemēm, skandināvi, kas ieradās Kenigardā (Kijivā) 11. un 12. gs. bija Romas katoļi. 

Trešais Eiropas kultūras pīlārs ir t.s. “barbaru” jeb vietējā kultūra. To mēs redzam gan vietējā slāvu elementā, gan caur rusiem, kas bija skandināvi – ģermāņi. Un vēl Lielās stepes faktors, kam arī ir sava loma Austrumeiropā. Tā ir milzīgā tjurku pasaule, kas 4. – 15. gs. plešas no Ungārijas stepēm līdz Altaja kalniem un Mongolijai. No vienas puses, Krievzemē satiekas visi Eiropas kultūras pamati, plus vēl aziātiskais elements. Varbūt Eiropā pat grūti atrodama otra tāda vieta ar tik grandiozu kultūru apmaiņu kopš viduslaikiem kā Ukrainas teritorija. Te Altaja tjurki satiekas ar itāļiem, grieķi ar slāviem, bet gadsimtu ritējumā slāviskais ņem virsroku, pateicoties baznīcas liturģijai, kas notiek senslāvu valodā. Un ticība tobrīd cilvēku dzīvē ir galvenais viņu identitāti veidojošais faktors. 

Vai bez Rusj – Krievzeme un Rossija – Krievija ir vēl kādi vārdi, kurus izmanto Krievijas propaganda?

Visa propaganda sastāv no jēdzieniem, kuru jēga tiek mainīta, vai tā jau ilgu laiku Krievijas sabiedrībā tiek izprasta citādāk. Notiek spekulēšana ar Rusj un Rossija.

Es teiktu, ka tiek manipulēts arī ar slāvu un pareizticības ideju. Krievijas propagandā bieži izskan – mēs ejam karot uz Ukrainu par sevi, par pareizticīgajiem un slāviem. Tas liecina, ka cilvēkiem nav priekšstata, ko tas nozīmē, jo mērķtiecīgi radīts priekšstats, ka slāvi – tie ir krievi un arī pareizticība ir tikai Maskavas patriarhāts. Bet arī ukraiņi ir slāvi un pareizticīgie. Arī poļi ir slāvi. Cik poļu nav karojuši pret Krieviju un Krievija veikusi agresīvas darbības pret Poliju? Arī horvāti un pat musulmaniskie bosnieši ir slāvi. Šī panslāvisma jeb slāvu vienotības ideja Krievijas propagandā nāk no 19. gadsimta. Interesanti, ka šī ideja Eiropā ir materializējusies – 20. gadsimtā bija divas valstis, kuras radās šīs slāvu vienotības vārdā – Dienvidslāvija un Čehoslovākija. Ne viena, ne otra vairs nepastāv, jo šī pārnacionālā ideja, mainoties apstākļiem, izrādījās butaforiska.

Interesanti, ka panslāvisma ideju un Krievijas ideoloģiskā ietekmē līdzās ukraiņiem 19. gs. veidojās un attīstījās cita  identitāte – rusīni. Vienas etniskas grupas ietvaros vieni sevi identificēja kā ukraiņus, otri kā rusīnus. Krievija dažādi sekmēja rusīnu noskaņojumus, kas bija vērsti pret Austroungāriju, bet šodien cenšas izmantot rusīnu kārti pret Ukrainu.

Politiskā kontekstā radīti veselu etnisko grupu apzīmējumi. Piemēram, nav tādas tautas “tatāri”. Tas ir Krievijā dots apzīmējums ārējiem ienaidniekiem, kas nāk no austrumiem. Ja mēs aplūkojam Krimas tatārus un Tatarstānas tatārus, viņiem patiesi ir attāla radniecība, jo valodas ziņā abi pieder tjurku valodu saimei, bet visādi citādi, pat antropoloģiski, tās ir pilnīgi atšķirīgas tautas. Krimas tatāri pēc izcelsmes pamatā ir kipčaki jeb polovcieši, bet Kazaņas tatāri vēsturiski ir Volgas bulgāri, gan vieniem, gan otriem krievi ir iedevuši apzīmējumu “tatāri”. 

Šodienas kontekstā acīs krītošākā vārda jēgas vai jēdzienu jēgas maiņa ir vārdiem “fašisms” un “nacisms”. Vairākums Krievijas cilvēku, kas lieto šos propagandas izteicienus, nesaprot šo vārdu pamatjēgu. Tie ir kļuvuši kā lamuvārdi, un tādi jau tie bija arī padomju laikā.

Kad sākās ukraiņu nacionālās identitātes formēšanās?

Tas ir ārkārtīgi kutelīgs jautājums. Tauta, kas sevi apzinās kā nāciju, ir 19. gadsimta fenomens, bet, kad tā jau ir radusies, sākas centieni ieraudzīt sevi sirmā senatnē. Latvieši, tāpat kā ukraiņi, ir viena no šādām nācijām. Arī mums ir bijusi vēlme savas saknes un pirmsākumus saskatīt tad, kad vēl nevarējām būt kā nācija. Latvieši ir radījuši savus senlatviešu ķēniņu – valdnieku Visvalža, Lamekina, Nameiša – tēlus. Taču jāsaprot, ka 13. gs. nebija tādas senās Latvijas. Latviešu tauta kā etniska grupa ir formējusies gadsimtu gaitā, 19. gadsimtā ieguva nācijas apziņu, un beigās realizēja sevi Latvijas valstī. 

Ukraiņiem ir ļoti līdzīgi. Ukrainas valsts ir 20. gadsimta fenomens, turklāt sākotnēji nesekmīgāks. Arī ukraiņi ir meklējuši savas valstiskuma saknes ļoti tālu pagātnē, kad tās vēl nevarēja būt. Tas ir tas brīdis, kad tautas centieni un ideoloģija ņem virsroku pār zinātni. Latvija to pārslimoja 20. – 30. gados ar skaistajām tautiskajām pilīm, “Senlatvijas” romantiku. Ukraiņiem tas bija jādara daudz intensīvāk jau pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas PSRS sabrukuma rezultātā 90. gados un divtūkstošo gadu sākumā. Nacionālais pacēlums bija tik milzīgs un tieksme Ukrainas vēsturi pārrakstīt nacionālos toņos tik jūtama, ka tagad, rakstot šo grāmatu, bija jābūt ļoti uzmanīgam, lai neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem. Daži ukraiņu vēsturnieki saka, ka viņi Ukrainu saskata jau viduslaikos, jo dažās hronikās figurē vārds “Ukraina”. Zinot jebkuru slāvu valodu, “u kraja” nozīmē “pie malas”, “nomalē”. Tur ir pāragri meklēt ukraiņu nācijas sākumu. Ir neauglīgi diskutēt, kas bija  9-13. gs. Krievzemes kņazi – ukraiņi vai krievi. Ukrainas identitātes sākums neapšaubāmi ir 17. gadsimts. Pirmie Ukrainas vārdu sāka lietot poļi, runājot par kazaku hetmaņiem un aristokrātiem. Un viņi pēc kāda laika pieņēma šo apzīmējumu. 

Atkal interesanta analoģija, par kuru grāmatā nebija vietas uzrakstīt, – zināmas līdzības ieraudzīju ar atsevišķu Baltkrievijas, Latgales un Latvijas pierobežas ļaužu identitāti. Kā sevi identificējuši tie cilvēki, kas apdzīvo to Latvijas zemes strēli Sēlijā aiz Daugavpils līdz Krāslavai un Drujai? Viņiem runa ir pa pusei poliski, pusbaltkrieviski, puslatgaliski. Viņi sevi identificē “tuteiš” – vietējais. Arī Baltkrievijā un Lietuvā ir šādi “tuteiš”. Kā man teica viena kolēģe vēstures skolotāja no Krāslavas, mēs esam Žečpospoļitas cilvēki, jo Žečpospoļitā kādreiz ietilpa dažādas tautas – lietuvieši, poļi, latgalieši, baltkrievi, vācieši – un viņi identificēja sevi kā katoļus. Iedomājos, ka šie kazaki ir kaut kas līdzīgs tuteiš – viņi ir šie novadnieki, tikai “tuteiš” vietā viņi lieto “ukrajinci”. 

Tā šis Ukrainas vārds ienāk apritē, bet par nācijas identitātes pamatu tas kļūst 19. gadsimtā, kad no aristokrātiem šis jēdziens aiziet uz inteliģenci. Te ir ārkārtīgi svarīgi, ka šī apziņa veidojās divās dažādās valstīs, jo tie, kas vēlāk būs ukraiņu tauta, grāmatā saukti par rutēņiem vai rusīniem, viena viņu daļa dzīvo Austrijā, bet lielākā daļa – Krievijas impērijā. Inteliģence šo Ukrainas ideju nes tālāk tautā, zemniekos. Divās dažādās valstīs uz etniskajiem pamatiem sāk veidoties viena nācija – sašķelta un atšķirīga, bet visi – ukraiņi.

Kā izskaidrot, ka rietumukraiņu identitāte ļoti atšķiras no Austrumukrainas iedzīvotāju identitātes?

Tā ir gadsimtiem ilga atrašanās pilnīgi dažādās politiskās kultūras vidēs. Gan vienā, gan otrā pusē zemnieki, lauku iedzīvotāji sāk sevi apzināties kā ukraiņus. 19. gadsimtā daļa šīs tautas atrodas Krievijas ietekmē, otra – Austrijā, vēlāk Austroungārijā. Krievijas impērija šos „atšķirīgos jeb nepareizos krievus” centās pārkrievot, aizliedzot publiski izmantot ukraiņu valodu. Vienlaikus tā milzīgus līdzekļus un spēkus izmantoja slāvu un Krievijai labvēlīgas identitātes stiprināšanā Austrijā. Tur jau 19. gadsimta četrdesmitajos gados sanāk slāvu tautu kongresi, un slāvu tautas prasa sev lielākas tiesības. Ukraiņu inteliģence sāka sludināt Ukrainas ideju jau 19. gadsimta pirmajā pusē, bet Latvijā jaunlatvieši nāca 60. – 80.gados, tātad vismaz gadus 30 vēlāk. Liela daļa nākamās austrumukraiņu elites bija cieši saistīta ar Krievijas impēriju, intelektuālo eliti un Krievijas armiju. Arī mūsu Andrejs Pumpurs bija Krievijas armijas virsnieks, vienlaikus brīvmūrnieks un nacionālās atmodas viens no aktīvākajiem darbiniekiem. Lai arī šādi Andreji Pumpuri ukraiņiem bija agrāk – jau 19. gadsimta pirmajā pusē -, es teiktu, ka ukraiņi kā nācija nav senāki par citām Eiropas tautām.

Kāpēc Ukrainai atšķirībā no Latvijas pagājušā gadsimta 20. gados neizdevās izveidot neatkarīgu valsti?

Valsti izveidot izdevās, bet valsts nenoturējās. Ja salīdzinām ukraiņus ar latviešiem Pirmā pasaules kara laikā, ukraiņu traģēdiju ir tā, ka viņi no kara pirmajiem mēnešiem bija spiesti cīnīties viens pret otru. Viena daļa – Galīcijas un Aizkarpatu ukraiņi – karo Austroungārijas armijā. Otra daļa ukraiņu ir Krievijas pusē. Līdzīga traģēdija ir arī poļiem, jo Polija, tāpat Ukraina, ir sadalīta starp impērijām. Par ukraiņiem nezinu, bet par poļiem esmu lasījis sirdi plosošus stāstus, ka vakaros pēc kaujas viņi abās ierakumu pusēs dziedājuši vienu kopīgu dziesmu.

Ukraiņiem neatkarības ideja sākotnēji sekmīgi realizējās – jau pēc 1917. gada Februāra revolūcijas izveidojās Ukrainas Centrālā Rada. Tajā laikā de facto tapa Ukrainas valsts. Vēlāk bijušās Krievijas impērijas teritorijā tiek proklamēta Ukrainas Tautas Republika un bijušajā Austroungārijā – Rietumukrainas Tautas Republika. Tomēr ideju un politisko strāvojumu tik daudz, bet vienprātības un kompromisu maz, rodas arī Skoropadska hetmanāts – vēl viens, konservatīvisma idejās balstīs Ukrainas iespējamā valstiskuma modelis. 

Latvijas un Baltijas valstu valstiskuma dzimšanu ietekmēja daudzu faktoru labvēlīga sakritība, bet pats galvenais – bez Antantes finansiālā un militārā atbalsta būtu grūti. Kas būtu noticis ar Baltijas valstīm, ja boļševiki 1920. gadā būtu ieņēmuši Varšavu? Baidos, ka drīz pēc tam Baltijas valstis tiktu okupētas. Rietumu atbalsts un poļu uzvara ļāva izveidoties un nostiprināties Baltijas neatkarībai. Ukraiņu problēma bija vienotības trūkums. Taču jāatzīst, ka prasīt no ukraiņiem vienotību 1917. – 1920. gadā ir tikpat naivi kā to tajā laikā prasīt no latviešiem vai krieviem. Tie ir juku laiki – Krievijas impērija ir sabrukusi, ir pagaidu valdība, pēc tam ir boļševiku valdība, ir baltie krievi un krievu baltgvardu armijas. Ukraiņu nacionāliem politiķiem ir pilnīgi atšķirīgas vīzijas, kādam jābūt nākotnes ceļam. Vieni orientēti uz boļševikiem, vēl citi uz balto Krieviju, citi uz Poliju, citi uz Vāciju un Austriju. Tomēr noteicošais faktors, kāpēc ukraiņu nacionālajiem spēkiem neizdevās izveidot valsti, bija tas, ka viņi neieguva Antantes (Lielbritānijas, Francijas, ASV) atbalstu. 

Baltijā operēja britu flote, Lielbritānija Baltijas valstu neatkarībai bija labvēlīgi noskaņota. Ukrainas teritorijā un ap Melno jūru bija citi sabiedrotie – francūži, kas vienmēr izjūt zināmu sentimentu pret Krieviju, jo Francija vēsturiski ir cieši saistīta ar Krieviju, tās ir senas sabiedrotās. Franču valdība uzsvaru lika uz krievu baltgvardiem, uz Deņikinu, kurš bija izcils ģenerālis, bet ne uz Ukrainas nacionālo valsti. Briti un francūži otru savu sabiedroto saskatīja atjaunotajā Polijā, bet ukraiņi atradās starp Poliju, Sarkano armiju un Deņikinu. Tas bija viens no faktoriem, kāpēc Ukrainas valsts nenoturējās ilgāk par 1920. gadu. Mums arī jāsaprot, ka Ukrainas valsti iznīcināja arī paši ukraiņi, kas lielā skaitā bija kreisi noskaņoti, tuvi boļševiku idejām. Ukrainas neatkarības karš beidzās ar sakāvi. Lielākā daļa ukraiņu kļuva par Padomju Savienības pilsoņiem, otra daļa Rietumukrainā pārsvarā kļuva par Polijas ukraiņiem, vēl neliela daļa – par Čehoslovākijas un Rumānijas ukraiņiem. 

Skatoties uz to laiku, jāsaprot vēl viena lieta, ka Padomju savienība bija Krievijas impērijas noliegums. Ja Putins par Ukrainu lieto vārdu “Antikrievija”, es varētu teikt, ka Padomju Savienība arī bija Antikrievija. Kas bija ukraiņu tautas apspiedējs? Kas neļāva lietot ukraiņu valodu izglītībā? 19. gadsimtā ukraiņu valodā nedrīkstēja notikt ne dievkalpojumi, ne kultūras pasākumi, ukraiņu valoda drīkstēja skanēt tikai ķēķī. Kas to visu darīja? To darīja cara valdība un administrācija, bet to bija gāzuši revolucionāri, viņu vidū arī boļševiki. Tāpēc lai neizbrīna, ka ukraiņu tautas daļas atbalstīja padomju režīmu, īpaši divdesmitajos gados. Ukraiņu tautiskā ideja, ukrainizācija un boļševisms sākumā neizslēdza viens otru. Līdzīgi bija ar latviešu tautas un strēlnieku atbalstu Stučkas režīmam 1919. gada sākumā.

Liela daļa ukraiņu tautas Ukrainas Sociālistisko Padomju Republiku uztvēra ar lielu sajūsmu. Bija divi atslēgas vārdi, kas ukraiņiem šķita simpātiski – “Ukraina” un “republika”. Nu labi, sociālistiskā. Kāda nozīme tam! Divdesmitajos gados bija diezgan liels Ukrainas sociālistiskā ceļa piekritēju skaits. Turklāt notika visas padomju Ukrainas ukrainizācija – visur, kur uzraksti bija krieviski, tika mainīts uz ukraiņu valodu. Pat ukraiņi, kas dzīvoja robežas otrā pusē Galīcijā, Polijā, ar skaudību uz to noskatījās. Tam, protams, pārvilka svītru holodomors.

1932. gadā Uktainā no bada nomira miljoniem cilvēku. Vai ir skaidrojums, kāpēc padomju vara tik nežēlīgi izturējās pret ukraiņiem?

Vēsturnieku vidū nekad nebūs vienprātības, vai holodomors bija mērķtiecīgs Staļina trieciens ukraiņu nācijai, vai tas bija padomju absurdās agrārās politikas rezultāts. Vienprātīgas atbildes nebūs viena iemesla dēļ – Padomju Savienībā lietas nekad netika nosauktas īstajos vārdos. Tas, ko cilvēks domāja un kādu rīkojumu deva, var būt atšķirīgi. Piemēram, Latvijas nacionālkomunistu sagrāves laika dokumentos nekur nebūs teikts, ka mēs gribam uzspiest krievu valodu latviešiem, bet būs citas frāzes – par padomju internacionālismu, proletārisko, aiz kuras slēpās rusifikācija. Līdzīgi kā Putins nekaro, bet īsteno “specoperāciju” Ukrainā. Padomju Savienībā šī liekulība lietas saukt citiem vārdiem bija vienmēr. Līdz ar to nebūs neviena Staļina vai kompartijas vadības dokumenta par holodomoru.

Taču skaidrs ir viens, ka holodomors sakrita ar absolūtu Ukrainas inteliģences iznīcināšanu, kas sākās jau ar 1928. gadu. Līdz 30. gadu otrajai pusei piecas sestdaļas ukraiņu inteliģences bija fiziski iznīcināta. Cariskās Krievijas laikā aizliedza runāt ukrainiski, bet neiznīcināja fiziski. Tiesa, vienlaikus notika arī krievu inteliģences iznīcināšana, cilvēki badā mira arī Krievijā. 

Savulaik Izraēlas pētnieki nosauca piecus vai sešus genocīda precedentus pasaulē, kur bez holokausta bija minēts arī holodomors. Varētu teikt, ka tā bija politika ar mērķi iznīcināt, bet, vai iznīcināt tieši ukraiņus, vai iznīcināt kulakus, zemniekus, naidīgo šķiru, pārvērst viņus par vergu darbaspēku industriālajos objektos neatkarīgi no administratīvajām robežām, tas ir atklāts jautājums.

1942. gadā izveidota Ukrainas Nemiernieku armija (UPA). No turienes arī nāk sarkanmelnais karogs, ko redzam ukraiņu nacionālistiem.

Vai zināt, kur tas karogs pirmoreiz parādās? Es pats esmu pārsteigts. Kopā ar zili dzelteno. Krievu gleznotāja Iļjas Repina gleznā Aizkrāces kazaki raksta vēstuli turku sultānam. Tikai tas karogs ir jāpamana – tas ir satīts ap karoga mastu. Fonā ir divi satīti karogi –  zili dzeltenais un melni sarkanais. Tā izcelsmi es šobrīd izskaidrot nevaru, simboliskā jēga – zeme un asinis.

Mums jau zināmais lozungs “Slava Ukrainai! Varoņiem slava!” arī nāk no šīs armijas. Kas tā bija?

Ukrainas Nemiernieku armija radās Otrā pasaules kara laikā, bet saknes ir cieši saistītas ar Ukraiņu Nacionālistu organizāciju, kas 20.- 30. gados Galīcijā iestājās pret ukraiņu polonizāciju jeb pārpoļošanu. Šodien mēs teiktu, ka tā ir teroristiska kustība. Lai piedod man Stepana Banderas cienītāji, bet arī viņš daudzējādi bija šīs teroristiskās kustības fanātiķis. Viņš ir apbrīnojama personība, bet tīri cilvēciski nespēju viņu akceptēt. Bandera – cilvēks, kurš personīgi piedalījies Polijas amatpersonu nogalināšanās -, nav mans varonis.

Otrā pasaules kara laikā šis ukraiņu nacionālisms, nacionālās valsts idejas atjaunošanas mēģinājumi pamatā vairāk ir Rietumukrainas iniciatīva. Iespējams, līdz pat pieci miljoni ukraiņu karoja Sarkanajā armijā.

Ukrainas Nemiernieku armijai līdzības saskatu ar mūsu kureliešiem vai Lietuvas Laisves armiju, kas arī izvirzīja par savu mērķi cīnīties pret abām lielvarām. Lai gan Ukrainai bija citi mērogi – ļoti bezcerīga cīņa. Tai bija arī savas melnās lappuses. Pēc grāmatas iznākšanas man piezvanīja vēstures profesors Leo Dribins un prasīja, kāpēc neesmu uzrakstījis par Andriju Meļņiku, kas bija otrs ukraiņu nacionālistu partijas konkurējošā grupējuma līderis, antisemīts. Šīs ukraiņu vienības ir piedalījušās koncentrācijas nometņu apsargāšanā vācu nacistu kontrolētajās teritorijās, un daudzi ukraiņi, tāpat kā citu Austrumeiropas tautu pārstāvji, ir piedalījušies šajā kolektīvajā ārprātā – ebreju iznīcināšanā.

Ukraiņu Nemiernieku armijas un Ukraiņu Nacionālistu organizācijas atsevišķi vadītāji diemžēl bijuši saistīti arī ar netīrām lietām – gan holokaustu, gan Voliņas traģēdiju (1943. gadā ukraiņu vienības dienas laikā nogalināja vairāk nekā 10 000 poļu iedzīvotāju 150 ciemos – red.). Bet apbrīnojamākā lappuse ir pretošanās padomju režīmam pēc Otrā pasaules kara. Vēsturnieku pētījumos secināts, ka Rietumukrainā Sarkanā armija 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā pret šo Ukrainas Nemiernieku armiju cietusi lielākus zaudējumus nekā visā Afganistānas kara laikā. Starp citu, kaujā pret ukraiņu nacionālajām vienībām krita Sarkanās armijas Ukrainas frontes pavēlnieks ģenerālis Vatutins.

Savukārt karš, kas notiek tagad, ir saliedējis Ukrainu tā, kāda tā nekad nav bijusi visā vēsturē. Ukraina arī nekad agrāk nav bijusi teritoriāli tik liela kā tagad. Atceroties bijušo prezidentu Janukoviča un Juščenko cīņas laiku divtūkstošo gadu sākumā, kad notika Oranžā revolūcija, vienu brīdi biju pārliecināts, ka Ukraina pārdalīsies uz pusēm. Pēc karogiem to varēja redzēt – simti tūkstoši oranžo karogu un simti tūkstoši zilo Doņeckas un Austrumukrainas karogu, kur ietilpa arī Harkiva un citi dienvidu apgabali. Nācija bija pilnīgi uz pusēm pāršķelta. Tad  2014. gadā nāca Pašcieņas revolūcija. Tolaik man bija lielāks pesimisms nekā pašlaik. Šobrīd, neraugoties uz briesmīgiem upuriem un kara izpostītajiem apgabaliem, man šķiet, ka Ukraina ir viens veselums. Rodas iespaids, ka, neraugoties uz visām šausmām, ukraiņi top par spēcīgāko Eiropas nāciju.

Karš Ukrainā ir izmainījis arī Latviju – beidzot ir pateikts skaļi, ka jāaizvāc okupācijas piemineklis Uzvaras laukumā Rīgā.

Es uzskatu – ja pilsoņu vairākums domā, ka piemineklis ir jāaizvāc, tas ir jāaizvāc. Tomēr problēma nav piemineklī, tā ir cilvēkos. Mums jāsaprot, ka 20-25% sabiedrības dzīvo pilnīgi citā vērtību pasaulē. Mums ir jābūt gataviem, ka šī vieta var tapt par sava veida svētvietu šiem cilvēkiem. Ne jau betona klučos slēpjas būtība. Tā ir mūsu valsts 30 gadu strausa politikā. Ir bijušas visādas integrācijas padomes un departamenti, pat ministri. Meklējuši kopīgās vērtības. No otras puses, divdesmit Putina valdīšanas gadus Krievijā visi Krievijas propagandas mediji ir ieņēmuši mūsu plašsaziņas kanālus no rīta līdz vakaram. Var jau teikt, ka esam demokrātiska valsts, bet domāju, ka aiz tā visa tomēr stāv arī lielas finansiālas intereses. Domāju, ka pēc tam, kad viss atklājās un šis plāksteris virs strutām tika norauts nost, vismaz mūsu lielajām TV mediju kompānijām vajadzētu atvainoties vai vismaz pateikt, ka tā bija kļūda. Šie putiniskie cilvēki nekur nepazudīs, agri vai vēlu kaut kas būs jādara.

Tomēr gribu būt optimists. Ceru, ka karš beigsies ar viena cilvēka aiziešanu no šīs pasaules vai vismaz no varas. Pašlaik visa postpadomju totalitārā piramīda ir koncentrēta uz vienu personu – Vladimiru Putinu. Visa pasaule to vien runā, kas Putinam galvā, kāda Putinam veselība. Kad viņa vairs nebūs vai nu pie varas, vai šajā saulē, bet neizbēgami tas reiz notiks, būs grandiozas izmaiņas. Jebkurš nākamais “cars” būs spiets piekopt antiputinisku politiku, lai izvestu Krieviju no strupceļa un apliecinātu sevi. Tas gan nekādi nenozīmē Krievijas demokratizācijas garantijas. 

Pirmos pārmaiņu simptomus jau manām – Piedņestras iedzīvotāji mūk uz Moldovu, Dienvidosetija atteicās no referenduma par pievienošanos Krievijai. Ko tas nozīmē? Viņi jau ņem vērā, ka situācija noteikti mainīties. Kas būs ar Jakutiju, kura ir ārkārtīgi nacionāli noskaņota? Esmu ticies ar latviešu valodas skolotājiem, kas strādā Baškīrijā. Viņi teica, ka tur šobrīd valda līdzīgs noskaņojums kā Latvijā 1989. gadā. 

Šobrīd tas skan nereāli, bet pieļauju, ka piecu gadu laikā var nebūt Krievijas tādā izskatā, kāda tā ir pašlaik. Gaidu grandiozas ģeopolitiskās pārmaiņas tuvāko gadu laikā.