Cenzūra kara laikos: komentārs par NEPLP kompetenci bloķēt interneta vietnes

Demokrātiski tiesiskā valstī cenzūrai nav vietas. Šim nolūkam Satversmes 100. pants aizsargā izpausmes brīvību un aizliedz cenzūru. Taču Ukrainas kara kontekstā der jautāt, vai kara apstākļos atsevišķos gadījumos tomēr būtu pieļaujams bloķēt saturu, kas rada iespējamu apdraudējumu valsts drošībai, aicina uz vardarbību vai karu, ir dezinformējošs?

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nesen pieņēmusi vairākus lēmumus par dažādu programmu izplatīšanas apturēšanu un, izmantojot sev ar pavisam svaigiem likuma grozījumiem piešķirto kompetenci, lēmusi par piekļuves ierobežošanu arī tīmekļa vietnēm.

Nepretendējot uz universālās patiesības noskaidrošanu, taču – vēloties rast pilnvērtīgāku izpratni par regulējuma būtību, šī komentāra mērķis ir aplūkot līdzšinējo tiesu praksi jautājumos, kas skar vārda brīvības ierobežojumus, pamatojoties uz valsts drošības argumentiem.

Regulējuma būtība un NEPLP kompetence

NEPLP ir no Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (EPLL) 26. panta pirmās daļas 7. punkta un no 21.¹ panta (3¹) daļas izrietoša kompetence lemt par plašsaziņas līdzekļa izplatīšanas aizliegumu, ja kāda ES vai EEZ jurisdikcijā esoša programma “nopietni un būtiski” pārkāpj programmu veidošanas ierobežojumus – satur aicinājumus, kas apdraud valsts drošību, rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai drošībai. Tāpat arī EPLL 26. panta pirmās daļas 4. punkts aizliedz programmās un raidījumos ietvert aicinājumu uz karu vai militāra konflikta izraisīšanu, savukārt 5. punkts aizliedz ietvert aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut valsts teritoriālo vienotību vai izdarīt citu noziegumu.

Tas nozīmē, ka NEPLP var aizliegt tādu TV kanālu translāciju, kuros tiek izplatīts saturs, kas apdraud valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību. NEPLP lēmums ir vispārīgais administratīvais akts, taču tas neatbrīvo iestādi no pienākuma izvērtēt samērīgumu katrā individuālā gadījumā.

Nesenie grozījumi Elektronisko sakaru likumā, kas papildina likumu ar 13.⁵ pantu, paredz NEPLP tiesības (bet ne pienākumu), izvērtējot no kompetentām valsts iestādēm saņemto informāciju, “ierobežot piekļuvi” Latvijas teritorijā pieejamām tīmekļvietnēm, kas izplata valsts drošību vai sabiedrisko kārtību un drošību apdraudošu saturu.

Grozījumu anotācijā (kā arguments, pamatojot ierobežojuma samērīgumu) norādīts, ka ikvienas tīmekļvietnes ierobežošanas procesā iesaistītas un vērtējumu sniedz vismaz divas iestādes:

“[NEPLP] pieņem lēmumu par piekļuves ierobežošanu tīmekļa vietnei tikai gadījumos, kad ir iegūta informācija no kompetentajām valsts iestādēm. Savukārt kompetentajām iestādēm nav paredzētas tiesības patstāvīgi pieņemt šādus lēmumus. Tātad ikvienas tīmekļa vietnes ierobežošanas procesā ir paredzēts iesaistīt vismaz divas iestādes […]”

Tātad interneta vietņu gadījumā NEPLP ir rīcības brīvība lemt par bloķēšanu. Šīs rīcības brīvības ietvaros NEPLP katrā individuālā situācijā ir jāizvērtē no valsts iestādēm saņemtā informācija un jāveic samērīguma (jeb lietderības apsvērumu) izvērtējums, tai skaitā ņemot vērā situāciju, kādā informācija konstatēta, konkrētās vietnes auditoriju u.c.

Interneta vietņu bloķēšana ir vārda brīvības ierobežojums. Taču jāpārbauda, kādu tieši saturu un izteikumus aizsargā tiesības uz vārda brīvību un vai šādus ierobežojumus var attaisnot ar valsts drošības argumentiem.

Kādu saturu aizsargā tiesības uz vārda brīvību?

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūrā[1] norādīts – nav aizsargājami tādi izteikumi, kas nonāk pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Konvencija) nostiprinātajām vērtībām (par šo runā Konvencijas 17. pants). Aizsardzību nepelna, piemēram, antisemītiski vai islamofobiski izteikumi, izteikumi, kas aicina uz personu grupas iznīcināšanu, izteikumi, kas aicina uz vardarbību u.tml. Vienā no šādām lietām[2] ECT to pamatoja ar vairāku faktoru kopumu: notikumi atspoguļoti vienpusēji, atkārtoti mudināts piedalīties kautiņos un akcijās, mudināts pievienoties (teroristiskai) organizācijai vai bruņotai vardarbībai, bojāgājušie organizācijas biedri atspoguļoti kā varoņi, turklāt attiecīgā organizācija konkrētajā gadījumā lielā mērā finansēja pieteicēju (TV kanālu).

Attiecībā uz žurnālistiem ECT konsekventi norādījusi,[3] ka Konvencijas 10. pants tos aizsargā tikai tādā gadījumā, ja tie darbojas godprātīgi, sniedz precīzu un pārbaudītu informāciju, ievērojot žurnālista ētiku.

Pat tad, ja konkrēto izteikumu vai saturu aizsargā Konvencijas 10. pants, tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas. Atbilstoši Satversmes 116. pantam šīs tiesības likumā paredzētos gadījumos var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību u.c.

Jāvērtē samērīgums

Kā pamatoti norādīts tiesību doktrīnā,[4] “nepārdomāta cīņa ar dezinformāciju apdraud ikvienas personas tiesības uz vārda brīvību, kā arī mediju neatkarību”. Tādēļ jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā noteiktie ierobežojumi ir pārdomāti, proti, vai tie atbilst cilvēktiesībās labi zināmajam “zelta standarta” testam – samērīguma principam.[5]

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.[6] ECT savā judikatūrā[7] ir norādījusi, ka Konvencijas 10. panta 2. daļa paredz maz iespēju ierobežot politisko runu vai diskusijas par sabiedriski svarīgiem jautājumiem, tostarp pamatojoties uz valsts drošības aizsardzību. Respektīvi, valsts norādītais attaisnojums par “valsts drošības aizsardzību” ir šauri interpretējams.

Tomēr valsts rīcības brīvība ir plašāka situācijās, kad saturs atbalsta vai aicina uz vardarbību[8] pret konkrētām personām vai personu grupām[9] (pat tad, ja izteikuma autors nedistancējas no vardarbīgajiem izteikumiem[10]), attaisno terorismu, vai to var interpretēt kā tādu, kas var veicināt vardarbību, paužot dziļu vai iracionālu naidu vai neiecietību pret konkrētām personām. Minoritātes, kuras vēsturiski cietušas no nevienlīdzības un apspiešanas, ir īpaši aizsargājamas.[11]

Informācijas izplatīšana internetā pastiprina satura iespējamo ietekmi. Internetā izplatītas naida runas vai aicinājumu uz vardarbību iespējamā ietekme var būt nesamērojami lielāka nekā, piemēram, izplatot informāciju ar tradicionālo plašsaziņas līdzekļu starpniecību; tādējādi, lai novērtētu tiešsaistes publikācijas iespējamo ietekmi, jāvērtē tās izplatības plašums jeb pieejamība sabiedrībai.[12]

Jāpiekrīt, ka sabiedrībai ir tiesības saņemt patiesu, faktos balstītu informāciju (tas saistāms ar iepriekš minēto žurnālistu pienākumu sniegt precīzu un pārbaudītu informāciju). Tomēr vienlaikus jāaizsargā arī sabiedrības tiesības saņemt informāciju no dažādiem avotiem,[13] tādējādi panākot viedokļu plurālismu.[14]

ECT ir norādījusi, ka, mēģinot panākt līdzsvaru starp konkurējošām interesēm, valstij katrā atsevišķā gadījumā ir pietiekami jāņem vērā sabiedrības tiesības saņemt informāciju par “atšķirīgu skatījumu” uz konflikta situāciju no vienas no konfliktā iesaistītajām pusēm neatkarīgi no tā, vai šis atšķirīgais skatījums ir “nebaudāms”.[15] Taču autores ieskatā būtiski vērtēt, vai atšķirīgais skatījums ir vienkārši nepatīkams, vai arī – tas ir nepatiess.

Jāvērtē arī konteksts, kādā saturs publicēts, kas ir īpaši svarīgi, ja satura publicēšanas brīdī attiecīgajā reģionā notiek bruņots konflikts. Tādējādi, kaut arī valsts drošības un sabiedriskās kārtības un drošības arguments jāinterpretē šauri, ECT ir atzinusi,[16] ka jautājumi, kas saistīti, piemēram, ar konfliktu Čečenijā, bija īpaši sensitīvi, tādēļ valsts rīcībai attiecībā pret satura, kas varētu izraisīt turpmāku vardarbību, ierobežošanu bija jābūt īpaši modrai un uzmanīgai.

Vai valsts drošības arguments Ukrainas kara kontekstā ir pieļaujams?

NEPLP tiesības bloķēt konkrētu saturu, to vispārīgi pamatojot ar valsts drošības apsvērumiem, Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā kopumā varētu uzskatīt par pieļaujamu. Šādu secinājumu pamato vairāki apsvērumi:

• NEPLP ir tiesības (nevis pienākums) lemt par bloķēšanu tikai un vienīgi tad, ja saņemta informācija no kompetentās valsts iestādes;
• NEPLP ir pienākums izvērtēt samērīguma principu katrā atsevišķā gadījumā;
• NEPLP rīcības brīvības ietvaros jāveic lietderības apsvērumu (samērīguma) izvērtējums kopsakarā ar citiem individuālā gadījuma apstākļiem, piemēram, vietnes auditorija, publicētā satura būtība, konteksts, publicētās informācijas atbilstība objektīvajai patiesībai utt.;
• Kaut arī iestādes lēmuma pārsūdzība neaptur lēmuma darbību (pretējā gadījumā lēmums neizpildītu savu funkciju brīdī, kad tam ir nozīme), to ir iespējams pārsūdzēt tiesā.

Atļaujoties vienu politisku atkāpi, jāpiekrīt Eiropas Komisijas prezidentes Ursulas von der Leienas komentāram: “Kara laikā vārdiem ir nozīme. Mēs esam liecinieki masveida propagandai un dezinformācijai saistībā ar šo nežēlīgo uzbrukumu brīvai un neatkarīgai valstij. […]”

Taču, lai arī Ukrainas kara apstākļos NEPLP mērķtiecīgi piešķirto kompetenci un līdz šim pieņemtos individuālos lēmumus kopumā varētu vērtēt kā pieļaujamus (te gan jāņem vērā, ka galīgais vārds pieder vienīgi tiesai), jāraugās, lai ilgtermiņā šīs normas NEPLP rokās nekļūst par cenzūras instrumentu citos jautājumos, kas nav saistīti ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.

 

Autore ir COBALT advokātu biroja juriste

[1] Sk., piem., ECT 2018. gada 17. aprīļa lēmums lietā “Roj TV A/S v. Denmark”, iesnieguma nr. 24683/14; ECT 2012. gada 12. jūnija lēmums lietā “HIZB TU-TAHRIR and others v. Germany”, iesnieguma nr. 31098/08; ECT 2020. gada 16. jūlija spriedums lietā “Romanov v. Ukraine”, iesnieguma nr. 63782/11; ECT 1957. gada 20. jūlija lēmums lietā “German Communist Party v. Germany”, iesnieguma nr. 250/57.

[2] ECT 2018. gada 17. aprīļa spriedums lietā “Roj TV A/S v. Denmark”, iesnieguma nr. 24683/14.

[3] ECT 2000. gada 2. maija spriedums lietā “Bergens Tidende and others v. Norway”, iesnieguma nr. 26132/95, 56. punkts.

[4] Jonins E. Cīņa ar dezinformāciju Latvijā (II). Jurista Vārds, 14.09.2021., Nr. 37 (1199), 22.-27.lpp.

[5] Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01, 19. punkts.

[6] Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra spriedums lietā Nr. 2008-09-0106, 4. punkts; Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-02-0106, secinājumu daļas 1. punkts.

[7] Sk., piemēram, ECT 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā “Sürek v. Turkey (no. 1)”, iesnieguma nr. 26682/95, 61. punkts.

[8] Sk., piemēram, ECT 2000. gada 16. marta spriedums lietā “Özgür Gündem v. Turkey”, iesnieguma nr. 23144/93, 63. punkts; ECT 2015. gada 15. oktobra spriedums lietā “Perinçek v. Switzerland”, iesnieguma nr. 27510/08, 206. punkts.

[9] Sk., piemēram, ECT 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā “Sürek v. Turkey (no. 3)”, iesnieguma nr. 24735/94, 37. punkts.

[10] ECT 2008. gada 21. februāra spriedums lietā “Yalçiner v. Turkey”, iesnieguma nr. 54116/00, 46. punkts.

[11] ECT 2018. gada 28. augusta spriedums lietā “Savva Terentyev v. Russia”, iesnieguma nr. 10692/09, 76. punkts.

[12] ECT 2015. gada 16. jūnija spriedums lietā “Delfi AS v. Estonia”, iesnieguma nr. 64569/09, 110., 133. punkts.

[13] ECT 1989. gada 12. jūlija lēmums lietā “Ediciones Tiempo S.A. v. Spain”, iesnieguma nr. 13010/87.

[14] ECT 2012. gada 7. jūnija spriedums lietā “Centro Europa 7 S.R.L. and Di Stefano v. Italy”, iesnieguma nr. 38433/09, 130. punkts.

[15] ECT 2010. gada 6. jūlija spriedums lietā “Gözel and Özer v. Turkey”, iesnieguma nr. 43453/04 un 31098/05, 56. punkts.

[16] ECT 2018. gada 9. maija spriedums lietā “Stomakhin v. Russia”, iesnieguma nr. 52273/07, 85.-86. punkts; ECT 2017. gada 3. oktobra spriedums lietā “Dmitriyevskiy v. Russia”, iesnieguma nr. 42168/06, 87. punkts.