Daļa zinātnieku uzskata, ka Zaļā kursa politika balstoties rūpēs par apkārtējo vidi un klimatu. Bet ko darīt relatīvi nelielam uzņēmumam no mazas valsts, kura darbinieku skaitā nav klimatologa – turklāt apstākļos, kad iedzīvotāju neapmierinātība ar klimata politikas sekām pieaug? Ignorēt, ieviest klimata prasības, un – ja jā, tad kādā metodē?
Mērķus pārvērst rīcības plānos
Vācijas federālais ekonomikas un klimata aizsardzības ministrs Roberts Hābeks pieļauj, ka Vācija, visticamāk, tuvāko divu gadu laikā nesasniegs Klimata aizsardzības likumā noteiktos klimata mērķus, jo “mēs sākam ar krasu atpalicību”. Ministrs gada sākumā secina, ka “tendence iet pretējā virzienā”, un emisiju apjoms Vācijā pieaug. Klimata uzdevumi esot ne tikai lieli, “tie esot gigantiski”. Viņš paredz, ka jaunās federālās valdības klimata politikas izraisītās strukturālās pārmaiņas pastiprinās iedzīvotāju neapmierinātību. Pretestība varētu strauji pieaugt atceroties, ka Vācija apņēmusies sasniegt klimata neitralitāti jau 2045.gadā – tātad agrāk nekā visa Eiropas Savienība (ES). Vēl vairāk – Šlezvigas-Holšteinas federālā zeme enerģētikas pārmaiņu un vides ministra J.F.Albrehta personā vēlas iet pat vēl straujāk un tēmē uz 2035.gadu.
ES mērķis ir sasniegt klimata neitralitāti un negatīvas emisijas pēc 2050. gada. Eiropa groza visas klimata politikas jomas, tai skaitā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, jo ir izvirzīti ambiciozāki mērķi attiecībā uz emisiju samazinājumu. “Galvenais jautājums ir šāds: līdz šim ES bijām vienojušies samazināt mūsu emisijas par 40% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Ar klimata likumu tagad esam noteikuši, ka līdz 2030. gadam samazināsim emisijas vismaz par 55%. Tas nozīmē, ka mums ir jāatgriežas pie visām politikām, kas tika izstrādātas mīnus 40 proecentiem, un jāpanāk, lai tās atbilstu mīnus 55 procentiem,” pagājušajā gadā uzsvēris F.Timmermans, Eiropas Komisijas viceprezidents.
Viņš aicina izskatīt dažādus priekšlikumus – gan saistībā ar emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu un ar atjaunojamajiem energoresursiem, gan ar energoefektivitātes prasībām, enerģijas nodokļiem un transportlīdzekļu emisijām. Nāk pārmaiņas visās ES dalībvalstīs plašā mērogā, skarot ikvienu darbības jomu un iedzīvotāju. No sabiedrības grupu neapmierinātības izvairīties neizdosies.
Klimata politikas novērošanas organizācija Climate Action Tracker analizēja 36 valstu, arī 27 ES valstu politiku un konstatēja, ka lielākā daļa valstu nav panākušas atbilstību globālās sasilšanas ierobežošanai līdz 1,5 grādiem pēc Celsija salīdzinājumā ar pirmsindustriālo līmeni. Analīzē konstatēts, ka ASV, ES un Japānas vispārējie klimata plāni nav pietiekami, un teikts, ka, lai gan šo valstu iekšzemes mērķi ir salīdzinoši tuvu vajadzīgajam līmenim, to rīcība un finansējums, arī attīstības valstīm, nav pietiekami. Nevienai no pasaules lielākajām ekonomikām, tai skaitā visām G20 valstīm, nav klimata plāna, kas atbilstu 2015. gada Parīzes nolīgumā noteiktajām saistībām.
Pātagas un burkāni
Sena patiesība – nekas tā neveicina apjomīgu reformu virzību kā sekmīgi tiesas procesi. Klimata politikas virzītāji strādā apskaužami sistēmiski – savu funkciju pilda Grēta (ietekmēt sabiedrības viedokli un kaunināt valstu vadītājus) un tiesas procesi (dzīt lēmumu pieņēmējus uz priekšu), centrālie uzdevumi deleģēti bankām (šķirot un lētāku naudu dot “ilgtspējīgiem” uzņēmumiem) un ES direktīvām. Sagadīšanās ir tāda, ka tiesas procesu par labu klimatam pagājušajos divos gados bijis visai daudz – gan Eiropā, gan ASV.
Angelas Merkeles valdība pirms pusgada lielā steigā vēl pirms vēlēšanām mainīja likumu un apņēmās sasniegt klimata neitralitāti līdz 2045. gadam, kas ir piecus gadus ātrāk nekā citas ES valstis. Viņas vadītā koalīcija bija spiesta rīkoties pēc tam, kad Vācijas Federālā augstākā tiesa nolēma, ka klimata aizsardzības likums (tā sākotnējā versija) apdraudot jaunās paaudzes nākotni, jo atstājot lielāko daļu emisiju samazinājumu uz tālāku nākotni.
Seši jaunieši no Portugāles iesniedza bezprecedenta prasību, vēršoties pret 33 Eiropas valstīm par to, ka tās neveicot atbilstošus pasākumus klimata krīzes risināšanai, kas apdraudot viņu cilvēktiesības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Sagadīšanās ir tāda, ka šī ir tikai viena no vairākām tiesvedībām, ko visā pasaulē iesnieguši jaunieši, pieprasot steidzamus pasākumus klimata jomā.
Savs tiesas process bijis arī Francijā. Francijas augstākā juridiskā institūcija pieņēma lēmumu par apelācijas sūdzību, ko iesniedza kāda neliela komūna (Grande-Synthe). Valdībai tika doti trīs mēneši laika, lai pamatotu, ka pasākumi, kas “ļauj samazināt” siltumnīcefekta gāzu emisijas, ir uz pareizā ceļa un pietiekami stingri.
Saprotamu iemeslu dēļ tiesas procesi pret fosilo industriju ir ierosināti ar īpašu uzmanību. Ņūdžersija (ASV) pievienojās tiesvedību vilnim, kas cenšas panākt, lai fosilā kurināmā nozare būtu atbildīga par ietekmi uz klimatu. Hobokenas pilsēta iesniedza prasību pret lielākajiem naftas un gāzes uzņēmumiem (BP, Chevron, ConocoPhillips, ExxonMobil un citiem) un Amerikas Naftas institūtu (API), pārmetot viņiem klimata zinātnes “neskaidrību” veicināšanu. Tāpat kā citās pret fosilās degvielas uzņēmumiem vērstajās tiesvedībās, Hobokenas prasībā apgalvots, ka naftas un gāzes uzņēmumi ne tikai sen zināja par savu produktu radīto kaitējumu klimatam, bet arī iesaistījās maldināšanas kampaņās. Arī Minesotas ģenerālprokurors Kīts Ellisons iesniedzis prasību, kurā atbildētāja ir lielā naftas asociācija API.
Kas ir pret Zaļo kursu
Lieki teikt, ka fosilās enerģijas sektoriem ir spēcīgas pozīcijas politikā un finanšu pasaulē. Pēdējā pusgada laikā īpašu ievērību izpelnījies ASV senators Dž.Mančins, kurš vada Enerģētikas komisiju. Viņš ASV sašķeltajā Senātā izcēlies ar to, ka neatbalstīja prezidenta Dž. Baidena 3,5 triljonu ASV dolāru budžeta likumprojektu, kurā tiktu iekļauta arī agresīva klimata politika, kas piespiestu komunālo pakalpojumu sniedzējus pārtraukt fosilā kurināmā sadedzināšanu un pāriet uz vēja, saules vai kodolenerģiju. ASV medijos minēts, ka viņa nostāja esot saistīta ar to, ka viņš pats gūstot peļņu no ogļu ieguves uzņēmumiem. Viņa dzimtais Rietumvirdžīnijas štats ir otrs lielākais ogļu un septītais lielākais dabasgāzes ieguves štats – savā ziņā tātad viņš kalpo savam vēlētājam un esošajām darba vietām. Pašreizējā vēlēšanu ciklā Dž.Mančins ir saņēmis vairāk ziedojumu no naftas, ogļu un gāzes rūpniecības nekā jebkurš cits senators (OpenSecrets dati).
Līdzīgi piemēri atrodami arī štatos. Teksasas štata divas organizācijas ar izglītojošiem mērķiem – Commission Shift un Texans for Public Justice – rudenī fosilā sektora uzraugam pārmeta to, ka tā sastāvā ir personas, kurām pieder daļas naftas vai gāzes uzņēmumos, proti, klaju interešu konfliktu, neskaidrības ētikas likumos un vēlēšanu kampaņu finansēšanas sistēmā. Fosilā sektora uzrauga aģentūras komisāre Kristi Kradika ir finansiāli ieinteresēta Teksasas naftas un gāzes rūpniecībā. Viņai pieder naftas un gāzes nozares aktīvi vairāku miljonu ASV dolāru vērtībā. Tas viss kopā padara fosilā sektora uzraugu par “atkarīgu aģentūru”. Amerika, kā zināms, ir paradoksu zeme, un varbūt tiešām fosilās enerģijas firmu līdzīpašniece veicinās zaļo enerģētiku?
Nemaz neminot to, ka 2021. gadā ASV siltumnīcefekta gāzu emisijas atkal pieauga un bija par 6.2% lielākas nekā iepriekšējā gadā (Rhodium group dati). Tas liecina, ka valsts joprojām ir tālu no prezidenta Dž. Baidena klimata pārmaiņu mērķu sasniegšanas.
Daudzu ASV valdības aģentūru vadībā vienmēr nonāk personas no ieinteresētā un uzraugāmā sektora, jo sektors bijis sponsors politiķu vēlēšanās. Lai arī pēc Dž.Baidena uzvaras vēlēšanās, demokrātu partija cītīgi “iztīrīja” D.Trampa piekritējus no svarīgākajiem amatiem, ar to var nepietikt uzvarām klimata cīņu frontē. Tāpēc ar interesi būs jāvēro, cik ātri – ja vispār – prezidents Dž.Baidens spēs virzīt klimata dienaskārtību un, vispirms vienojoties ar attiecīgo oligarhu klaniem, nomainīt tās amatpersonas, kas šobrīd atrodas klimata vēstures nepareizajā pusē.
Slavenā JPMorgan Chase banka ir daudzkārt dēvēta par “naftas nozares banku”. Tās rīkotājdirektors Gregs Determans uz jautājumu, vai banka turpinās kreditēt naftas un gāzes uzņēmumus, pirms nepilniem diviem gadiem vēl atbildēja visai bravūrīgi: “Tas mums ir milzīgs bizness, un tā tas būs vēl gadu desmitiem ilgi!” Dažu gadu laikā kopš Parīzes klimata vienošanas noslēgšanas banka ir aizdevusi vairāk nekā ceturtdaļtriljonu dolāru fosilās enerģijas sektoram, tādējādi kļūstot par vienu no galvenajiem spēkiem, kas bremzē globālās sasilšanas novēršanu.
Savukārt Eiropas vienpadsmit lielāko banku aktīvi vairāk nekā 530 miljardu eiro apmērā ir saistīti ar fosilo kurināmo (ogles, nafta un gāze). Tā vietā, lai mazinātu savu atkarību no fosilā kurināmā, ES bankas no 2016. līdz 2020. gadam faktiski palielināja savu atbalstu šai nozarei.
No identitātes uz finanšu plūsmu izmaiņu
Tomēr pat fosilās enerģijas uzņēmumi maina taktiku, un globālās platformas kā Facebook tiem ļoti palīdz. Londonā bāzētā organizācija InfluenceMap izpētījusi, ka sociālajā vietnē palielinājās ExxonMobil un citu fosilās degvielas uzņēmumu reklāmas, kuru mērķis bija ietekmēt politiskās debates par globālās sasilšanas novēršanu. Organizācija secina, ka fosilās degvielas nozare vairs tieši nenoliedz klimata krīzi un izmanto sociālos plašsaziņas līdzekļus, lai reklamētu naftu un gāzi kā daļu no risinājuma. Tā secina, ka Facebook ir līdzējis izplatīt nepatiesus apgalvojumus par globālo sasilšanu, konsekventi nepiemērojot savu politiku attiecībā uz kļūdainu reklāmu. Facebook neesot spējis ievērot savus noteikumus, lai ierobežotu naftas un gāzes nozares dezinformācijas un propagandas kampaņu par klimata krīzi ASV prezidenta vēlēšanu laikā.
Eiropas fosilie uzņēmumi rīkojas līdzīgi – lielākā daļa no viņu ierakstiem sociālajos medijos ir ar mērķi parādīt uzņēmuma “zaļo” identitāti, tostarp uzsverot savus emisiju neto nulles mērķus. Tas nekas, ka vidēji 80 % šo uzņēmumu darbības joprojām ir saistīti ar naftu un gāzi un vienā gadījumā – ar oglēm un ka tikai 20 % ir ieguldījumi ārpus fosilā kurināmā tādās jomās kā atjaunojamie energoresursi, oglekļa uztveršana un uzglabāšana, kā arī zaļo tehnoloģiju pētniecība.
Tātad izmaiņas vērojamas vismaz reklāmas apgalvojumos. Dažādi industrijas sektori uz klimata neitralitāti virzīsies katrs savā ātrumā un ar savu datu manipulācijas un divkosības apjomu, tomēr pārāk liela vieglprātība nebūtu iesakāma.
Naudas nekad nav bijis tik daudz?
Pagājušajā vasarā pirms vēlēšanām Vācija pieņēma vēl citus svarīgus klimata regulējumus. Viena regulējuma uzdevums ir novērst to, ka vācu uzņēmumi pārceļ ražošanu uz ārzemēm, kur ir zemākas klimata prasības un zemākas CO2 emisiju izmaksas. Vācijas koalīcijas valdība 2019. gadā nolēma ieviest CO2 cenu apkures un transporta nozarēs. CO2 cena bija jāmaksā kopš 2021. gada. Pašlaik tā ir ap 80 eiro par tonnu CO2, un turpmākajos gados tā droši vien pieaugs. CO2 cena ir paredzēta, lai veicinātu ieguldījumus klimatam draudzīgās tehnoloģijās.
Saskaņā ar Vācijas Emisiju tirdzniecības iestādes (DEHSt), aptuveni 1500 uzņēmumi ir tiesīgi pieprasīt kompensāciju. 2022. gadā tās apjoms varētu būt virs 300 miljoniem eiro – proti, vācu uzņēmumi atbalsta klimata mērķus, bet sagaida lielāku finansiālo palīdzību. Tā varētu būt racionāla rīcība – lūgt, lai politiķi maksā par politisko mērķu pildīšanu, atņemot naudu citiem mērķiem.
Ņemot vērā jaunos ilgtspējas mērķus, Eiropas klienti maina prasības piegādātājiem un pievērš uzmanību ilgtspējas sniegumam. To sāk just arī Latvijas uzņēmumi. Arī finanšu institūcijas sagaida augstāku ilgtspējas kvalitāti no saviem klientiem. Tāpēc arī Latvijas uzņēmumiem ir svarīgi komunicēt savu stratēģiju publiski – īpaši uzņēmumiem, kuri eksportē uz citām ES, Skandināvijas un citām valstīm, kur ilgtspējas principu ieviešana ir prioritāte.
Apskatot 100 lielāko Latvijas eksportētāju mājaslapas, informācija par ilgtspēju tiek lielākoties komunicēta vāji vai tās trūkst vispār. Piemēram, sadaļa “Ilgtspēja” ir tikai 22% apskatīto uzņēmumu mājaslapās, tomēr vairāk bija tādu uzņēmumu, kuri aprakstīja ar ilgtspēju saistītus tematus citās sadaļās – vide, mērķi, vīzija, atbildība utt. Ilgtspējas ziņojumi tika publicēti vēl mazākam uzņēmumu skaitam. Uzņēmumu mājaslapās parādās ilgtspējas mērķi, tomēr konkrēti skaitliski mērķi – ko un kad plānots sasniegt – tika izteikti mazāk nekā desmit uzņēmumiem. Šobrīd Latvijas uzņēmumi biežāk izvēlas ziņot par to, ko tie jau ir izdarījuši, mazāk par plāniem. Tomēr pēc mājaslapu analīzes rodas priekšstats, ka arvien vairāk uzņēmumu beidzot sāk aizdomāties par zaļās enerģijas izmantošanu.
Šāds lēmums ir pareizā brīdī – publiskās naudas subsīdijas jau tiek dalītas, tās noteikti visiem nepietiks, kavēties nebūtu prātīgi. Uzņēmumi, kas pareizā ātrumā – proti, nezaudējot vēsu saprātu -ieviesīs ilgtspējas principus, tiks ātrāk uz priekšu konkurences cīņā.
Kur naudu glabā ASV svarīgākās ģimenes
Pašsaprotami – nevis vienā, bet dažādos grozos. Pati svarīgākā ASV ģimene paziņojusi par apņemšanos atbrīvot savu 5 miljardu ASV dolāru lielo ieguldījumu fondu no esošajām fosilā kurināmā interesēm, vienlaikus atturoties no tādiem ieguldījumiem nākotnē. Fonda pilnvaroto padome nesen apstiprināja šo jauno politiku – fonda portfelī ieguldījumi fosilajā kurināmā firmās rezultātā kritīs līdz 1%.
Fosilā nozare vairs nepelna tik, cik agrāk. Vienā no pagājušajā gada Bloomberg Businessweek ziņojumiem minēts, ka Exxon no “kādreiz neapstrīdama Volstrītas karaļa”, varenākās korporācijas uz planētas, kļuva par “viduvēju uzņēmumu”, kura vērtība ir mazāka par Home Depot Inc. Ja lielākā naftas firma tiek salīdzināta ar saimniecības preču veikalu, tad tas nozīmē, ka nav vairs vērts tajā investēt. Ja savus lēmumus ir izdarījušas centrālās ASV ģimenes, tad viņām turpinās sekot arī ES.
Naudas plūsma tiek vērsta uz citiem, straujāk augošiem sektoriem, varbūt pat prom no fosilā sektora, vismaz pagaidām. Raugoties uz naudas plūsmu izmaiņām un to, kā mainās pieeja tirgiem un cik ātri “skrien” konkurenti, katram – arī relatīvi nelielam Latvijas uzņēmumam – jāatrod savs individuālais pielāgošanās ātrums klimata prasībām.
Autors ir konsultāciju uzņēmuma Meta Advisory direktors
Pagaidām nav neviena komentāra