Ekonomikas izaugsme un inflācija: kurš kuru?

Riski, ko identificējām iepriekšējos ekonomikas apskatos, īstenojas. Vīrusa izplatība novedusi pie ierobežojumiem, pasaulē cenas aug straujāk nekā gaidīts, un piegāžu ķēdēs traucējumi turpinās. Tas ietekmē gan inflācijas rādītājus, gan arī reālo ekonomikas izaugsmi. Taču gada pirmajā pusē Latvijas tautsaimniecība mūs pārsteidza ar strauju iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpumu, un, neskatoties uz sarežģījumiem, kritumu gada nogalē joprojām negaidām. Tas liek pārskatīt šā gada Latvijas IKP prognozi uz augšu – līdz 4,7%. Nākamā gada prognoze minēto šķēršļu dēļ nedaudz samazināta – līdz 4,7%. Savukārt 2023. gadā izaugsmes temps joprojām saglabāsies virs potenciālā, sasniedzot 3,5%. Inflācijas prognozes šogad un nākamgad celtas līdz attiecīgi 3,1% un 4,5%, taču 2023. gadā, pasaules cenu spiedienam noplokot, inflācija saruks līdz 2,4%.

Pasaules pieprasījums joprojām stipri pārsniedz piedāvājuma iespējas

Pasaules ekonomika nevar sūdzēties par vāju pieprasījumu pēc precēm, savukārt piedāvājuma puse, lai gan audzē muskuļus, tikt līdzi nespēj. Vairākās lielajās ekonomikās, kā, piemēram, Ķīnā, Vācijā un ASV, jau 3. ceturksnī redzējām zemākus tautsaimniecības izaugsmes tempus nekā gaidīts, lielā mērā tieši tādēļ, ka vērojams energoresursu, izejmateriālu, ražošanas komponenšu, kā arī darbaspēka trūkums komplektā ar augstām cenām. Tas licis pazemināt IKP prognozes jau minētajās ekonomikās gan šim, gan nākamajam gadam.

Jāsaka, ka zudušā līdzsvara problēma ir ieilgusi, bet risinājums, visticamāk, nāks, pielāgojoties abām pusēm – piedāvājumam un pieprasījumam. Piedāvājuma pusē tiek veiktas investīcijas, uzņēmumi kāpina ražošanas spēju, tiek būvēti jauni kuģi, lai mazinātu sastrēgumus pārvadājumos, un celtas algas darbiniekiem, lai tos vilinātu atpakaļ darba tirgū.

Savukārt pieprasījums pēc precēm, īpaši ASV, pašlaik ir nenoturīgi augsts. To veicina gan tas, ka vīruss joprojām kavē iedzīvotāju spēju patērēt pakalpojumus, gan arī tas, ka uzņēmumu fokuss mainījies no “tieši laikā” uz “ja nu gadījumā” pieeju noliktavu veidošanā. Tas nozīmē, ka uzņēmumi vēlas veidot lielākus izejmateriālu vai preču uzkrājumus, nekā bijis ierasts pirms pandēmijas.

Vakcinācija nodrošina to, ka arvien lielākai daļai pasaules iedzīvotāju iespējams atgriezties pie pakalpojumu patērēšanas, kas mazinās pieprasījumu pēc precēm. Turklāt kādā brīdī, pat sekojot “ja nu gadījumā” pieejai uzņēmumu noliktavu veidošanā, tiks sasniegts punkts, kad tālāk strauji kāpināt pasūtījumus nav vajadzības. Piedāvājumam augot, un pieprasījumam kļūstot mērenākam, līdzsvars atgriezīsies, tādēļ arī varam uzskatīt, ka šo saspīlējumu radītās problēmas, tai skaitā inflācija, ir lielā mērā pārejošas.

Ko augstāka inflācija nozīmē procentu likmēm?

“Pagaidu” augstākai inflācijai ievelkoties garumā, aktuālāks kļūst jautājums, cik ilgi vēl centrālās bankas saglabās šīs ārkārtīgi zemās procentu likmes. Jo ilgāk iedzīvotāji saskaras ar augstāku inflāciju, jo lielākas iespējas, ka viņi centīsies pieprasīt augstāku algu, lai šo cenu kāpumu kompensētu. Ja darba tirgus situācija ir pietiekami saspringta (zems bezdarbs, izteikts darbaspēka trūkums), tad no globālu faktoru virzītas un lielā mērā pārejošas inflācijas varam atjēgties pie algu – cenu spirāles un noturīgi augstākas inflācijas arī vidējā termiņā. Noturīgi augsta inflācija var sašķobīt uzticību centrālajai bankai kā inflācijas sargam un novest pie gaidām par vēl augstāku inflāciju nākotnē. Šis risks daudz izteiktāks ir ASV, kur ekonomika pārsniegusi pirmskrīzes līmeni, algas aug, un tādēļ Federālo rezervju banka bāzes likmi varētu celt jau 2022. gada nogalē.

Savukārt eirozona biznesa ciklā vēl atpaliek, un darba tirgū joprojām nevaram novērot strauju algu kāpumu. Pat spēcīgās vācu arodbiedrības nav bijušas spējīgas vienoties ar darba devējiem par būtiski lielāku algu kāpumu tuvākajos gados. Līdz ar to augstāka inflācija eiro zonā kopumā tiek vērtēta kā pagaidu fenomens, un 2023. gadā tā jau atkal nokritīs zem ECB mērķa, kas ir 2%. Tādēļ gaidām, ka ECB uz šo inflācijas vilni nereaģēs, un procentu likmes sāks celt vien 2024. gada otrajā pusē.

Globālie un vietējie šķēršļi slāpēs spēcīgo ekonomikas aktivitāti Latvijā

Arī Latvijā redzam ekonomikas aktivitātes bremzēšanos – gan globālo cenu un piegāžu ķēzu sarežģījumu, gan vietējās vīrusa situācijas dēļ. Vīruss un ierobežojumi kārtējo reizi iedragā patēriņu un smagāk skartās pakalpojumu nozares, taču būvnieki un ražotāji joprojām ir optimistiski.

Pasaulē vērojamais ražošanas komponenšu trūkums mūsu rūpnieku ieskatā nav tik liela problēma kā citviet Eiropā. Daļēji šī atšķirība noteikti ir skaidrojama ar to, ka mūsu rūpniecībā mazāks svars ir elektronikas, dažādu mašīnu un iekārtu, un transporta līdzekļu ražošanai, kas ir tās nozares, kas visbūtiskāk cieš no piegāžu ķēžu problēmām. Tomēr pavisam no aktivitātes bremzēšanās arī mums neizdosies aizbēgt – pēdējos mēnešos, piemēram, preču eksportā arvien izteiktāks kļūst stāsts par strauju cenu lēcienu, bet būtiski mazāku kāpumu apjomos.

Uzņēmumi virknē nozaru spēj celt pārdošanas cenu un plāno to turpināt darīt arī tuvākajos mēnešos. Teorētiski, pārlieku strauji ceļot cenas, uzņēmums riskē ar pārdošanas apjomu samazināšanos, tomēr uzņēmumu aptaujas liecina, ka par pieprasījuma trūkumu tie nesūdzas. Mierina arī tas, ka uzņēmumu rentabilitātes rādītāji, īpaši, piemēram, apstrādes rūpniecībā, gan pērn, gan šogad gada pirmajā pusē bijuši spēcīgi, kas norāda uz iespējām cenu kāpumu daļēji absorbēt, ja tas nepieciešams.

Pateicoties straujajam kāpumam gada sākumā, IKP izaugsme 2021. gadā kopumā pārskatīta uz augšu, sasniedzot 4,7%. Attīstību gada nogalē un nākamā gada sākumā ierobežos gan vīrusa klātesamība, gan arī minētās globālās problēmas – piegāžu ķēžu sarežģījumi un augstās cenas. Tomēr tā tiek uzskatīta par pārejošu problēmu – tuvākajos gados Latvijas izaugsmi balstīs globālais pieprasījums, ES fondu ieplūde, privātpersonu vēlme investēt nekustamajā īpašumā, un uzņēmumu nepieciešamība investēt kapacitātes stiprināšanā, automatizācijā un arvien vairāk arī – pārejā uz zaļāku ekonomiku. Tādēļ prognozējam, ka IKP tuvākajos gados augs straujāk par potenciālu – nākamgad par 4,7%, bet 2023. gadā par 3,5%.

Inflācija patēriņu apskrubinās, bet neapēdīs

No patērētāja skatupunkta cenu kāpums tuvākajos mēnešos kļūs arvien nepatīkamāks – inflācija augs, savu pīķi (virs 7%) sasniedzot nākamā gada pirmajos mēnešos. Būtiskākie devumi būs no augošajām degvielas cenām, dārgākiem komunālajiem maksājumiem un arī pārtikas preču sadārdzināšanās.

Tomēr inflācijas vilnis pēc tam noplaks. Globālajām cenām nav iemesla ilgstoši turpināt tik strauji augt. Turklāt atsevišķās grupās vērosim arī cenu kritumu – piemēram, tirgus prognozē būtisku samazinājumu gāzes un elektroenerģijas cenās. Arī pārvadājumu izmaksas kritīs. Tas nozīmē, ka globālās cenas no būtiska Latvijas inflācijas virzītāja pārtaps par cenu kāpuma slāpētāju. No otras puses inflāciju turpinās uzturēt gan otrreizējie pasaules cenu kāpuma efekti, kas caur ražotajiem produktiem ar novēlošanos nonāk līdz patērētājam, gan nākotnē izteiktāk – arvien dārgākais darbaspēks. Kopumā gada vidējās inflācijas prognozes 2021. un 2022. gadam celtas līdz attiecīgi 3,1% un 4,5%. Savukārt, pasaules cenu pārejošais raksturs nozīmē, ka 2023. gadā inflācijas prognozi samazinām līdz 2,4%.

Pirktspēja pat pie šādām – palielinātām – inflācijas prognozēm vidējam strādājošajam turpinās augt. Algu kāpums šogad ir bijis straujš (2021. kopumā prognozējam ap 9% kāpumu), īpaši tajās nozarēs, kur algas ir ap vidējo un zemākas. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju situācija turpinās uzlaboties arī nākamajos gados – bezdarbs strauji saruks un darbaspēka trūkuma apstākļos algu kāpums būs ap 8%. Daudz sarežģītākā situācijā ir maznodrošinātie, pensionāri un tie, kas paļaujas uz valsts pabalstiem. Tiem, lai “pārziemotu” šo augstākas inflācijas periodu, nepieciešams valsts atbalsts.

 

Autore ir Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā