Sigita Roķe: Jādod tas, ko sauc par sabiedrisko labumu

Sigita Roķe. Foto: Ieva Salmane
Māra Miķelsone

Latvijas sabiedriskajos medijos šogad darbu sāks divas galvenās redaktores Latvijas Televīzijā Sigita Roķe un Latvijas Radio Anita Brauna. Abas izraudzītas konkursos. Šāda amata pozīcija ir jauna, to paredz likums par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārvaldību. 

Sigita Roķe darbu LTV sāks 14. februārī. Likums paredz, ka sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa galvenais redaktors atbild par medija redakcionālās politikas veidošanu un īstenošanu un redakcionālu lēmumu pieņemšanā ir neatkarīgs no medija valdes. Galveno redaktoru, kuru konkursā izraudzījās katra medija valde kopā ar žurnālistu kolektīva pārstāvjiem, apstiprināja Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP). Sabiedrisko mediju vadītāju izraudzīšanās vienmēr bijusi saistīta ar politiķu interesi, bez tā neiztika arī šoreiz. Pirms galveno redaktoru kandidātu apstiprināšanas SEPLP publiski satraukumu pauda LR darbinieki, jo Radio vadība bija saņēmusi vēstuli no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Artusa Kaimiņa ar lūgumu skaidrot konkursa norisi. Tādu pašu lūgumu saņēma arī LTV. SEPLP 10. janvārī Roķi un Braunu apstiprināja amatos, pirms tam uzklausot gan valdes, gan pašas kandidātes. 

Ir intervēja abas galvenās redaktores. Šodien publicējam pilno interviju ar Sigitu Roķi.

 

Kā tu redzi savu vietu televīzijas struktūrā?

Mana vieta ir kādu puspēdu zem valdes un puspēdu virs tiem vadītājiem, kas šobrīd vada satura struktūrvienības Latvijas Televīzijā. Man vēl ir grūti runāt pavisam precīzi, jo Latvijas Televīzijā vēl neesmu bijusi. Kaut arī esmu strādājusi ļoti daudzās vietās, tai skaitā arī sabiedriskajā medijā (Roķe no 2015. līdz 2017. gadam bija LR valdes locekle satura attīstības jautājumos red.), neesmu strādājusi LTV. Līdz ar to man vēl jāsaprot ļoti daudzas lietas, kā tur procesi notiek.

LTV jau gandrīz trīs gadus darbojas nepilna valde viens pats Ivars Priede. Trūkst divu valdes locekļu, tai skaitā, kas atbild par saturu.

Konkurss uz valdes locekļu amatiem ir izsludināts, termiņš tagad beidzās (pieteikšanās konkursam pagarināta līdz 6. februārim red.), pati televīzija lēš, ka jaunā valde varētu būt gada pirmā ceturkšņa beigās. Neredzu pretrunu starp to, kas būs jaunajā valdē un kas ir galvenais redaktors, jo būtībā galvenā redaktora un valdes atbildības jomas ir diezgan atšķirīgas. Ja, piemēram, valdes loceklis satura attīstības jautājumos pateiks, ka jāpilnveido kvalitāte LTV saturam, mana darīšana būs, kur, kādām metodēm, kādā veidā un ko vispār nozīmē kvalitāte tajā vai citā satura segmentā. Domāju, ka ar valdes locekli mums būs kopdarbs pie stratēģiskām satura attīstības lietām. No pieredzes Latvijas Radio, jo es tieši tādā valdes locekļa amatā arī biju tēlaini izsakoties, man bija uzdots kopt dārziņu, bet es tajā dārziņā nevarēju iekāpt. Varēju tikai vērot un teikt, ka dārziņš ir jāaplej. Skaidrs, ka valdes loceklis jaukties satura lietās nevar un nedrīkst. Ja pareizi atceros, galvenā redaktora amats tieši ar tādu domu arī tapa, ka tas ir amats ar pilnvarām strādāt ar saturu, to koordinēt, saturēt kopā un attīstīt. 

Kādai jābūt redakcionālajai politikai sabiedriskā medijā?

Pēdējā laikā ir bijušas ļoti daudzas diskusijas par sabiedriskajiem medijiem gan Eiropā, gan redzam to, kas notiek Latvijā. Nav ko noliegt medijus arī daudz kritizē. Sabiedriskais medijs vairs nevar tikai informēt, izglītot, izklaidēt cilvēkus, šobrīd ir daudz komplicētāki uzdevumi. Ir jādod tas, ko sauc par sabiedrisko labumu. Sabiedrība par šo terminu, patiesību sakot, vispār nemaz nezina, kas tas ir un ka tāds pastāv. Tam arī nav definīcijas, kas būtu piemērojama visā pasaulē. Tie pētnieki, kas ar sabiedrisko labumu ir strādājuši, saka, ka katrai sabiedrībai savs sabiedriskais labums ir jādefinē pašai, jo atšķiras vēsturiskā pieredze, mantojums, sabiedriskā un sociālā situācija, demokrātijas kvalitāte. Lielais mērķis ir veicināt demokrātijas kvalitāti katrā valstī. Zinām, ka mums tur ir daudz ko darīt, bet kādā veidā, tas ir katras valsts kompetencē. Un šeit ļoti liela nozīme ir sabiedriskajiem medijiem, kam nevajadzētu līst iekšā komercmediju lauciņā, kas apkalpo vienas šauras grupas vajadzības. Ikvienam sabiedriskā medija darbiniekam jāsaprot, kādu sabiedrisko labumu es dodu, kā uzlaboju demokrātijas kvalitāti, kādu nesu sociālo labumu, kā palīdzu sabiedrībai attīstīties. Bet to nevar izdomāt medijs viens pats. Mums jau ilgu laiku pietrūkst sabiedrības iesaistes sabiedriskā labuma definēšanā.

Vēl viena lieta, ko sabiedriskajiem medijiem jau gadiem pārmet Eiropā, kā tikt vaļā no aizbildniecības un elitārisma, proti, es zinu labāk, kas jums ir vajadzīgs. Kā runāt ar sabiedrību tajos brīžos, kad es kā žurnālists zinu, ka man ir taisnība, lai sabiedrība ieklausās, lai nejūtas kā mazais bārenītis, kuru es nostrostēju. Kā to paveikt, tiešām šobrīd nezinu, tas droši vien ir kolektīvs darbs un spriešana, domnīcas, kā iesaistīt sabiedrību, kā neatsvešināt, dot iespējas līdzdarboties, lai pazūd šis elitārisms.

Vai tev ir bažas, ka LTV ir elitāra, «mēs labāk zinām par visiem»?

Man šīs bažas nav tikai par LTV. Mēs kā nozare Latvijā šai diskusijai neesam ne reizi vēl gājuši cauri. LTV, Latvijas Radio, sabiedriskie mediji varētu būt tie, kas šo diskusiju iniciē. Mums visiem ir jādomā, vai kādos brīžos neatsvešinām cilvēkus. Ļoti labi redzam, kas notiek tagad, piemēram, ar kovidu. Mana iekšējā balss arī ļoti bieži saka kā jūs nesaprotat, ka ir jāvakcinējas! Bet nevaram lepni pateikt, ka tie, kas nevakcinējas, visi ir muļķi. Mums kā žurnālistiem ir jāspēj sarunāties arī ar šiem cilvēkiem. Ļoti labi redzam, ka medijiem ir ļoti grūti uzrunāt šos cilvēkus. Līdz ar to savā ziņā veicinām neiecietību, kas ir pilnīgā pretrunā ar žurnālista darba mērķi un misiju.

Varbūt tas ir jautājums par žurnālistikas kvalitāti, par izglītību. Vai mēģināsi saprast, kas ir kvalitatīvs saturs LTV, kas ir tie raidījumi, no kuriem var atteikties un ko likt vietā?

Definēt, kas ir kvalitatīvais saturs, ir viens no darba uzdevumiem, kas faktiski jau man ir uzlikts ar likumu. Likums saka, ka man kopā ar mediju ombudu būs jāizveido LTV vadlīnijas. Tas nozīmē, ka tur ir gan lielās lietas, ko uzskatām par kvalitatīvām un kā strādājam, līdz pat tīri praktiskām niansēm kā izskatās sižets, raidījums, kā strādā žurnālists, kādi ir paņēmieni un mehānismi. Tas būs diezgan izaicinoši un pilnīgi noteikti nebūs divu cilvēku darbs mans un ombuda. Tur būs jāiesaista arī LTV cilvēki, gan definējot, gan spriežot. Vadot daudzas redakcijas, esmu pamanījusi, ka kaut kas darbojas tikai tad, ja redakcija ir līdzi domājusi no paša sākuma, ja cilvēki ir piedalījušies un ir panākts kopējs lēmums. Tādā lielā kolektīvā kā LTV tas nebūs viegli, pieļauju, ka satura struktūrvienību vadītāji man palīdzēs izvēlēties labākos veidus, kā līdz tam nonāksim. Visas šīs lielās vadlīnijas sabiedriskais labums, kas ir kvalitatīvs, kas nav, ko gribam pateikt un kā gribam runāt ar cilvēkiem varētu būt pats smagākais un grūtākais darbs. Kā panākt kaut kādu konsensu starp cilvēkiem, kas piedalās satura veidošanā un ražošanā.

Vai tad tādas vadlīnijas televīzijai līdz šim nav bijušas?

Viņiem ir daudz un dažādas vadlīnijas. Ne viss ir izlikts publiskai apskatei, pieļauju, ka viņiem ir arī kādas iekšējās lietas, ko ir izstrādājuši. Bet domāju, ka šīs vadlīnijas, pat ja tās ir izstrādātas pirms pieciem gadiem, ir katru gadu jāatjauno, jo mainās mediji un situācija. 

Jūtu tevī bažas, kā to visu panākt. Vai bažas ir par televīzijā ietekmīgiem cilvēkiem? Savulaik kāda LTV ilggadēja darbiniece man apliecināja, ka televīzijā daudz ko izšķir «Elksnes faktors» jeb Ziņu dienesta direktore Iveta Elksne. Ir redaktori, direktori, kuri gadiem strādājuši savā vietā, viņiem droši vien ir savi atbalstītāji.

Visi šie struktūrvienību vadītāji bija konkursa komisijā. Konkurss tiešām bija smags, ar ilgām intervijām un testiem. Ja šie cilvēki ir atzinuši mani par labu esam, ja viņi redz mani LTV, jo tas bija viens no maniem jautājumiem, ko uzdevu konkursa gaitā vai viņi tiešām redz manu vietu televīzijā, vai varēšu viņiem palīdzēt attīstīties, nevis tikai izpildīt likuma prasību par galveno redaktoru. Atbilde bija jā, viņi redz manu vietu un galvenais redaktors ir nepieciešams. Tas man dod pārliecību, ka mani tur negaida kāda slēpta vai atklāta opozīcija. Viens no veidiem, kā vadu kolektīvus, vienmēr mēģinu visu izrunāt. Nenēsāt akmeni padusē, bet apsēsties, izrunāt, saprast. Īpaši svarīgi žurnālistiem, ne tikai vadītājam, ir saprast, ko cilvēks domā. Es ārkārtīgi cienu žurnālistus, kas ir gatavi runāt arī tad, ja tās vadītājiem ir nepatīkamas lietas, jo nekas nevar būt trakāk par bailīgu žurnālistu. Žurnālistam ir jābūt drosmīgam un jāspēj pateikt to, ko viņš domā arī tad, ja zina, ka tas kādam var nepatikt.

Kas, tavuprāt, ir Latvijas Televīzijas vājās vietas, ko vajadzētu mainīt? 

Nevarētu teikt par konkrētām vājām vietām. Vienmēr ir kas pilnveidojams, visu laiku ir jāiet laikam līdzi. Tas, ko televīzija tiešām labi dara, ir digitālie projekti. Tāpat  LSM.lv lai cik grūts bija portāla sākums, šobrīd nevaram noliegt, un to liecina auditorijas dati, ka LSM ir attīstījies. Ļoti ceru, ka tajā brīdī, kad Anita Brauna stāsies pie Latvijas Radio galvenā redaktora pienākumu pildīšanas, izdosies stiprināt Radio un televīzijas sadarbību. Kopējais resurss gan profesionālais, gan intelektuālais, gan radošais var radīt ārkārtīgi fantastiskus projektus. Pašlaik šī sadarbība daudzos gadījumos ir diezgan formāla televīzijā var redzēt Krustpunktus, radio var klausīties LTV raidījumu 1:1. Daudz intensīvāka sadarbība varētu būt tieši pētnieciski analītiskajā blokā. Kad lielās, sabiedrībai nozīmīgās tēmas jau sākotnēji tiek plānotas un izstrādātas abos medijos kopīgi. Ļoti labi zinām, ka sabiedriskie mediji nepeldas naudā un cilvēkos, resursu ir tik, cik ir. Ja, ir viena liela tēma, ar kuru strādā tikai viens žurnālists vienā no sabiedriskajiem medijiem, tad, saliekot resursus kopā un izveidojot grupu, rezultāts varētu būt daudz iespaidīgāks un aizietu sabiedrībā daudz plašāk un kvalitatīvāk. Gan auditorija būtu plašāka, gan arī būtu laiks pie šīm tēmām strādāt lielākā grupā. Tā man liekas vēl pārāk maz izmantota iespēja.

Kā ar kvalitātes izvērtēšanu? Pērn televīzijas žurnālisti uzķērās uz viltus Krievijas opozicionāra Leonīda Volkova, nesenāks piemērs ir diskusija, kā stāstīt par Baltkrievijas iniciēto migrantu plūsmu uz Polijas un Baltijas valstu robežām, kur televīzijai pārmeta vienpusīgu atspoguļojumu.

Jautājums par kvalitāti un profesionalitāti nedrīkst būt vienreiz izrunāts un tad nolikts plauktā. Tam jābūt pastāvīgi un nemitīgi aktīvam. Zinu, ka LTV ir iekšējās diskusijas platformas, arī satura sanāksmes, kur analizē visas šīs lietas. Bet varbūt to sarunu var intensificēt vai iekšējo diskusiju padarīt kvalitatīvāku. Skaidrs, ka ir ļoti grūti, ja vienam žurnālistam jāuztaisa sižets dienā, turklāt katru dienu par citu tematiku. Tad ļoti bieži nav laika iedziļināties. Nav arī naudas, lai to darītu tā, kā, piemēram, lielajos Eiropas medijos ja žurnālistam iedod tēmu, kas viņam šodien ir jāuztaisa, tikmēr trīs citi cilvēki vāc datus, faktus, sarunā intervējamos. Mūsu nabadzības dēļ žurnālistam faktiski ir jābūt orķestrim ļoti ātri jāreaģē un ātri jāsagrābj informāciju.

Par profesionalitāti žurnālists nevienu brīdi nedrīkst stāvēt uz vietas. Es pa šiem pēdējiem trim gadiem esmu iemācījusies ārkārtīgi daudz. Tikko apstājies savā pilnveidē, šļūc atpakaļ. Pašlaik viss tik ļoti ātri mainās, ka pat tad, ja pirms četriem gadiem varēju pateikt, ka kaut ko saprotu no sociālās tīklošanas vietnēm, šodien tā ir pavisam cita situācija, ir jāzina pavisam kaut kas cits. Tas nozīmē, ka apmācībai arī ir jābūt pastāvīgai, nepārtrauktai un aktuālai. 

Kādam jābūt LTV saturam krievu valodā?

Man pašlaik nav nekādu datu par šo auditoriju. Televīzijai noteikti tie ir, jo viņi savu auditoriju detalizēti pēta. Jāsaprot šībrīža aina, tad var domāt, ko vajag vai nevajag uzlabot. Man uzstādījums nav mainījies, kad vēl bija diskusijas par LR4, kad strādāju Latvijas Radio kādai platformai, kur uzrunāt cilvēkus, kuri patērē informāciju krieviski, mums ir jābūt. Pretējā gadījumā veidojam piekto kolonnu, cilvēkus, kuri patērē Krievijas medijus un attiecīgi runā krievu mediju intonācijā ar viņu naratīviem. Mums šos cilvēkus tomēr ir jādabū un vismaz jānotur latviskajā telpā. Vēl jo vairāk šobrīd mēs esam neganti apdraudēti, tik ļoti bīstamā situācijā, kādā esam tagad, liekas, Latvija nav bijusi ļoti sen. Tas nozīmē, ka mums jābūt īpaši saliedētiem, patriotiskiem. Mums sava Latvija ir jāsargā, jo ne valsts, ne demokrātija nav iedota uz mūžīgiem laikiem. Bet nevaram arī nerēķināties, ka tomēr šeit ir cilvēki, kas primāri vismaz tuvākos gadus patērēs informāciju krievu valodā. Ļoti ceru uz jauno paaudzi un izglītības sistēmu, jaunieši tagad runā un saprot latviski, patērē informāciju latviešu valodā. 

Vai LTV nav par daudz dažādu kristīgo raidījumu, dievkalpojumu?

Sava vieta tam noteikti ir. Viens no sabiedrisko mediju uzdevumiem ir atspoguļot ne tikai lielās sabiedrības grupas, bet arī mazākas un dot vārdu pat ļoti mazām grupām. Nevarētu teikt, ka kristiešu Latvija būtu ļoti maz, līdz ar to viņiem platforma ir jādod. Vienīgi jādomā par šo tēmu īpatsvaru.

Kā tu redzi nākotnes mediju LR un LTV nākotni pēc apvienošanas? Pie tā pašlaik strādā SEPLP. Vai paliks viens galvenais redaktors?

Pilnīgi noteikti administratīvo aparātu var apvienot. Teiksim viena valde un viens sekretariāts, juridiskais dienests un finansists. Kā šie mediji ir apvienoti, Eiropā pieejas bijušas dažādas. Mēs esam palikuši vieni no pēdējiem, kas vēl nav apvienojušies. Ir ļoti svarīgi, lai stiprinās satura sadarbība, vienlaikus nemazinoties satura daudzveidībai. Ir skaidrs, ka tas nevar būt mehāniski, piemēram, vienas un tās pašas ziņas ir radio un televīzijā. Tā mēs zaudēsim daļu auditorijas un arī plašumu. Tas nozīmē, ka šīs satura struktūrvienības tomēr ir jāsaglabā gan radio, gan televīzijai. Ir kādas kopīgās, teiksim, LSM, bet pilnīgi iespējams, ka var apvienot skaņas un tehnoloģiju lietas. Kopīgi plānojot saturu, tomēr uzreiz ir jāsaprot, kuras satura vienības tiek dalītas. Ir saturs, kas aizies tikai radio un kas aizies tikai televīzijā, ir saturs, kas aizies kopējā digitālajā vidē, ir kopīgie satura projekti. Kad pirms dažiem gadiem biju Igaunijas sabiedriskajā medijā, man ļoti patika ziņu plānošanas galds, pie kura sēž kādi astoņi ziņu redaktori, kas skatās aktuālo informāciju un, tikko redz kaut ko svarīgu, tā uz līdzenas vietas izdomā, kā šo ziņu pasniegt radio un TV. Darbs tur visu laiku ir aktīvs, nav tā, ka viens redaktors sēž un lauza galvu, ko ar šo iesākt. Darbojas kolektīvais intelekts. Tas man likās ārkārtīgi interesanti un produktīvi. Jo žurnālists ir radoša profesija, nevienam nav noslēpums, ka visforšākās idejas rodas prāta vētrās, kad domas ir mijiedarbē. 

Par galveno redaktoru nākotnē tas atkarīgs, kādus uzdevumus viņam uzliks. Ja tas ir stratēģiskais satura vadītājs, tad, protams, to var vadīt arī viens. Ja no galvenā redaktora gribēs, lai viņš iedziļinās kādā konkrētā saturā, baidos, ka vienam cilvēkam tas nebūs iespējams. Kad strādāju Latvijas Radio, bija pieci kanāli un LSM, Radio Naba, tīri fiziski kā cilvēks tu vari noklausīties tikai kādu piekto vai sesto daļu no visa satura, kas tiek veidots, jo dienā nav tik daudz stundu, cik vajadzētu, lai visu dzirdētu.

Vai televīzijā pietiek spēcīgu žurnālistu, satura veidotāju?

Vieta spēcīgiem žurnālistiem televīzijā būtu vēl un vēl. Problēma ir, ka spēcīgie žurnālisti nekur apkārt nemētājas. Un tā ir ikviena medija lielākā problēma šos spēcīgos žurnālistus vai nu atrast, vai izaudzināt pašam. Tas tā ir jau daudzus gadus. Kādreiz bija doma sabiedriskajiem medijiem uzticēt arī jauno žurnālistu profesionālo audzināšanu, veidot tādu kā žurnālistu skolu, bet tas viss apstājās pie resursiem, vajadzēja finansējumu. Kaut gan šādas jauno žurnālistu skolas ir diezgan daudzos sabiedriskajos medijos, ir arī komercmediji, kas ar to strādā. Un ir sabiedriskie mediji, kuri šādā veidā realizē savu sociālās atbildības uzdevumu. Šāda ideja nebūtu slikta. Radio kaut ko mazlietiņ dara šajā jomā, viņiem ir runas skola, kur māca, kā taisīt sižetus un pareizi runāt, uzstāties. Bet es domāju vairāk par profesionāliem ieročiem kā strādāt ar datiem, kur tos ņemt, kā tos apstrādāt, kā lasīt likumus. Galu galā mums ir ļoti lielas problēmas ar visādām pratībām, tai skaitā tiem cilvēkiem, kuri ienāk žurnālistikā ar mediju pratību, finanšu pratību, juridisko pratību, politisko pratību. Sekas tam šodien redzam uz ielas, sociālās tīklošanās vietnēs, cik ļoti maza ir šī pratība.

Vai televīzijā redzi kādu politisko ietekmi?

Neredzu politisko ietekmi. Visvairāk pārmet, kā viņi to sauca, pseidoliberālo partiju ietekmi uz televīziju. Nē, es neredzu ietekmi.

 

Sigita Roķe CV

*Bijusi ziņu aģentūras BNS-Latvija valdes priekšsēdētāja un galvenā redaktore

*Latvijas Radio valdes locekle satura attīstības jautājumos

*Līdzdarbojusies Latvijas Mediju ētikas padomes izveidē un ētikas kodeksa izstrādē

*Pēdējos trīs gadus darbojusies kā viesredaktore dažādās reģionālo mediju redakcijās, strādājusi zviedru mediju FOJO institūta projektā saistībā ar Austrumeiropas mediju attīstību, atbalstījusi baltkrievu kolēģus, kuriem bija jāpamet valsts

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu