2021_12_Jhumpa-Lahiri_60.png
Buri Ma, kāpņu telpas apkopēja, nebija gulējusi divas naktis. Trešās dienas rītā viņa ņēmās atbrīvot gultas pēļus no kukaiņiem. Stepētās segas viņa vispirms purināja turpat savā miteklī zem pastkastēm, pēc tam šķērsielā pie ieejas, tā izbiedēdama putnus, kas dzīroja ap dārzeņu mizām.
Kad Buri Ma uzsāka kāpienu uz četrstāvu mājas jumtu, vienu roku viņa turēja uz ceļgala, kas pietūka katras lietus sezonas sākumā. Spaini, segas un niedru saišķi, kas noderēja par slotu, nācās saņemt ar otru roku. Pēdējā laikā Buri Ma šķita, ka kāpnes kļuvušas stāvākas — nācās rāpties tā, it kā tās būtu pret sienu atspiestas trepes. Viņai bija sešdesmit četri, cope pakausī ne lielāka par valriekstu, gan no priekšpuses, gan sānskatā viņa izskatījās gandrīz kā līnija. Telpiska bija tikai Buri Ma balss: skumju lauzīta, asa kā svilpiens, tik spalga, ka varētu bez naža nomizot kokosriekstu. Kad viņa divreiz dienā uzkopa kāpņu telpu, Buri Ma ar šo balsi uzskaitīja visas nelaimes un zaudējumus, kas viņu bija piemeklējuši kopš deportācijas uz Kalkutu pēc Indijas sadalīšanas. Tobrīd, Buri Ma apgalvoja, jukas jau bija nošķīrušas viņu no vīra, četrām meitām, divstāvu ķieģeļu mājas ar rožkoka garderobi un neskaitāmām lādītēm, kuru atslēgas viņa joprojām nēsāja līdzi kopā ar ietaupījumiem, kas bija iesieti sari brīvajā malā.
