Ilustratīvs attēls
Ražotājiem ir nepieciešama finansiāla motivācija samazināt iepakojumu un izmantot pārstrādājamu iepakojumu. Ir jāveicina pārstrādātu materiālu izmantošana un jāpadara neizdevīga atkritumu apglabāšana. Šķiet pašsaprotami, vai ne? Diemžēl pašlaik valdība nesaprotamu iemeslu dēļ bremzē jau ar visām iesaistītajām pusēm apspriestu likumprojektu un dod priekšroku no iedzīvotāju kabatām katru gadu maksāt ES 15 miljonus par nepārstrādātu plastmasas iepakojumu.
Lai cik konteinerus atkritumu dalītai vākšanai mēs izvietotu Rīgā, ar papildus šķirošanas iespējām vien mēs plastmasas iepakojuma problēmu neatrisināsim.
Atkritumu samazināšanas un pārstrādes ķēdē ir citi posmi, kur ir steidzami nepieciešami uzlabojumi. Viens no labākajiem rīkiem valdības rokās ir Dabas resursu nodoklis (DRN). Šā nodokļa mērķis piesārņojošākas darbības padarīt ekonomiski neizdevīgas - preces ietekmi uz vidi iekļaut tās cenā, tā vietā, lai to ignorētu un noveltu uz kādu citu. Tātad, piemēram, piemērojot lielākas nodokļa likmes nepārstrādājamam iepakojumam, mēs veicinām pārstrādājama iepakojuma izmantošanu, kas savukārt samazina to nepārstrādājamo atkritumu apjomu, kas nonāk atkritumu poligonos.
