Biznesa «velniņš»

Dmitrijs Dementjevs-Dedelis savu pirmo naudu nopelnīja pamatskolas laikā. Uzņēmējdarbībā piedzīvojis jau divas ekonomikas krīzes. Bet pandēmijā strauji audzis pieprasījums pēc viņa veidotā elektronisko dokumentu risinājuma eDoks. To attīstīt palīdz arī iesāktās psiholoģijas studijas. «IT cilvēki bieži nespēj iejusties «parasta mirstīgā» ādā»

Viss sācies ar ozolzīļu lasīšanu. Mamma mazajam Dimam uzticēja šādu pienākumu, jo vecākiem bija ienācis prātā savā īpašumā sastādīt kokus un pašiem izaudzēt arī stādiņus. «Viņa man maksāja 50 santīmus par burciņu,» iesmiedamies atceras uzņēmējs. «Protams, palīgā pieaicināju draugu, kuram maksāju 20 santīmus par zīļu burciņu. Diemžēl mamma to ātri atkoda, un rūpals beidzās.» Arī vecāki neturpināja attīstīt savu ideju. «Bet es saprotu viņu domu — ozoli ir forši koki, latviešu spēka simbols!» Dmitrijs Dementjevs-Dedelis runā ar respektu. 

Tomēr puikam šī pieredze iemācījusi nopelnīt naudu ar starpniecību. 2. klasē iepircis no paralēlklases «kolēģiem» tolaik aktuālās nindzju uzlīmes par santīmu gabalā, savā klasē pārdevis par pieciem santīmiem.

«Nospiedums uzņēmējdarbības sākšanai nāk no tēva,» sarunas biedrs piemin pirms gada pāragri mūžībā aizgājušo Māri Dedeli. «Esam liela ģimene, pieci bērni. Ar vecāko brāli Oskaru tikām ļoti intensīvi iemesti ģimenes uzņēmējdarbībā. Tēva audzināšanas metode: mūs jāiesaista visu lēmumu pieņemšanā, jau padsmit gadu vecumā jāprasa viedoklis. Tēvs bija izteikts darbaholiķis, viņa piemērs man dzīvē noderējis ne vienu vien reizi. Piemēram, attieksme sarunās ar klientiem un partneriem. Bet ir arī lietas, ko nekad neizmantošu. Viņš bija gan labs, gan slikts piemērs vienlaikus.» 

Pat Āzijas eksperiments

Pagājušā gadsimta 90. gados Dmitrija tēvam piederējis viens no Latvijā pirmajiem loģistikas uzņēmumiem, kas nodarbojās ar kravu pārvadājumiem. Vēlāk — viesnīcas un atrakciju parks Jūrmalā. Dmitrijs tur strādājis algotu darbu jau no 15 gadu vecuma. Sākumā tēvs uzticējis mazkvalificētus pienākumus skolas brīvlaikos. Pēc tam, pamanījis, ka dēls kā zivs ūdenī jūtas datorlietās, uzdevis veidot reklāmas materiālus viesnīcām un atrakciju parkam. 

Aizraušanās ar IT sākusies jau 10 gadu vecumā, kad zēna rokās nonāca dators ar Windows 95. 12 gados viņš klajā laidis savu mājaslapu. «Drīz vien jau man bija jāuztaisa arī pirmā mājaslapa vienai tēva viesnīcai, tajā laikā tās tikai sāka parādīties. Protams, pēc mūsdienu standartiem tā mājaslapa liktos briesmīga, bet — bija! Kad pieredzes kļuva vairāk, sāku ģimenes vajadzībām veidot arī IT risinājumus.» 

Būdams līdz ausīm iekšā tēva uzņēmējdarbībā, Dmitrijs 2008. gadā, tūdaļ pēc vidusskolas beigšanas, uz savas ādas asi izjuta ekonomikas krīzi. «No visa, kas mums bija «labajos laikos», palika ap 15%,» viņš atceras. Taču tēvs radis spēku atlikušos resursus ieguldīt pavisam jaunā virzienā. «Pirms 10 gadiem sākām uzņēmējdarbību Taizemē nekustamo īpašumu biznesā. Tas nebija lēmums no zila gaisa. Gadus septiņus tur bijām braukuši kā tūristi. Katru reizi, protams, tēvs kā uzņēmējs meklēja iespējas, runāja ar vietējiem. Viņam bija lieli plāni, pat doma par eskimosu mājiņu ražošanu un izbīdīšanu tirgū.» 

Āzijas bizness diemžēl nesniedza gaidīto stabilitāti. Kad tas beidzot sāka uzņemt apgriezienus, uzradās jauna krīze. Šoreiz to izraisīja nevis ekonomikas pārkaršana, bet Covid-19. «Tēva rūpals bāzējās uz tūristu pieplūdumu. Bet arī Taizeme uz noteiktu laiku slēdza robežas. «Buferis», ar ko varēja iztikt šajā periodā, strauji izsīka. Tēvs atlikušos līdzekļus sagrupēja un pārcēla uz Latviju.»

Māris Dedelis vēl paspēja Daugavpilī sākt projektu, kas nosaukts viņa tēva Ludviga vārdā, kurš jaunību aizvadījis Demenes pagastā šīs pilsētas pievārtē. Uzņēmējs ar otru dēlu Oskaru nopircis 1917. un 1918. gadā celtas ēkas, kas bija pārvērtušās graustos. «Pašā Daugavpils centrā pie Daugavas tagad ir uzbūvēts Ludviga nams ar 22 īres dzīvokļiem,» palepojas Dmitrijs. «Vienmēr ticis uzskatīts, ka šī pilsēta ir tāds Dieva aizmirsts nostūris ar postpadomju blokmājām, bet tēvs domāja, ka tirgū nepieciešams arī kaut kas svaigāks. Pēc mēneša brālis projektu novedīs līdz galam un palaidīs. Drīz ēkās būs jau pirmie īrnieki, līgumi ir noslēgti. Forši!»

Paldies Covid-19?

Dmitrijs Dementjevs-Dedelis, palīdzēdams tēvam, Taizemē nodzīvoja gadu. Pēc atgriešanās Latvijā izmēģināja roku cita uzņēmuma vadībā, kļūdams par tehnisko direktoru Raimonda Kulberga izveidotajā Funderful. Viņi piesaistīja līdzekļus ASV universitātēm, izmantojot mākslīgā intelekta risinājumus. Funderful 2019. gadā nopirka ASV tirgus līderis studentu rekrutēšanā universitātēm Ruffalo Noel Levitz. 

Bet Dmitrijs jau 2017. gadā kopā ar Normundu Kvili bija izveidojis virtuālu krātuvi failu glabāšanai. Viņš atceras, ka tolaik, strādājot pa 12 stundām dienā septiņas dienas nedēļā, ceļā uz darbu reiz jutis, ka tūlīt zaudēs samaņu. 

Negadījums ne tikai licis vairāk parūpēties par savu veselību, bet arī aizdomāties: kas būtu, ja ar viņu tiešām notiktu kaut kas slikts? Vai digitālie faili pazustu «ar galiem»? Tā radusies doma par pakalpojumu, kas palīdzētu mantiniekiem piekļūt aizgājēja «digitālajiem aktīviem». «DigiPulse Foundation bija pirmais uzņēmums, kuru pats «cēlu gaisā»,» atzīmē censonis. Partnerim Normundam Kvilim bija pieredze banku sektorā, tāpēc radusies doma, ka digitālajā krātuvē varētu glabāt arī kriptovalūtu.

Lai savāktu līdzekļus tās izstrādei, viņi veica pirmreizējo virtuālo žetonu piedāvājumu (Initial Coin Offering). «Izdevās piesaistīt kriptovalūtas ekvivalentu vairāk nekā miljona ASV dolāru apjomā!» iesaucas Dmitrijs. DigiPulse uzvarēja Digital Freedom Festival jaunuzņēmumu konkursā, iegūstot iespēju piedalīties akselerācijas programmā Sanfrancisko. «Diemžēl kriptonozares produkts un uzņēmējdarbība ne vienmēr ir savstarpēji saistītas lietas. Produkts nebija tik pieprasīts, cik sākotnēji cilvēki par to bija izteikušies,» Dmitrijs skaidro, kāpēc plāni izgāzās. «Cilvēki, kas atbalsta kriptonozares projektus, bieži tikai vēlas kārtējo kriptovalūtu, ar kuru spekulēt, neaizdomājoties par produkta biznesa pielietojumu. Tāds liktenis piemeklēja arī DigiPulse.»

«Radies kā Fēnikss no pelniem!» uzņēmējs prezentē nākamo lolojumu, 2018. gadā dibināto SIA eDoks. Rīks darbam ar digitālajiem dokumentiem, klients maksā par katru izveidoto vienību. «Gaužām vienkārši. Man ļoti patīk kārtība. Daži soļi, un tev ir gatavs parakstīts dokuments, kuru tu vari tālāk izmantot pēc savām vajadzībām,» stāsta autors. «Viss notiek efektīvi. Kādēļ cilvēkam divas stundas jākratās cauri «korķim», lai parakstītu papīru un pēc tam brauktu atpakaļ divas stundas? Līgumu var noslēgt nevis kaut kad šonedēļ, bet pēc 20 minūtēm, ja visām pusēm elektroniski aizsūta un viss ir saskaņots. Ietaupīts laiks ir tas pats, kas ietaupīta nauda! Turklāt visi dokumenti tiek ielādēti sistēmā, pēc tam ir pieejami — pat ja dators «nodeg», tie saglabājas. Tas tiešām atvieglo arī manu ikdienu.» 

Pirmais krātuves nosaukums bijis Lahdes — ar asociāciju par dokumentu lādi, taču šis vārds īsti «nepielipa». eDoks strādājot daudz labāk. Tā attīstībai izmantota daļa DigiPulse atziņu un koncepta. «Pavisam cits «prāta stāvoklis», nekā sākot iepriekšējo uzņēmējdarbību,» secina Dmitrijs. «Romantika ir pazudusi, āda mazliet uzaudzēta. Saprotu, kas ir no svara un kas nav. Uz ko vajag iespringt, kam pievērst uzmanību, un kas var pagaidīt vēl gadus divus trīs.»

Patiesībā eDoks dibinātāji bija trīs. Uzņēmums reģistrēts strauji, lai komanda varētu darboties atzītajā Baltijas akseleratorā Startup Wise Guys. «Četru mēnešu akselerācijas procesa laikā Normunds Kvilis, ar ko kopā bijām palaiduši arī DigiPulse, aizgāja prom, vēlāk arī ar otru kolēģi sapratām, ka ceļu turpināšu viens,» piezīmē Dmitrijs. 

Bija grūtības produkta attīstībā vai savstarpējā komunikācijā? «Jā un jā,» viņš ir atklāts. «Produkta attīstības grūtības mēdz pāriet arī personīgajā plaknē. Produktam sākumā bija viena versija, tad «pilotējām» to uz kaut ko citu, process ieilga, uzkrājās emocionālais nogurums, zuda motivācija. Agrāk likās, ka labāk taisīt uzņēmējdarbību ar kādu kopā, lai būtu atbalsts, «otrs viedoklis», taču šī projekts lika secināt, ka dažreiz vienam pašam ir vieglāk. Lēmumi netiek neskaitāmas reizes apspriesti, viss notiek ātrāk.»

Sākotnēji eDoks neesot plānojis piedāvāt elektroniskās parakstīšanas risinājumu, bet tikai rīku, kas ļautu attālināti nodot dokumentus drošākā veidā: nevis vienkārši ar e-pastu, bet autorizējoties un apliecinot savu identitāti ar internetbanku, Smart ID vai e-parakstu. «Sarunās ar klientiem sākām saprast — sasodīts, esam nogājuši jau gandrīz 80% no ceļa līdz elektroniskajai parakstīšanai, kāpēc lai apstātos? Fokusējāmies uz to. Tā produkts ir arī tālāk attīstījies.» 

eDoks vadītājs nenoliedz: grūdienu devusi pandēmija. Arī pats ar ģimeni izslimoja vīrusu, zina, cik tas ir smags. Epidemioloģiskajiem rādītājiem uzrādot nelabvēlīgas tendences, vajadzēja meklēt ātrus un drošus attālinātās parakstīšanas risinājumus. «Cilvēki to sāka uztvert nevis kā kaut kādu know-how, kas kaut kad varbūt nākotnē būs vajadzīgs, bet kā ikdienu. Pats foršākais — klienti paši sāka mūs meklēt un uzrunāt, pirms tam pie viņiem nācās iet vai nu ar reklāmu, vai tiešo pārdošanu. Gandrīz jāsaka: paldies kovidam!»

Viegli, droši, skaisti, jautri

Savā nišā, protams, eDoks nav vienīgais uzņēmums. «Arī Juro ir parakstīšanas risinājums. Aizpildot anketu, kas, piemēram, kalpo kā pieteikums bankai, cilvēks tiks pie dokumenta, ko uzreiz varēs parakstīt. Automātiski iesniegts attiecīgajā instancē un otras puses parakstīts, tas būs abpusēji saistošs. Arī mums nākamā gada sākumā, kad palaidīsim jauno versiju, būs līdzīgs pakalpojums,» stāsta Dmitrijs. «Savukārt Smart Laws piedāvā dokumentu sagataves juristu savstarpējai dokumentu apmaiņai ar parakstīšanu kā pievienoto vērtību.»

Atšķirībā no kolēģiem eDoks klientu loks galvenokārt aptver būvniecības nozari. «Viens no pirmajiem lielajiem klientiem ir Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) — tā ir publiski pieejama informācija, ir bijis iepirkums. Bet VNĪ sadarbības partneri ir apsaimniekotāji un saimniecības uzņēmumi, tā ieguvām vēl citus klientus šajā nozarē. Produkts pārdod pats sevi, jo cilvēki, kam ir jāparaksta dokuments, redz, ar kādu rīku tas tiek darīts.»

eDoks mantra: maksimāli atvieglota dokumentu parakstīšana. «Cilvēkam, kas nekad nav parakstījis elektroniskos dokumentus, jābūt tikai instrukcijai ar dažiem soļiem. Patērētājam svarīgi, lai viss notiktu viegli, droši, skaisti, jautri,» paziņo Dmitrijs. «IT cilvēki diemžēl bieži nespēj iejusties «parastā mirstīgā» kurpēs, kurš pēc tam, kad iepircies Maxima un savācis bērnus no skolas, vakarā grib bankā iesniegt parakstītu pieteikumu vai dokumentu.» 

Kāpēc tik daudziem grūti «saburtojams» ir valsts piedāvātais eParaksts? «Tas izveidots Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas paspārnē, algas darbiniekiem noteiktas pēc valsts iestāžu kanoniem, nevis IT nozares latiņas. Darbiniekiem ir grūti nodrošināt kvalitatīvu risinājumu, izsekot līdzi tendencēm nozarē. Informācija netiek atjaunināta tik bieži, cik vajadzētu. Problēma aktivizēt eParaksts Mobile rodas tieši no tā, ka nav līdz galam pārdomāts process, kā to ērti lietot. Līdzīgi veidojās katastrofālā situācija ar e-veselību un e-adresi — platformu, kas paredzēta saziņai starp valsti, cilvēkiem un uzņēmumiem. Ir sajūta, it kā tā būtu salūzusi, nenostrādātu līdz galam. Atstāta novārtā, acīmredzot tiek maz izmantota. To varētu aizvietot ar privāta uzņēmuma produktu, kurš patiešām strādā.» 

Dmitrijs nenoliedz, ka arī eDoks ir bijušas augšanas grūtības, kas atsijāja klientus. «Pirmo versiju palaidām 2020. gada martā. Diemžēl šī versija vēl nebija pilnībā gatava tirgum. Trūkumus atrisinājām trīs mēnešu laikā. Tos, kurus nevarējām, atrisināsim ar jauno versiju, kam jāiznāk nākamā gada sākumā. Sāpīgais moments: mēs bijām vienu gadu par vēlu. Ja būtu eDoks palaiduši jau 2019. gada martā, tad pandēmijas sākumā būtu daudz gatavāki iegūt jaunus klientus.» 

Viņa piedāvātie IT risinājumi pirms pusotra gada interesēja lielus uzņēmumus ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Daudzas izdevības tika palaistas vējā, secina Dmitrijs. «Jau tobrīd viņiem bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas mums būs tikai nākamgad. Tevi uzrunā klients, par kādu esi varējis tikai sapņot, un nākas atzīt: diemžēl šobrīd nekas nesanāk! Ir naivi domāt, ka uzņēmums gaidīs, līdz kāds sagatavos viņam produktu pēc pusgada.»

Lai arī eDoks šobrīd ir tikai reģionāls pielietojums, klientu skaits jau tuvojas 100. Darbinieku daudzums uzņēmumā esot mainīgs. Sarunas brīdī bez vadītāja strādā vēl divi pilna laika speciālisti. «Ja IT risinājums uztaisīts pareizi, tad papildu cilvēkus nevajag, tie ir tikai izdevumi. Protams, jānodrošina pārdošana un klientu atbalsts.»

Kad uzņēmums būs nolikts uz kājām, tā izveidotājs cer atsākt karjeras dēļ iepauzētās studijas. Pēc mēģinājumiem akadēmiski apgūt komunikācijas zinātni un IT viņš savu patieso aizraušanos atradis psiholoģijā. «Esmu izlasījis daudzas grāmatas, sapratis, ka psiholoģijai pielietojums ir it visā. Uztaisīt produktu tādu, kas trāpīs desmitniekā, — tieši psiholoģija man bija īpaši vajadzīga!» saka Dmitrijs. «Tā spēlē ļoti lielu lomu «lietotāja pieredzē», arī palīdz pasniegt produktu klientam, lai viņam rastos pārliecība, ka risinājums ir pat krietni labāks, nekā sākotnēji likās. Super nozare!» 

Vai eDoks bizness būs ilglaicīgs, vai pēc mirkļa pašam varētu palikt garlaicīgi? «Esmu par šo daudz domājis,» atbild Dmitrijs. «Elektronisko dokumentu parakstīšanas tehniskie risinājumi tomēr ir pietiekami sarežģīti. Lielākā daļa darba ir uz maniem pleciem. Jāņem vērā produkta specifika: tas ir darbs ar sensitīvu informāciju, ir pārdomāti arī visi drošības aspekti. Tehniskā arhitektūra un produkta vīzija ir manā galvā. Produkts patīk, patīk risinājums. Lai cik banāli tas skanētu, tas tiešām maina cilvēku ikdienu. Galu procesam pašreiz neredzu.»

Dmitrija atziņas 

«Biznesa domāšana — tas ir kā mazs rūķītis, kas galvā sēž un vienkārši nedod mieru. Kad retu reizi izdodas izbrīvēt atvaļinājumu, atslēgties sanāk dažas dienas. Atlikušais laiks tiek pavadīts domājot: «O, man tagad ir tik daudz brīvā laika, es varu vēl kaut ko sākt biznesā!» Diemžēl ideju vienmēr ir vairāk nekā iespēju.»

«Ir diezgan daudz iznācis apgrozīties Latvijas jaunuzņēmumu vidē, redzēt «zaļos iesācējus»: tagad viņš taisīs multimiljonu uzņēmumu, nākamo Printful vai Wolt! Veiksmi! Viena no galvenajām atziņām: jā, ir vajadzīgs veiksmes faktors, bet tas ir tikai neliels procentiņš kopējā idejā. Protams, ja veiksmes galīgi nav, tu tiešām vari strādāt 16 stundas dienā, bet rezultāta nebūs. Zvaigznes nesastājas. Un tomēr galvenais ir — darīt. Jo, ja nekā nedari, tad arī «veiksmes procentiņš» neparādīsies.»

«Labāk atmet ambiciozos mērķus par multimiljonu uzņēmumu! Konstantais cīniņš ar ambīcijām ļoti nogurdina. Ir jau arī cilvēciski mērķi. Tu, izveidojot labu produktu, gan esi atvieglojis sev dzīvi, gan arī citi cilvēki saprot to, ka esi atvieglojis viņiem. Un viņi turklāt ir gatavi par to maksāt! Tas gandarījums arī ir ne mazāk svarīgs.»

«Jebkuram produktam, lai to uztaisītu, vajag resursus. IT ir viena no jomām, kur no nekā var uztaisīt jebko. Vienīgais materiāls, kas vajadzīgs, ir smadzenes un laiks. Un interese.»

«Ja dari kaut ko, kas sagādā baudu pašam, tu īstenībā nevienu dienu īsti nestrādā, dari to, kas ir tavs hobijs.»

«Pamatdzinulis ir efektivitāte. Ja lietas jau no sākuma ir izdarītas efektīvi, tad process pēc tam ģeometriskā progresijā kļūst arvien vieglāks, mazāk laika jātērē tam nākotnē.»

Dmitrijs Dementjevs-Dedelis ar brāli Oskaru Taizemē, kur gadu strādāja tēva nekustamo īpašumu uzņēmumā.
Foto no personīgā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem