Ar premjerministru Krišjāni Kariņu (JV) sarunājāmies 22. decembrī. Bijām sagatavojuši daudz jautājumu par aizgājušā gada norisēm, taču saruna izvērtās galvenoties par divām sērgām: Covid-19 un Putina imperiālismu. Par abām Kariņam vienmēr ir daudz, ko teikt.
Atturīgāks Ministru prezidents ir par attiecībām ar koalīcijas partijām, kuras palaikam traucējušas laikus pieņemt sabiedrībai vajadzīgus lēmumus. Toties, iespējams, arī tāpēc viņam ir izdevies tik ilgi saturēt kopā valdības koalīcijā četras partijas ar lāgiem ļoti atšķirīgām interesēm – 5. janvārī Kariņa valdība kļuva par demokrātiskās Latvijas vēsturē visilgāk strādājušo.
Gada laikā no Covid-19 Latvijā nomiruši vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku, dažos rudens mēnešos vien apmēram divi tūkstoši. Kad atskatāties uz šo gadu, vai atzīstat kādas kļūdas, kuras valdība pieļāvusi, un ko darītu citādi?
Nepilnību ir ļoti daudz. Lielākā kļūda, ar ko esam dzīvojuši ilgstoši, bija pašā sākumā – ka neiepirka vakcīnas, Veselības ministrijas pārstāvis Briselē faktiski atteicās no vairāk nekā 800 000 vakcīnu. Par to esam gana dārgi maksājuši, tai skaitā ar ļoti ilgstošiem ierobežojumiem pagājušajā gadā, kuri nebūtu bijuši nepieciešami, ja mums jau būtu iespēja vakcinēties. Tas atlika visa šā procesa uzsākšanu un izraisīja arī ļoti daudz negāciju.
Tad atsevišķos brīžos, arī cenšoties pieņemt pareizos lēmumus, kas saistās ar ierobežojumiem – jo tajā laikā, kamēr pote vēl nebija, aizsardzības pasākumi bija tikai maska un distancēšanās, tātad lielākais uzsvars bija uz ierobežojumiem – reizēm likās kā pa celmiem. Jo viedokļi politiski ir tik dažādi, sabiedrībā bija dažādi, no dažāda veida ekspertiem dažādi. Un katrā brīdī mēs pieņēmām to, ko tajā laikā varēja pieņemt. Vai tie bija ideāli lēmumi? Droši vien neviens no tiem nebija ideāls. Vai tie bija nepareizi lēmumi? Es neteiktu, atpakaļ skatoties, ka jebkurš no tiem bija klaji nepareizs.
Atceros, ļoti daudzu sakritību dēļ toreiz iznāca lēmums par preču sarakstiem. Bija šausmīgi skaļas balsis, kuras argumentēja, ka, ja viens veikals ir vaļā, otrs ir ciet, tad tas ir diskriminējoši tirdzniecībai. Sak, ja man ir pannu veikals, un pannas pārdod arī pārtikas veikals, kāpēc tas var, un es nevaru? Un tad beigās nonāca, ka neviens tās pannas nevar pārdot, var tikai pārtiku. Un tad sanāca absurdas situācijas, ko arī pats piedzīvoju, ka pārtikas veikalā vajadzēja pārtikas plēvi, kaut kādu foliju, un tas bija kaut kādu iemeslu dēļ aizliegts. Pats esmu sastapies ar to absurdumu. Un mums pagāja kādi divi mēneši, kamēr to beidzot varējām atcelt. Es jau sen gribēju, un ne jau es viens, bet vajag tomēr vairākumu.
Tā ir mūsu valsts konstitucionālā uzbūve. Tai ir ļoti daudz priekšrocību, bet varbūt to uztver kā nepilnību, ka šādā civilās krīzes gadījumā daudzbalsība padara lēmumu pieņemšanu ļoti grūtu. Vai es to gribētu mainīt? Radikāli nē. Uzskatu, ka dzīvot un strādāt demokrātiskā sistēmā ir jebkurā gadījumā labāk. Ja mums ir militāra rakstura apdraudējumi, piemēram, kā uz Baltkrievijas robežas, tur politiskais lēmums bija ļoti vienkāršs, viengabalains – pagāja 20 minūtes, slēdzam robežu. Tālāk visu kārtojuši mūsu dienesti, profesionāli būdami.
Veselības aprūpē nav militāra vai tāda veida krīze, viedokļi ir ļoti dažādi. Reti kurš iedomājas mācīt robežsargu vai karavīru, kā darīt savu darbu, jo mēs, vairākums cilvēku, kuri nav karavīri, saprotam, ka tā ir diezgan specifiska lieta, un lai viņi dara savu darbu. Cilvēki parasti neiejaucas arī medicīniskās lietās – nu, ja ārsts saka, ka vajag uzlikt ģipsi, reti kurš pacients saka – nē, nē, es pastaigāšu kādu laiku bez! Pieņemu, ka vairākums cilvēku piekrīt ārstam.
Ar šo vīrusu ir citādi, jo tas nav melns vai balts — lauzts vai nav lauzts. Ir dažādas sapratnes, kā vīruss uzvedas, un tad vēl ir tā iedoma daudziem, ka individuālā imunitāte ir spēcīgāka par kaut kādu mazu, neredzamu vīrusiņu.
Tātad, rezumējot – nepilnību ļoti daudz, lielākā kļūda bija, ka nenopirka vakcīnas. Un tad no tā izrietējušas reizēm arī dīvainības procesā, kā lēmumi tika pieņemti. Bet procesā nav viens, divi vai trīs, kas pieņem lēmumu. Ir viss Ministru kabinets, un tad ir visa sabiedrība, kas arī nāk ar saviem priekšstatiem lobija veidā. No vienas puses, visi veikalnieki vienmēr ir konsekventi teikuši, ka neko nevajag slēgt ciet, un no citas puses cilvēki teikuši, ka tikai vajag slēgt ciet un neko nevajag turēt vaļā. Tātad esam visu laiku, varētu teikt, starp divām galējībām meklējuši pareizo ceļu uz priekšu.
Un kā jums šķiet, kur esat tagad? Ekspertu prognozes par omikrona izplatību ir šokējošas — ka februārī inficēto skaits dienā varētu pārsniegt 20 tūkstošus, ja valdība neko nedara. Un slimnīcās varētu būt ap 6000 cilvēku, kaut gan kapacitāte, kā zinām, ir apmēram 1500. Tad kāpēc valdība pirms Ziemassvētkiem pieņēma lēmumus, kuri faktiski veicina vīrusu izplatīšanos?
Nepiekrītu. Pirmkārt, es vēl šorīt pārskatīju vakardienas [prognožu] prezentāciju un tur ir ļoti daudz nezināmo. Pēc tās pat ar stingru lokdaunu slimnīcu sistēma netiktu galā – gandrīz piectūkstoš cilvēku slimnīcā. Mums ir tikai 8000 slimnīcu gultu vispār, nemaz nerunājot par intensīvajām un tamlīdzīgi. Tā aina, ko uzbur, ir tik neiespējama – dari, ko gribi, tāpat netiksi galā.
Ka saslims daudzi, tas liekas kā bankā. Tas, ka šis vīruss spēj apiet arī divas vakcīnas, vismaz, ka cilvēks kļūst slims vai pārnes šo vīrusu, ir apliecinājies. Laiks rādīs, cik trešā pote īsti pasargās no saslimšanas vai no smagas saslimšanas. Protams, cerība ir, ka arī gan divas potes, gan trīs tomēr pasargās cilvēku no smagas saslimšanas. To datu vēl nav. Dienvidāfrikā, kur ir visagrākie dati, ir ļoti jauna populācija. Eiropā, kur tagad sāk vairāk izplatīties – Lielbritānijā, Norvēģijā, Dānijā – pašlaik, intervijas brīdī, ir pārāk nesen. Mēs zinām, ka cilvēki ir saslimuši, bet mēs nezinām, kas notiks pēc divām nedēļām, vai viņi būs uz sveikām kājām, vai slimnīcas būs pilnas.
Vai tātad cerat, ka modelis nav pareizs?
Es ceru, ka nevis modelis nav pareizs, bet gan tā pieņēmumi — ka, dari, ko gribi, slimnīcas būs pārpildītas. Jo starpība modelī starp stingru lokdaunu un nedarīt neko ir nosacīti tūkstotis vairāk vai mazāk slimnīcās – vai pieci vai seši tūkstoši. Neviena valsts un arī mūsu valsts netiktu galā.
Vai tātad nedarīsim neko?
Nē! Vakardien (21. decembrī – red.) beidzot pieņēma lēmumu, ka trešā pote nav jāgaida sešus mēnešus, var pēc trim mēnešiem. Un tā mums ir diezgan revolucionāra pieeja. Es pats esmu arī publiskajā telpā kopš septembra argumentējis arī mūsu veselības ekspertiem, ka jāliek liels uzsvars uz revakcināciju, uz balstvakcināciju, un mūsu veselības eksperti ir ilgstoši bijuši nedaudz skeptiski. Nu, ka droši tas ir vajadzīgs hroniski slimiem, gados vecākiem, bet diezin vai visiem. Tas bija pirms omikrona, lasot, kas notiek Izraēlā, Anglijā — ka ir agrīnie dati, ka cilvēki saslimst piektajā, sestajā vai jau ceturtajā mēnesī, tātad vajadzētu balstīt vakcināciju, jo ar laiku imunitāte kļūst vājāka. Tad vispirms piekrita, ka balstvakcināciju vajag un ka to var no 18 gadiem. Ja es pareizi atminos, pirms divām nedēļām Eiropas Zāļu aģentūra noteica no sešiem uz trim mēnešiem, pagāja divas nedēļas, un mūsu eksperti arī tagad atzīst, ka no trim mēnešiem.
Tātad mums ir beidzot vietā tas, kas man visu laiku licies [pareizi] – liels uzsvars uz primāro vakcināciju tiem, kuriem tās vēl nav. Mums pašlaik, intervijas brīdī, ir ap 50 tūkstošiem senioru, kuriem būtu jāvakcinējas, lai virs 60 gadiem mums būtu 90% vakcinēto, kas jau būtu ļoti labi. Mēs tam tuvojamies, nesen bija 80 tūkstoši, tad 70 tūkstoši. Tātad tas pakāpeniski iet uz priekšu.
Tās būtu divas potes. Bet līdz janvārim miljons nedabūs trešo poti. Kāds tad īsti ir plāns?
Nē, daudzi, kuri ir dabūjuši divas potes, saņēmuši tās šoruden, tātad viņiem vēl nav [pagājuši] tie trīs mēneši. Viņiem nesena otrā pote ir, iespējams, tikpat laba kā nupat saņemta trešā pote. Respektīvi, ir paaugstināta imunitāte. Un pēc veselības ministra teiktā, apmēram 500 tūkstoši cilvēku būtu revakcinējami līdz februārim. Tas ir iespējams. Kapacitāte mums ir, potes ir, tas ir izdarāms.
Tātad tas ir pamatu pamats mūsu stratēģijā. Mēs šajā stratēģijā faktiski pārējam no ierobežojumiem uz indivīdu aizsardzību, liekot lielāku uzsvaru arī uz katra individuālo atbildību vakcinēties. Otrs ir par maskām. Vakardien valdība mani atbalstīja, tas šobrīd vēl ir aicinājums izmantot FFP2 tipa respiratorus vai medicīniskās maskas, jo tas ir daudz iedarbīgāk nekā parastā drēbju maska. Ja tagad mēs aicinām, tad nākamais solis būtu, ka kaut kur to pieprasītu. (Koalīcija 4.janvārī vienojās, ka virzīsies uz obligātu medicīnisko masku un FFP2 respiratoru lietošanu, bet termiņi vēl nav noteikti — red.)
Es arī saprotu citu kolēģu viedokli — ja prasām tūlīt, ka tas ir obligāti, tad cilvēki nav zinājuši, nav sapratuši. Esmu runājis par to jau vairākas nedēļas, tagad arī visa valdība to atbalsta, un cerams, ka janvārī tas jau kļūs par normu, ka cilvēki izmanto šādas maskas. Piemēram, Vācijā, ja nemaldos, sabiedriskā transportā nedrīkst kāpt bez šāda veida maskas.
Kariņa kungs, par maskām mēs runājam jau kopš 2020. gada rudens. Par vakcinēšanos kā stratēģiju runājam gadu. Bet mums ir konkrēts jautājums par taktiku. No jūsu paziņojuma vakar par ierobežojumu atvieglojumiem izrietēja, ka Jaungada naktī visi krogi var būt vaļā tāpēc, ka centrālais pasākums pret omikronu ir vakcinēšanās. Kā vakcinēšanās neitralizēs valdības sankcionētu inficēšanās risku pēc pusotras nedēļas?
Vēlreiz – es tiešām nepiedalos diskusijās, kas notiek [Valsts kancelejas direktora Jāņa] Citskovska vadītajā Operatīvās vadības grupā. Bet tas arguments, cik man atstāsta un cik es arī varu saprast, ir, ka mēs neko neveram vaļā plašāk, nekā tas visu laiku ir. Mums visos restorānos, pirmkārt, tiek iekšā tikai ar sertifikātu, otrkārt, ir ierobežots cilvēku skaits pie galdiņa. Es neesmu pats bijis, ja nemaldos, četri cilvēki pie galda vai vairāk, ja tie ir ģimene vai vienas mājsaimniecības cilvēki, ir attālums starp galdiem un maksimālais cilvēku skaits restorānā. Man pašam ieteikums ir neiet vispār šobrīd uz restorāniem. Esmu iemācījies izmantot to, ka restorāni tagad ar prieku piegādā.
Bet kurš piedāvāja atvērt restorānus Jaungada naktī?
Tas nav atvērt restorānus, vienkārši pagarināt darba laiku ar esošajām stingrajām prasībām! Nekas netiek atvērts, vienkārši darba laiks pagarināts.
Jūs cenšaties pateikti divas pilnīgi pretējas lietas. No vienas puses eksperti saka, ka tūlīt būs milzīgs omikrona vilnis, no otras puses jūs to valdībā noklausāties un sakāt – labi, uz baznīcām var iet sarkanajā režīmā, restorāni strādās cauru nakti.
Es saprotu, ka tā ir uztvere.
Bet vai jums nešķiet, ka tās ir divas dažādas lietas?
Es saredzu to citādi. Restorānos mums ir ļoti stingrs režīms, reti kur Eiropā ir šāda veida režīms. Vienkārši mainot darba laikus nemainās tas, kas notiek tur iekšā. Tas pats ir ar baznīcām. Nav mainīts tas, ka dzīvoklī, mājās var pulcēties desmit cilvēki — tie paši desmit var arī baznīcas telpā, ne vairāk, un viņiem vēl pie tam ir jāvalkā FFP2 respiratori. Tātad, kā es saprotu, tā grūtība ir uztverē, ka kaut kas ir atvērts vaļā. Bet faktiski nekas nav atvērts vaļā. Ja salīdzinām sevi ar kaimiņu valstīm, ar citām Eiropas valstīm, tad tur šodien runā par stingrākiem ierobežojumiem, ar izņēmumu Nīderlandē, un viņi sāk tuvināt savas prasības tādām, kādas ir mums. Bet, ja es nemaldos, Zviedrijā nupat ierobežo cilvēku pulcēšanos uz piecdesmit. Mums ir desmit! Tātad mums jau visas prasības ir krietni stingrākas nekā citur.
Mums, lai ietu uz veikalu – es pats tagad Ziemassvētku laikā pirmoreiz ilgā laikā biju pa veikaliem – prasa telefonu, tad vēl prasa identifikāciju, visi valkā maskas, un nav daudz cilvēku veikalā. Nu, īpaši drošākus apstākļus ir grūti iedomāties.
Un, kas mums ir jāsaprot, ko es arī kā valdības vadītājs gribu uzsvērt – individuāla atbildība! Doma, ka valdība vai valsts tevi simtprocentīgi pasargās – tā tas nav. Ķīna laikam ir viena no pēdējām valstīm, kas mēģina tādā veidā pasargāt. Cik es lasu, ja pilsētā parādās viens vai daži gadījumi, tad viņi ir gatavi slēgt uz mājsēdi kaut vai 10 – 12 miljonus. Un tur mājsēde, es saprotu, ir pat stingrāka nekā mums, tur tā nozīmē neiet ārā no dzīvokļa nedēļu vai desmit dienas, kamēr visi nogaida. Tā ir pieeja, ka cilvēkam nav jādomā, valsts pasaka, ko un kā. Tajos brīžos, kad drīkst iet pa ielu, es pieņemu, tas ir droši, jo tiešām maz saslimušo, bet kā tas ir psiholoģiski un socioloģiski, man ir grūti iedomāties. Es nevaru iedomāties, ka tur cilvēki var justies labi. Vai viņi jūtas sliktāk nekā rietumnieki, nezinu.
Mūsu pieeja ir cita — darīt visu, lai pasargātu indivīdu ar ierobežojumiem, piemēram, par cilvēku skaitu veikalā un prasībām par maskām un kvadrātkodu, nevis slēgt visu. Tā ir tā atšķirība.
Es lasīju nupat kā Austrālijas premjers – Austrālija arī bija valsts, kur bija laikam gandrīz sešus mēnešus diezgan stingra mājsēde ar kilometru vai cik tur ierobežojumu no mājvietas, kur nedrīkstēja tālāk atrasties, – un vakar vai aizvakar es lasīju Financial Times, viņš teica, ka mēs vairs tālāk tā nevaram. Viņiem tagad nāk omikrona vilnis, un viņš vismaz avīzē teica pirms divām dienām, ka viņi vairs neies uz mājsēdi, ka vairs to nevar atļauties ekonomiski, psiholoģiski, un tā tālāk.
Tātad mēs saprotam, ka nāk omikrona vilnis. Pēc Trojanska kunga teiktā, tas nav apturams ne ar ko, pat ar stingru mājsēdi nav apturams. Tas nozīmē, ka labākais un pareizais, ko varam darīt, ir mudināt cilvēkus saņemt [vakcīnu] pirms lielā viļņa uznākšanas, kas ir prognozēts uz janvāra beigām, februāri. Man pašam ir aizdomas, ka tas būs krietni ātrāk. Jo ASV nedēļas laikā gadījumu skaits pieauga no 12% uz 75%, tātad dubultojās ik pa divām dienām. Šausmīgi ātri tas aiziet.
Bet, lai nu kā, mēs neko labāku nevaram darīt kā potēties, valkāt maskas un neiet tur, kur ir daudz cilvēku.
Kariņa kungs, no jūsu atbildes uz konkrēto jautājumu, kam pieder ideja pagarināt restorāna darba laiku, var secināt, ka jūs to nezināt un ka jums pašam personiski šķiet, ka uz restorāniem iet nevajadzētu. Tomēr jūs gari aizstāvat šo ideju. Paliek iespaids, ka jūs uzvedaties kā situācijas ķīlnieks.
Nē, es neesmu situācijas ķīlnieks, un tā nav pretruna. Es personīgi neeju uz restorānu, tā ir mana izvēle. Bet tie, kuri iet uz restorānu, sastopas ar diezgan, varētu teikt, apgrūtinošiem ierobežojumiem.
Bet jūs pat nezināt, kurš piedāvāja šo ideju.
Tas nav svarīgi! Jo nav svarīgi, no kurienes nāk ideja. Bet es arī saprotu loģiku – ja reiz restorāns var strādāt, tad jebkurā brīdī telpās būs, teiksim, divpadsmit cilvēku –, ja strādā vienu stundu vai sešas stundas, vienīgā starpība ir restorāna īpašnieku peļņa, cik reizes pie tā galdiņa nomainīsies cilvēki.
Tur būs bijuši daudz vairāk cilvēku.
Vairāk cilvēku būs bijuši, bet, ja ir doma vai cerība liegt cilvēkiem pilnīgi visu, tas nav iespējams. Latvijā tas nav iespējams, un es pat uzskatu, ka nav saprātīgi cerēt uz ko tādu.
Bet vai tātad 11. janvārī ārkārtas situācija beigsies un mēs atgriezīsimies… Kur tieši mēs atgriezīsimies?
Ir ļoti grūti [prognozēt], jo Ir intervija iznāks apmēram ap to laiku, un mēs īsti nezinām, kas notiks. (Valdība 6.janvārī pagarināja ārkārtējo situāciju līdz februāra beigām — red.) Bet mana šodienas prognoze ir, ka, vai mēs formāli izbeidzam ārkārtas situāciju vai nebeidzam, mūsu prasības nebūs atvieglotas jebkurā gadījumā. Tātad mums aizvien būs prasības ar vakcināciju iet veikalos, visur valkāt maskas un bērnus skolā testēt. Šobrīd mēs testējam plaši un testēsim vēl plašāk lidostā. Iespējams, kad nebūs tik liels risks, ka omikrons tiek ievests, atradīsim veidus, kā plašāk testēt iekšzemē – darbavietās, un tā tālāk. Dzīve no tāda viedokļa neizskatīsies daudz citāda. Un mums paliek, kā jebkurai valstij, viena iespēja, ja izrādās, ka omikrons ir ne tikai lipīgāks, bet arī hospitalizācija, neskatoties uz vakcīnām, ir augsta. Tad iespējams, ka mēs ietu uz vēl vienu mājsēdi.
Bet man liktos pareizi nevis likt uzsvaru uz ierobežojumiem visu laiku, bet gan visu laiku uz aizsardzības pasākumiem, un, ja ir ierobežojumi, tad kārtīgi, un tad atkal palaist brīvāk. Piemēram, bērnus divas nedēļas mājās, un tad laist atkal skolā, nevis cauru gadu nelaist, kā bijām spiesti darīt pērnajā gadā.
Ar noteikumu maiņām, kuras mēs nupat valdībā pieņēmām, mēs apmēram ieejam tajā, ka ekonomika ir minimāli traucēta, kas nozīmē arī, ka mums ir mazāk pabalstos jāmaksā. Jo tiklīdz kaut ko slēdz, tie ir pabalsti, tie ir nodokļi, aizņemtā nauda, parāds lēnām aug. Nu, šādā veidā audzēt parādu ilgstoši nav nekāds pašmērķis. Lai ekonomika būtu atvērta, bet lai darbība tajā atvērtajā ekonomikā no indivīda viedokļa būtu ierobežota – es aizeju uz veikalu, bet man ir sejas maska, un esmu potēts.
Bet mēs jau redzējām rudenī, ka mājsēde strādā. Kāpēc, skatoties uz to, ka eksperti prognozē milzīgu omikrona vilni, jums jau tagad nav skaidrs, ka šāds ierobežojums būs jāievieš? Jo ko tad valdība darīs, ja tiešām būs pieci vai seši tūkstoši vienlaikus stacionējamo slimnīcās?
Pēc matemātiskā modeļa ir piecarpus tūkstoši ar mājsēdi.
Kurš tagad strādā pie plāna, kur šos tūkstošus ārstēs?
Veselības ministrijai ir uzdots, un tā pati arī uzņēmās, protams, strādāt pie tā, kā varētu palielināt kapacitāti. Līdz šim ir izstrādāts plāns līdz trīs tūkstošiem, tas plāns būtu jāpalielina. Bet pēc iepriekšējām visām prognozēm mums, paldies Dievam, nepiepildījās negatīvās prognozes.
Mirstības prognozes pārpildījās.
Es domāju, ka mirstība apmēram turpat bija, kā prognozēts. Bet hospitalizācija bija krietni zemāka – uzbraucām nedaudz virs 1500, 1600 laikam nedēļu vai kādas dienas. Bija domāts, ka vismaz mēnesi līdz trim mēnešiem būs pārslodze pār 1500, bet bija apmēram nedēļu. Tātad tās prognozes ir uztveramas, manuprāt, kā skaidra indikācija. Indikācija ir, ka saslimstība būs. Mēs to zinām.
Teorētiski būtu viens veids, kā maksimāli izvairīties no omikrona viļņa pieauguma – ar šodienu pirms Ziemassvētkiem izsludināt visā valstī mājsēdi un slēgt visu. Skolas neatvērt, veikalus slēgt ciet.
Skolas jau ir ciet.
Nu, tas mums droši vien sagadīšanās pēc palīdzēs palēnināt viļņa uzsākšanos.
Un kāpēc valdība to nedara?
Jo mēs neesam Ķīna. Ja šodien es censtos kā valdības vadītājs izsludināt totālu mājsēdi, tas netiktu ievērots. Būtu dumpis, un valdība nespētu tādu lēmumu īstenot.
Vai valdībā būtu dumpis?
Sabiedrībā. Es aicinu vismaz jūs saprast mani – nevaru jūs pārliecināt, bet aicinu vismaz saprast, ka valdībai ir jāspēj sadarboties ar sabiedrību. Sabiedrībai ir jābūt gatavai sekot tam, ko valdība ierosina. Ar pēdējo mājsēdi situācija bija nobriedusi, visi bija gatavi un saprata, un tas strādāja labāk, nekā prognozēts. Visi sēdēja mājās, nekur nebija protesti. Slimības izplatība salauzta, hospitalizācija salauzta, un cilvēki vēl gāja vakcinēties. [Rezultāts] mums bija labākais no visiem – cerējām uz vakcinācijas pieaugumu, bet piedzīvojām sprādzienu, un Latvija tagad ir kā Eiropas vidējā valsts – neesam labākie, bet neesam arī sliktākie. Jo visi bija gatavi.
Šodien neviens nav gatavs, jo omikrona gadījumu uz vakardienu valstī, ja nemaldos, bija piecdesmit četri. (Jaunākie dati rāda, ka līdz 5. janvārim valstī atklāto omikrona gadījumu skaits pieaudzis līdz 1419 — red.) Vairākumam cilvēku izklausās – bet tas taču vēl nekas nav! Tas, ka līdz laikam, kad iznāks šī publikācija, būs tūkstošos vai, iespējams, jau vairākums gadījumu – es ticu, ka tā būs, – nemaina to, ka, ar šodienas acīm skatoties, neviens neizjūt to spiedienu. Tātad mēs nevaram sabiedrībai un visiem notikumiem skriet pa priekšu, bet mēs varam palīdzēt brīdināt sabiedrību, ka nāk šis vilnis un ka ir kaut kas, ko tu vari darīt. Viena opcija ir līst alā un nesatikt nevienu un tā droši nesaslimt ar Covid-19, bet varbūt nomirt no vientulības, bada vai kā cita. Bet tas, ko var darīt, ir saņemt savu trešo poti.
Tas, ko jūs sakāt, ir balstīts uz ierobežojumiem. Es argumentēju, ka mums jāskatās vairāk uz aizsardzību, uz praktisku, ļoti lietišķu domāšanu, kā es varu sevi labāk pasargāt.
Filozofija ir saprotama un pareiza, taču runāsim par konkrētām lietām. Jūs teicāt par dumpi sabiedrībā, nevis valdībā. Jāatgādina, ka augustā Nacionālā apvienība Saeimā izgāza pašas valdībā atbalstītos grozījumus likumā, kuri būtu prasījuši izglītības darbiniekiem vakcinācijas sertifikātu no 1. oktobra. Pēc tam valdība pieņēma noteikumus ar šādu prasību, tikai jau no 15. novembra. Vai valdībai ir aprēķini, cik cilvēkus Latvija ir zaudējusi, pateicoties šā lēmuma novilcināšanai par pusotru mēnesi?
Šāda aprēķina man nav.
Vai ekonomikas ministram Vintenberga kungam jūs varētu palūgt šādus aprēķinus? Viņš nāk no demogrāfiskās partijas, viņiem pieklātos painteresēties.
Es saprotu, ko jūs prasāt, bet lēmumu pieņemšanas pamatprincipi krīzē paliek nemainīgi – ir vajadzīgs vairākums, lai pieņemtu jebkuru lēmumu. Un visā Covid-19 laikā valdība var strādāt un pieņemt lēmumus tikmēr, kamēr Saeimas vairākums to atbalsta. Ja zaudē šo atbalstu, vairs nevienu lēmumu nevar pieņemt. Līdz šim mēs esam divu gadu garumā noturējuši Saeimas vairākuma atbalstu.
Bet šai valdībai īsti nav alternatīvas.
Vienmēr ir alternatīva. Alternatīva varētu būt jaunas vēlēšanas.
Vairs jau ne, gadu pirms vēlēšanām nevar rīkot pirmstermiņa vēlēšanas.
Es atzīšos, ka vairs neatceros, vai tā tas ir mūsu Satversmē.
Tā tas ir. (Jāprecizē, ka Satversme aizliedz pēc vēlētāju iniciatīvas ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, taču šāds ierobežojums neattiecas uz Valsts prezidenta tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu — red.)
Labi, es nestrīdēšos ar jums, tiešām neesmu par to painteresējies. Bet tā ir visu laiku bijusi iespējamā alternatīva. Un, ja lēmumam nav vairākuma, tam nav vairākuma. Un daži lēmumi, kā redzam ar šo pašu – kam pirmdien nav vairākuma, piektdien ir. Un diemžēl dažreiz mēs daļēji ciešam, līdz tas vairākums nobriest. Tas pats jau bija ar pienākumu vakcinēties. Mēs zinājām, ka Jāņos nokritīsies vakcinācijas pieprasījums. Iestājās vasara, saslimstība bija praktiski nulle, visiem likās atkal, ka viss ir beidzies.
Nebūt ne visiem, eksperti visu vasaru brīdināja, ka valdībai jāgatavojas saslimstības uzliesmojumam rudenī.
Jums taisnība, es pārfrāzēšu. Šķiet, ka vairākums sabiedrības uzvedās tā, it kā viss būtu beidzies. Ko domāja, es nezinu, bet tā uzvedās.
Mēs valdībā vienojāmies, ka vienīgais, ko faktiski varētu darīt, ir uzlikt [potēšanos] par pienākumu. Ja vairs nenāk brīvprātīgi, tad ir jāsaka – lai turpinātu darbu, jums būs jāvakcinējas. Valdībā vienojāmies par to starp visām koalīcijas partijām, pieņēmām jūlija vidū, drīz pēc Jāņiem. Ātri pieņēmām, nosūtījām Saeimai. Saeimā to neskatīja, un vasaras gaitā kļuva skaidrs, ka likumam nav nekādu cerību. Pirmkārt, opozīcija solīja arī publiski, ka būs 34 deputātu balsis, lai ietu uz Satversmes tiesu un apturētu šo likumu. Un pašā koalīcijā vairs nebija balsu, lai to vispār iebalsotu.
To mēs atceramies. Bet kāpēc Nacionālā apvienība rudenī piekrita to atbalstīt? Vai tas ir kāds darījums koalīcijā?
Nē, situācija izmainījās, un tad, kad otrreiz mēs virzījām uz Saeimu, ja nemaldos, nedēļas laikā abos lasījumos pieņēma, un arī neviena opozīcijas partija neiesniedz parakstus, lai sūdzētos Satversmes tiesā. Jo tā pārmaiņa nebija notikusi politiski, tā bija notikusi sabiedrībā. Katra partija, protams, cenšas rīkoties tā, kā tās iedomātais vēlētājs gribētu.
Un rezultātā nomira vairāki simti cilvēku, kuru dzīvības varēja izglābt. Vai jūs kā premjerministrs nevarētu ierobežojumu atvieglošanas piedāvātājiem, vai tas būtu Vitenbergs vai kāds cits, palūgt katru priekšlikumu kaut ko atvieglot, atvērt vai neaizvērt papildināt ar prognozi, cik cilvēku dzīvības šāds viņu priekšlikums maksās?
Vēlreiz – tas, ko ekonomikas ministrs, viņa pārstāvis vai kāds cits būtu argumentējis starp ekspertiem, – tas tiek argumentēts, bet tas jau netiek pieņemts. Par šo likumu, kas bija vajadzīgs – tas bija Saeimas vairākums, kurš jūlijā, augustā nebija ar mieru. Līdz oktobrim bija mainījušās domas politiski, jo sabiedrībā bija mainījies uzskats.
Diemžēl omikrons ir ļoti ātrs. Vai šobrīd esat gatavi arī reaģēt ātrāk?
No mana viedokļa raugoties, ja man būs pārliecība kādā brīdī, ka būtu nepieciešama radikāli cita pieeja, piemēram, mājsēde – jo kas gan cits mums ir –, es to ierosināšu, sasaukšu valdības sēdi. Šodien, ja es izdomātu, ka tas būtu jādara, es negūtu atbalstu ne valdībā, ne Saeimā, ne sabiedrībā, esmu pārliecināts.
Bet, ja skatos, ko dara citu valstu kolēģi – es lasīju šorīt, ko [ASV prezidenta Džo Baidena galvenais padomnieks veselības jautājumos Entonijs] Fauči saka Amerikā, kur omikrons ir jau 75% vairākumā un vakcinācija pat ir drusku mazāka vidēji nekā Latvijā. Viņš iesaka cilvēkiem nemainīt Ziemassvētku brīvdienu ceļošanas plānus un mēģināt nepulcēties vairāk nekā piecdesmit, ja nemaldos. Iespējams, tāpēc, ka viņi redz līdzīgas analīzes tām, kādas Trojanska kungs mums rādīja, – vai dari, vai nedari, saslimstība būs ļoti liela. Un tā ir epidemiologu frustrācija, un tā ir mana kā valdības vadītāja frustrācija. Ja saslimstība no omikrona izrādīsies tikpat asa vai asāka nekā iepriekš no delta varianta, tad visai Eiropai stāv priekšā neiedomājama veselības krīze. Jo tā situācija nebūs tikai Latvijā, tā būs pilnīgi visur.
Vai mēs no tā varam pilnībā izvairīties? Man liekas, ka izvairīties nevar, bet var darīt visu, lai tas tā nebūtu. Tāpēc pamatpieeja, kas mums ir bijusi visu laiku, izrādās pareiza. Pieeja, par kuru es aizvien vairāk un vairāk esmu pārliecināts, ir – vakcinēties, un tagad saņemt arī trešo poti. Un, kad nāks laiks ceturtajai potei, es būšu starp pirmajiem, kuri teiks – tagad ejam dabūt ceturto poti! Vai tas būs pēc trim mēnešiem pēc otrās, sešus, deviņus vai divpadsmit mēnešus pēc – to mēs vēl nezinām.
Vai tiešām viss ir izdarīts, ja mūsu senioru vakcinācija uz citu Eiropas valstu fona ir ļoti slikta? Kāpēc jūs nenosakāt obligātu vakcinēšanos kaut vai tikai senioriem?
Te man ir jākoriģē – pēdējā mēneša laikā mēs neatšķiramies no igauņiem senioru vakcinācijā – tā ir drusku zem 75%. Mums vajag 90%. Ja salīdzinām ar dažiem citiem Austrumeiropā, tad esam jau avangardā. Ja salīdzinām sevi ar Dāniju, Zviedriju, Vāciju, tad esam iepakaļ.
Esmu daudz par to domājis un arī runājis ar citu valstu kolēģiem – lai [vakcinēšanos] uzliktu par obligātu senioriem, ir jābūt kaut kādām sekām, kuru šobrīd nav.
Administratīvs sods? Likumpaklausīgi cilvēki negribēs maksāt.
To tagad plāno ieviest Austrija no marta vidus. Grieķija arī tajā virzienā jau sper soļus. Ja es pareizi sapratu no viņu premjera, jāmaksā simt eiro mēnesī. Austrijā plāno laikam vienreizēju sodu [sākot ar] 600 eiro. Nu, tas ir ļoti sālīti. Tā ir iespēja, kuras virzienā neesam gājuši, arī no ekspertiem nav šādu priekšlikumu, tāda diskusija nav bijusi.
Jūs pats obligātās vakcinācijas ideju piedāvājāt valdības sēdē oktobrī.
Nu, es esmu laika gaitā piedāvājis ļoti daudz ko. Bet grūtības Latvijā ir tādas, ka vairākums cilvēku, kuri nonāk slimnīcās, ir krieviski runājošie. Man nav uzticamu datu, bet to slimnīcas pārstāvji teica valdības sēdē pirms kāda laika. Ja tā ir un ja skatāmies uz vecumu demogrāfiju, tas apmēram sakrīt ar cilvēkiem, kuri mūsu valstī vēl nav kļuvuši par pilsoņiem, iespējams, nerunā mūsu valodā un, iespējams, netic valstij kā tādai — ne tikai šai valdībai, bet jebkuram, kas Brīvības vai Jēkaba ielā sēdētu. Tā ir milzu sociāla problēma.
Dānijā arī to atzīst, Zviedrijā runā par Zviedrijā dzimušajiem un citur dzimušajiem, lai kaut kā parādītu, ka ir lielas atšķirības. Laikam ne mums vienīgajiem ir izaicinājumi ar imigrantiem. Faktiski tie jau ir imigranti. Tas, ka viņi ieceļoja septiņdesmitajos vai sešdesmitajos, vai astoņdesmitajos gados, varbūt nav tik būtiski, viņi ir tādi paši imigranti.
Kovids izgaismo šo sociālo problēmu, taču tā ir 50 gadus veca, 30 gadus maz risināta. Starp jaunajiem integrācija notiek, un tur mums nav grūtību. Ja skatāmies agrīni, tagad laikam vairs ne, bet bija laiks, kad visvairāk potētā grupa bija sievietes no 18 līdz 25 gadiem neatkarīgi no tautības. Vienkārši jaunieši saprata, bet vecāsmammas nesaprata, un tā ir mums milzu sociāla problēma. Un tā nav tikai teorētiska, tā ir mums visiem, jo cilvēki nonāk slimnīcās, prasa medicīnisko aprūpi, par to mums visiem ir jāmaksā, un tas ir jādara – es nevaru iedomāties, ka mēs nonāktu līdz tam, ka liegtu cilvēkiem medicīnisko aprūpi. Kaut gan esmu dzirdējis arī nopietnus cilvēkus runājam par to, ka, ja cilvēks nav vakcinēts, viņam vismaz pēc tam pašam būtu jāmaksā par viņa aprūpi vai iespēju robežās – ja aprūpe maksāja piecus tūkstošus, kaut vai 50 eiro no cilvēka paņemt, ja dzīvo no ļoti maziem ienākumiem.
Tā ir mūsu sabiedrība – nav viengabalaina. Valdība arī nav viengabalaina. Bet, rezumējot šo kopumā, es teiktu, ka mēs esam spējuši, es tai skaitā, visas krīzes laikā noturēt valdību, tātad stabilitāti un pēctecību, un esam varējuši pieņemt, reizēm ne tik ātri, cik es pats būtu gribējis, tomēr pieņemt lēmumus, kuri, ja nebūtu pieņemti, būtu bijis daudz, daudz sliktāk.
Būtu bijis labāk pieņem pienākumu vakcinēties augustā, septembrī – mēs pieņēmām mēnesi vēlāk, oktobrī. Bet pieņēmām. Un saturējās visa tā lieta kopā, un vēl līdz šai dienai valdība turpina funkcionēt, lēmumi tiek izdiskutēti, reizēm ļoti ilgi diskutē, strīdas, bet līdz šim mēs katrreiz esam varējuši pieņemt un virzīties uz priekšu. Un galvenais, ka visi ir vienoti arī pamatstratēģijā – vakcinēties, balstvakcinēties, valkāt maskas un plašāk testēt. Un tas viss tiek īstenots.
Jūs sakāt, ka ir darīts viss, ko varēja izdarīt…
Nav viss darīts.
Daudzi tūkstoši cilvēku staigā apkārt ar vienu vienīgu Janssen poti. Kāpēc valdība nav noteikusi vakcinēšanās sertifikātu derīguma termiņu?
Valdības līmenī ir bijušas diskusijas par vakcinācijas derīguma termiņu. Pirmajā diskusijā valdības vairākums negribēja par to runāt. Tagad Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu par deviņiem mēnešiem. Mans viedoklis – mums vajag noteikt īsāku laiku. Īpaši tiem, kuri ir vakcinēti vienreiz ar Janssen – dati pierāda, ka šī vakcīna laikam vispār nepalīdz aizsargāt no omikrona. Veselības ministrija pie tā strādā, un es domāju, ka līdz šā žurnāla iznākšanas datumam mums vajadzētu jau būt lēmumam pieņemtam. (Valdība 6. janvārī nolēma, ka no 15. februāra iedarbinās sertifikāta derīguma termiņu, kas Janssen vakcīnai būs pieci mēneši, bet pārējām deviņi — red.)
Kādai jābūt NATO reakcijai uz Putina ultimātu par PSRS ietekmes sfēras atjaunošanu? Ko Latvija dara šajā sakarā?
Latvija aktīvi piedalās visos forumos ar Eiropas Savienības un NATO partneriem. Līdz šim visa Rietumu pasaule – Eiropa, NATO, tai skaitā ASV – ir bijusi vienota un runā vienā balsī – nevajag uzbrukt Ukrainai, Ukrainai ir tiesības uz savu robežu neaizskaramību, un, ja notiks uzbrukums, būs smagas ekonomiskās sekas.
Vai varat precizēt, kādas sekas Krievijai konkurēti būtu? Visi runā par “stingru reakciju” un “smagām sekām”, bet par kādām tieši – iesaldēs miljardus oligarhu kontos, atslēgs Krieviju no SWIFT? Nosauciet, lūdzu, kādas konkrētas.
Nevaru nosaukt konkrētas, jo tas viss tiek diskutēts. Visi atzīst, ka visas opcijas ir uz galda, tai skaitā Nord Stream 2 neatvēršana. Tātad neviena valsts nav izslēgusi, neviens nav teicis, ka šāda sankcija vai tāda sankcija nevarētu būt, un tas paver ļoti, ļoti plašas iespējas.
Viss, kas ir mainījies šajā laikā, ir Putina retorika. Nedēļas laikā tā kļuvusi aizvien agresīvāka un uzstājīgāka. Bet Rietumu pasaule nav mainījusi savu retoriku, tā ir ļoti stingra un skaidra. Putins cenšas mainīt, un satraucoši ir tas, ka viņam, šķiet, ir izdevies pārliecināt vairumu savas valsts iedzīvotāju, ka īstais agresors šeit ir Ukraina un NATO. Laikam tikai kādi četri līdz astoņi procenti uzskata, ka tā ir Krievija pati. To parasti dara, lai sagatavotu tautu agresijai, karam. Tātad viņam retorika iekšzemē ir ļoti asa pret Ukrainu, pret NATO, ka viņam uzbrūkot. Viņš vakardien, tiekoties ar saviem ģenerāļiem, stāstīja, ka viņus tālāk pie sienas nevar piespiest, it kā kāds viņus spiestu pie sienas. Bet tā ir tikai retorika, lai censtos attaisnot iespējamo agresiju kā aizstāvēšanos.
Vai vēl ir iespējams apturēt Kremļa lēmumu sākt uzbrukumu?
Viss ir iespējams. Jo, pieņemsim, uzbrucējam ir arī racionāli aprēķini – cik tas maksā, ko es iegūstu, ko potenciāli varu zaudēt. Un ko var zaudēt – es pieņemu, ka tur ir militāri apsvērumi, ekonomiski apsvērumi un tautas atbalsta apsvērumi. Tiek strādāts uz tautas atbalsta apsvērumiem – lai cilvēki vismaz sākotnēji domā, ka tā ir it kā aizstāvēšanās. Militāri tiek pakāpeniski būvēts, es domāju, liels pārspēks, lai samazinātu risku, ka tas varētu neizdoties. Un tad vēl ir ekonomiskais aspekts. Un, ja Putins domātu, ka Rietumi neieviesīs sankcijas, tad, es domāju, viņš būtu kļūdījies. Jo ieviesīs.
Un tad ir jautājums – es pieņemu, ka viņš daudz labāk nekā, piemēram, es zina, kuriem indivīdiem, kuriem uzņēmumiem tas būtu sāpīgāk vai mazāk sāpīgi, – vai viņš to ceļu gribētu iet.
Un grūtākais visā šajā situācijā ir milzu asimetrija. Jo Krievijai ir kodolieroči, un tā labi saprot, ka neviens neies tai uzbrukt. Arī Donbasa ieņemšanā artilērija šāva no Krievijas teritorijas, labi zinot, ka ukraiņi neatbildēs, lai nebūtu atklāts karš ar Krieviju, ka viņi būs spiesti karot Ukrainas teritorijā. Vēsturiski tā nav bijis. Pirms Otrā pasaules kara un Pirmā pasaules kara – visos karos krustām šķērsām šķērsoja robežas un par to neuztraucās, jo karš vienmēr bija lokalizēts tajā vietā, kur bija karaspēks. Tas viss, protams, sen ir mainījies. Un tagad ir viens ļoti agresīvs, kas negrib pieļaut demokrātijas nostiprināšanos Ukrainā.
Mēs kā demokrātiska valsts paši esam dziļi ieinteresēti, lai demokrātija Ukrainā nostiprinās. Jo demokrātijas aizstāvība ir kolektīvā aizstāvību, jo alternatīva demokrātiskai valstij ir impērija. Un, ja būs impērija, diezin vai tā būs Latvijas impērija pār Ziemeļeiropu. Tā būtu kāda cita impērija, kuras daļa būtu Latvijas teritorija, kā vēsturiski tas ir bijis. Tāpēc cīņa no mūsu puses ir tiešām īsta, un mēs arī kā valsts meklējam, kā varam palīdzēt Ukrainai.
Mēs sniedzam visāda veida palīdzību Ukrainai, Gruzijai. Tā ir gadiem ilgi bijusi valsts politika – palīdzētu viņiem nostiprināt savu demokrātisko iekārtu. Mēs tagad ļoti daudz esam iemācījušies par nelegālām naudas kustībām un naudas atmazgāšanu, kur tā, kā mums palīdzēja, arī cenšamies palīdzēt.
Tas ir mūsu laiku lielais jautājums, kas notiks ar pašu Krieviju. Vai tā varēs un būs gatava pārveidoties par nacionālu valsti, kas jutīsies ērti savās robežās. Putinam vēl ir imperiālistiskā domāšana, un tas ir nevis slēpti, tas ir atklāti. Savā laikā Hitlers runāja par vācu “telpu”, ko vāciešiem vajadzēja ieņemt. Tajā laikā mēs ietilpām tajā telpā, jo mūsu bijusī aristokrātija bija vāciski runājošie. Un Putins tagad līdzīgi imperiālistiski runā par savu “krievu telpu”, cenzdamies kaut kādā veidā atjaunot to, izmainīt vēsturi, atiet atpakaļ uz kādu deviņsimto gadu, uz Krievijas valstiskiem pirmsākumiem, kas bija Kijevā. Protams, ja viņi akurāt ietu uz tiem laikiem, tad Krima un Dienvidukraina nebija daļa no šīs krieviskās pasaules.
Putins draud ar “militāru atbildi” uz NATO it kā apdraudējumu Krievijai. Vai ir manīta Krievijas militārā aktivitāte pie Latvijas robežas?
Nav novērota. Un arī tā aktivitāte, kas pēdējās nedēļas laikā ir uz Baltkrievijas robežas – ir vairāk mēģinājumu, bet nav novērotas, teiksim, lielas cilvēku kolonnas –, tiek raksturota kā stabila. Tādā ziņā, ka mūsu spējas nosargāt robežu ir pilnvērtīgas.
Protams, mūsu bruņotie spēki un robežsargi ir nemitīgā kontaktā ar sabiedrotajiem. Mums, Latvijai, šodien nāk daudz labāka informācija, nekā tas bija pirms divdesmit gadiem vai pat pirms piecpadsmit gadiem. Mēs esam tiešām pilnvērtīgi iekšā visā informācijas apritē, tātad paļaujamies ne tikai uz to, ko savām acīm varam redzēt, bet arī uz to, ko mūsu sabiedrotie redz. Situācija visu laiku tiek uzraudzīta. Protams, mūsu iekšlietu un aizsardzības sektori ir pastiprinātā režīmā, bet mēs šobrīd neredzam neko īpašu militārā ziņā.
Publiski izskanējusi vēlme jauno Satversmes aizsardzības biroja vadītāju izvēlēties ar iespējami plašu atbalstu Saeimā. Kāpēc tas būtu vajadzīgs? Kāpēc SAB vadītāja ievēlēšanai vajadzētu arī, piemēram, iespējamā krievu spiega Ādamsona partijas Saskaņa atbalstu?
(Smejas) Es neuzskatu, ka vajadzētu. Un plašāks atbalsts – mums ir dažāda veida opozīcija Saeimā. Un, ja paskatāmies uz Nacionālās drošības padomes sastāvu, tajā ir pārstāvētas piecas partijas. Man liekas, ka vēlme ir nevis politiski strīdēties, bet gan drīzāk profesionāli konstatēt, ka, jā, mums ir labs kandidāts, un pie tā tagad tiek strādāts.
Tātad nav spiediena, ka Urbanovičam jābalso par SAB vadītāju, lai dabūtu pielaidi valsts noslēpumam?
Nē. Mēs meklējam plašu konsensu. Pirmais mēģinājums būs atrast konsensu par kādu kandidātu. Ja tas neizdotos, tad agri vai vēlu būtu uz balsošanu.
Cik tuvu mērķim esat?
Mēs strādājam.
Vai jūs kandidēsiet Saeimas vēlēšanās un vai būsiet partijas kandidāts premjerministra amatam?
Es par to esmu domājis.
Būtu dīvaini, ja nebūtu.
Es atzīšu, ka trīs gadus nāku uz darbu ar tādu savā ziņā prieku – nu, ko tagad varēs darīt? Ir bijušas dienas, reizēm pat nedēļas, kurās pilnīgi neesmu bijis sajūsmā par to, ko šobrīd daru. Man liekas, ka neviens nebūtu. Ir bijuši tādi grūtāki brīži. Bet kopumā, ja skatos uz mūsu valsti, es redzu, ka mums, neskatoties uz visu – tagad mēs runājam par omikronu un vēl ko – tās visas ir pārejošas lietas. Viss ir pārejošs, visi saslimst. Spāņu gripa bija šausmīga, un Covid-19 arī kaut kad beigsies. Bet tas pamats, kas mums valstī ir – vēsturē laikam nav bijusi gluži tāda situācija, kāda mums tagad jau ilgstoši ir, – mēs esam neatkarīgi, suverēni. Jūs esat brīvi, un jūsu lasītāji var mani lamāt vai nelamāt, nav nekādas sekas no tā.
Mēs tomēr ceram, ka vismaz dažreiz jūs ieklausāties mūsu teiktajā.
Nē, nē, tās sekas būtu tikai uz mani! Tā ir tā būtiskā lieta – jums ir iespēja mani ietekmēt, bet man nav iespējas jūs ietekmēt. Un tas ir pareizi. Mēs dzīvojam valstī, kur presei un sabiedrībai ir iespēja mainīt valdības kursu, nevis otrādi. Tas jau ir labi.
Un otrs ir, ka valdība ir pašu ievēlēta. Tā ir mūsu pašu Saeima – varam to mīlēt vai nemīlēt, bet tā būtu jāciena, jo tie esam mēs paši.
Tad vēl – ekonomiski mēs esam 450 miljoni cilvēku iekšējā tirgū, kur Latvijas ražojums bez muitas var tikt eksportēts uz Portugāli un pārdots, kas nozīmē, ka mūsu uzņēmējiem ir milzīgs iekšējais tirgus – nevis divi miljoni, bet gan vairāk nekā 400 miljoni.
Militāri, kā parāda Baltkrievijas robežas situācija, mēs pamatā paļaujamies uz sevi, bet mēs zinām, ka mums līdzās, un Latvijas gadījumā burtiski līdzās ir vēl deviņu valstu karaspēks un tehnika un tā tālāk – NATO kontingenta vienības, kas ir pilnībā integrētas ar mūsu Mehanizēto brigādi. Varētu teikt – tā ir viena armija, tās nav divas armijas. Esam tik droši, kā mūsu senči nav bijuši.
Mums šobrīd eksports aug. Investīciju ziņā 2021. gads būs rekorda gads, jau laikam pirms mēneša bija piecsimt miljoni, un vēl gads nav beidzies. Nākamais gads – es esmu runājis jau šajā kabinetā un blakus ar vairākiem investoriem. Viens nevarēja izdomāt, vai ieguldīt savu lielo uzņēmumu Daugavpilī vai Valmierā. Es ceru, ka izdosies, no mana viedokļa abi ir labi.
Un mums ir iespējas būt daļai no tā politiski, ka var to kursu ietekmēt.
Jūs neatbildējāt, vai būsiet partijas kandidāts premjerministra amatam.
Es nonākšu. Redzot visas tās iespējas, kas valstij ir, un arī redzot, ka var ne tik asi, ne tik ātri, kā gribās, bet var ietekmēt to virzienu, man ir interese turpināt. Un no tā izriet, ka es droši vien kandidēšu. Tas ir partijas jautājums, vai viņi vēl mani panesīs kā premjera kandidātu, vai nē, bet, no mana viedokļa raugoties, ir vēl ļoti daudz kas darāms. Neviens jau vairs negrib runāt par ilgtermiņa lietām. Izglītības ministrija tagad īsteno faktiski skolu tīkla reformu, ko ar algas sistēmas maiņu veicinās.
Ja pašvaldības tam saņemsies.
Saņemsies, viņiem būs jāsaņemas, jo mēs to īstenosim likumā, un vienkārši tas tā būs. Bet, kā vismaz es saredzu, beidzot šajos trijos gados mēs esam iekustinājuši ļoti daudzas reformas, kur gadiem ilgi bija pretestība. Es teikšu, kā ir – viena no partijām ilgstoši kategoriski bija pret teritoriālo reformu, un, ja nav teritoriālās reformas, viss pārējais tiek bloķēts. Tas ir pārvarēts, un tagad varēs sakārtot gan veselības, gan skolu sistēmu. To var izdarīt veiklāk vai neveiklāk, ātrāk vai lēnāk – es labprāt turpinu stumt un spiest, lai tas notiktu.
Kādu rezultātu vēlēšanās jūs prognozējat Jaunajai Vienotībai, ja valdība nostrādās visu atlikušo Saeimas pilnvaru laiku?
Es neesmu zīlnieks, varu tikai teikt – ja man dod iespēju, es darīšu visu, lai īstenotu tās programmas un projektus, ko esam uzsākuši. Ja vēlētāji to ņems pa labu, gan jau nobalsos.
Vēlēšanas, kā es vispār tās saredzu – mūsu valstī tādā ziņā nekas daudz nav mainījies trīsdesmit gados. Aizvien Saeimā ir vismaz viens spēks, un, iespējams, nākamajā būs vairāki spēki, kuri nepiekrīt mūsu pamata kursam, kas ir uz Eiropu orientēts, ir uz atvērto tirgu orientēts, nav uz Austrumiem orientēts. Man ir svarīgi arī personīgi, arī ģimenes dēļ, ka mēs noturamies uz šā ceļa. Es vēlos dzīvot valstī, kas ir daļa no Eiropas Savienības.
Lai to panāktu, mums valstī ir vajadzīgas divas lietas – laiks un miers. Izklausās banāli, bet tā tiešām ir. Jo ilgāk mums ir miers, tai skaitā politiskais miers, jo var pieņemt lēmumus un mūsu uzņēmēji un radošie cilvēki var attīstīties. Nākamgad mēs ieliekam beidzot zinātnei 32 procentu pieaugumu. Un, ja mēs to turpinām, tad četru gadu laikā mums jau varētu būt nopietna finansējuma zinātnei bāze. Ar augstskolu reformu, kas ir faktiski īstenota, un ar vairāk naudas mēs reāli varētu arī iesaistīt vairāk profesorus, augstākas kvalitātes profesorus, kas cels studentus uz augšu, un visa tā lieta aizies. Bet tam ir vajadzīgs laiks un miers, lai mēs to visu varam īstenot, tātad pamatkursa noturēšanu.
Vai mēs visu darām pareizi? Simt punktu, ka mēs nedarām visu pareizi. Tas, ka jūs abi varētu man ieteikt, kā izdarīt daudz ko labāk – simtprocentīgi tam ticu. Bet tam ir jābūt dialogam, un, lai to izdarītu, ir jābūt tai iespējai.
Es zinu, ka citi politiķi nepiekrīt tam pamata virzienam, un es esmu gatavs to pamatvirzienu aizstāvēt un cīnīties par to līdz pēdējam. Un es ceru, un līdz šim arī pieredze rāda, ka mūsu valsts iedzīvotājiem un vēlētājiem veselais saprāts ir ļoti stabils. Šis veselais saprāts ir noturējis mūs uz šā kursa trīsdesmit gadus, un nav nekādu pazīmju, ka tam būtu jāmainās.
Tagad arī politikā nāk iekšā nākamā paaudze, par ko es priecājos. Es esmu deviņpadsmit gadus politikā, pats nebūtu ticējis, ka tik ilgi [būšu]. Un es priecājos, ka nāk arī jaunāki cilvēki. Mums jau ir viens ministrs valdībā, kas ir dzimis neatkarīgā valstī, kam Padomju Savienība ir tikai vecāku un radinieku nostāsti.
Mēs sasniegsim visu, kas mums ir priekšā. Iespējas ir, zināšanas mums ir, mums ir tikai kolektīvā atbildība noturēt valsti uz stabilā ceļa, uz kura mēs esam.
Kovids liek justies tā, it kā viss būtu nestabili. Nav tā! Kovids ir nestabils, ne jau valsts ir nestabila. Omikrons ir nezināms, taču ne jau mūsu valdības pamata politika ir nezināma. To mēs visu pārvarēsim. Un es labprāt esmu daļa no tā, priecājos katru dienu, ka man ir iespēja būt daļai no tā.
Pagaidām nav neviena komentāra