Ilustrācija — Loreta Geinberga
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 5
Vai es vēlos no tās atbrīvoties? Kā kuru dienu, lielākoties — jā. Gribu atgūt laiku, vietu un enerģiju. Ilgojos pēc iespējām. Dažādām. Es vairs negribu ciešanas, ko tā sagādā. Smagumu, ko izjūtu, to nēsājot, un agoniju, to laižot pasaulē.
Protams, tai ir arī potenciāls. Es varētu to izaudzināt, pēc gadiem tā dzīvotu savu dzīvi, bet es pamazām izirtu kaut kur fonā. Tas ir normāli. Pavisam normāli. Miljoniem cilvēku tā dara, daudz nedomājot. It kā tas būtu ierakstīts viņu DNS, vērtību skalā, karmiskajā ciklā un kur tik vēl ne. Bet, ja viņiem būtu izvēle, vai viņi rīkotos tāpat kā es?
Kratīdamies pa izdragāto asfaltu, autobuss piestāj kārtējā lauku pieturā un izlaiž bariņu cilvēku. Es vēlos aprakstīt viņu sejas, piefiksēt gaitu, manieres. To, kā platīnblondā pusaudze ar maisveidīgajiem džinsiem aizliek aiz auss sataukojušos matu šķipsnu, kā vecais vīrs ar lakoto spieķi ož pēc lauku krāsns un sastāvējušām drānām, vēlos iemūžināt nervozo sievieti, tik pelēku kā ziemeļu novembris. Es gribu zināt, kurp viņi dodas. Gribu izdomāt, kurp viņi dodas. Kāroju piesūkties viņu esamībai un izdzert tās jēgas nektāru kā izbadējies kolibri. Es gribu zagt. Pārveidot, pakļaut viņus briesmām un laimei, dusmām un pestīšanai. Es gribu spēlēt Dievu uz baltas lapas. Bet es vairs nevaru.
