Domburs: visi ir kopā arēnā

Pēc desmit gadu pārtraukuma žurnālists Jānis Domburs ir atgriezies sabiedriskajā televīzijā ar diskusiju raidījumu Kas notiek Latvijā?. Tiekos ar viņu Latvijas Televīzijas mājā 4. novembrī, nākamajā dienā pēc pirmās pārraides. Mani interesē, kādi ir viņa mērķi, ar kādām sajūtām atgriežas ēterā un kādu saredz Latvijas nākotni.

Saīsinātā veidā saruna publicēta žurnālā Ir, bet šī ir trīs stundas ilgās intervijas garā versija. Tajā plašāk runājam par vakcināciju, čekas maisu pētīšanu un arī augstākās izglītības grādu, kuru Domburs joka pēc varbūt tomēr uztaisīs pirms pensijas.

 

Līdz cikiem naktī negulēji pēc ētera, ķidājot pirmo raidījumu? Kādas ir atgriešanās emocijas?

Līdz kādiem trijiem, pusčetriem. Baigā emociju gamma. Sākot no jēgas, kāpēc ir raidījums, līdz tam, kas ir pareizākie audiovizuālie risinājumi šajā laikmetā. Ir kreņķis par daudzām lietām, kas nebija pabeigtas. Protams, kadrā neviens nevar nolasīt, kas vēl varētu būt bijis un varbūt būs pēc mēneša. Emocijas noteikti ir pienākuma, atbildības sajūta. To absolūti apzinos. 

Es nevaru zināt visu divu miljonu domas, bet man jābūt absolūti vienādi atvērtam pret dažādi domājošajiem, pret pro un contra. Un ne tikai par Covid-19. Ar gadiem ticu, ka cilvēki jūt caur ēteru, ka tu domā visos virzienos un rēķinies ar dažādiem viedokļiem, kuriem visiem — ja vien tie nav pret Krimināllikumu — ir tiesības būt. Par to domāju visu Covid-19 laikmetu. Aicinu visus, dabūju no viena gala pretenzijas un no otra. No  žurnālistiskā piegājiena viedokļa Kas notiek Latvijā? (KNL) ir Delfi TV ar Jāni Domburu turpinājums — nekas jauns ar mani nav noticis mēneša laikā.

Un Delfi TV studija bija KNL turpinājums.

Kaut kādā mērā arī citādāks, jo Delfi TV man pēc ilgiem laikiem bija iespēja atgriezties pie tā, ko sen biju gribējis darīt — parādīt, ka starpnozaru žurnālistika var aizķert gan tos, kas ir ļoti iekšā tēmā, gan tālu no tās. Vienalga, vai tie ir 3×3 basketbolisti vai mūzikas cilvēki, stāsts ir par personību — kā tā veidojusies, kas ir cilvēka principi un kanoni. Arī KNL nevar nebūt šīs šķautne. Bet raidījuma iepriekšējā posmā biju diezgan ierobežots, Delfos šajā ziņā plašāk varēju izpausties. Tā bija absolūti mana vēlme, jo redzēju, kādus caurumus žurnālistikā rada sasegmentēšana. Drusku mēģināju jau LNT Dombura studijā, bet tur mani ātri izslēdza. Atceros, pirmajā raidījumā, kur sākuma daļā bija intervija par korupciju, otrajā daļā intervijā bija brāļi Gļebs un Kirils Panteļējevi. Lūdzu viņiem skatoties raidījumu uzzīmēt to, par ko mēs runājām. Un viņi uzzīmēja aisbergu! Būtībā tas, ko KNAB šoruden te valkāja pa Daugavu, ir 2014. gadā uzzīmēts, stāv man mājās.

Agrāk KNL salīdzināja ar gladiatoru cīņām. Kādas ir tavas ambīcijas tagad — vai gribi asiņu garšu? Kāpēc tu atgriezies? Kā stils un mērķi ir mainījušies?

Nu, to asiņu garšu man, protams, pierakstīja. Nebija tā, ka iznācu — davaj, līdz asinīm!

Neesi nekāds maigumiņš.

Maigumiņš es absolūti neesmu, bet man liekas, precīzais citāts toreiz bija, ka Domburu skatās, jo tās ir gladiatoru cīņas bez asinīm. Runa ir par dramaturģiju.

Bet arēnā kādam gladiatoram ir jāmirst. 

Ja skatāmies sabiedrisko, ekonomisko, tiesisko procesu — vienmēr kāds mirst, zaudē, bankrotē, tā notiek.

Bet īsā atbilde — mērķis bija demokrātija un paliek demokrātija. Ar domu, ka demokrātija katru dienu ir jāpulē, jāatjauno un jāremontē, lai tā būtu. Varbūt senās Grieķijas līdzības ir par prastu, bet tā doma 2001. gadā bija — mums ir nosacīti arēna, bet šie kaut kur pa kaktiem.

Grieķijā bija agora, arēna ir romiešiem, tā interesanta atšķirība.

Nepārzinu visas vēstures, bet doma bija — mums ir desmit gadus atvērta sabiedrība, skaitās demokrātija, bet viens no šādiem placdarmiem ir tukšs. Nebija nekādu liela formāta diskusiju nekur, bija tukša vieta šajā žanrā. Pamatdoma bija savest tos, kam tur jābūt. Un ierādīt, ka šis ir viens no veidiem, kā atbildēt par varas izmantošanu. Tas arī iedibinājās. Un ne tikai ar politiķiem, arī ar biznesu. Piemēram, bija viens skandāls, un man pirmdienā zvans ar tekstu — čau, vai es pareizi saprotu, ka man trešdien pie tevis būs jāiet? Skaidrs, ka vakar mēs raidījumu sākām ar drusku citādāku situāciju par to nenākšanu.

Jā, Kariņš pirmdien nezvanīja un trešdien neatnāca.

Otra lieta, ka šajos desmit gados viss kas ir saradies. Jauni kanāli, kur runā no rīta līdz vakaram. Izveidojušies šī žanra izstrādājumi. Nu, tā kā ir krējums un krējuma izstrādājumi, tā arī diskusiju izstrādājumi. Laikmets prasa rēķināties ar to visu, bet pieredzi man neviens neatņems. Mērķis ir neiet otrreiz pa apli. Tas ir lielais jautājums, ko pirms vairākiem gadiem vienā konferences priekšlasījumā uzdevu — kas notiek Latvijā, vai mēs ejam pa spirāli vai apli? Vai attīstās diskusiju dalībnieku kvalitāte?

Kādreiz man ironizējot stāstīja, kā atšķiras Eiropas un Amerikas profesūras un zinātnieku skats uz pasauli. Amerikāņi saprot, ka viņu pienesuma daļa ir iet publiski komentēt un vērtēt, bet Eiropā daudzi uzskata — iegāju akadēmiskajā pasaulē, uztaisīju publikācijas un viss, nekur vairs nav jāiet. Protams, ir skaisti izņēmumi, bet Latvijā mums šajā ziņā vēl ir tik milzīgs deficīts.

Galīgi neesmu augstās domās par mūsu demokrātijas attīstības pakāpi. Uj, ka mēs te varētu salikt pilnu galdu ar vīna pudelēm un nakti runāt. Es jau februārī intervijā Arnim Krauzem Latvijas Radio mēģināju virpināt domu, kas man nāk no stāstiem par citām valstīm, kur arī ir daudzpartiju sistēma. Viņi kaujas uz nebēdu, bet ir kāds līmenis, kur visi ir vienojušies vai tas ir jau genofondā ierakstīts — līdz šim līmenim mēs kasāmies, bet virs tā mēs principā visi sargājam vienu un to pašu. Pat ja domājam simts lietas atšķirīgi, mērķis ir viens. Man mīļa atsauce ir par Īriju septiņdesmito gadu beigās, kad viņi bija galīgā pakaļā un pēc tam uztaisīja neticamu uzrāvienu. Tas nebija izlīgums, bet kopēja vienošanās. Mums vajadzētu iet uz to. Tā nav cirvju norakšana un par neko nestrīdēties — absolūti nē. Tā ir iziešana uz nākamo kvalitāti, ka akurāt varbūt pat vairāk strīdamies, bet citu ambīciju dēļ. Jautājums, kas man ir visu šo laiku, kopš iepriekšējā KNL — kāpēc mēs kuļamies pa pēdējām vietām Eiropā visos aspektos? Un arī neizvirzām ambīcijas kaut ko izdarīt.

Vasarā aizgāja vēl lielāka konfrontācija par vakcināciju, tad viena jaunā partija, tad otra. Tajā mirklī sapratu — nav mums ne tuvu kritiskās masas, lai ko tādu izdarītu. Būtību es ieliku KNL pašreklāmas rullītī Vitas Matīsas citātu — ka idejas un ideāli ir otrajā vietā politiskajā cīņā. Bet ir svarīgi publikai saprast, ka tā politiskā cīņa nav starp politiķiem. Tajā cīņā visi ir kopā arēnā. Visi tur ir.

Ievēroju tavās intervijās šo tēzi, ko pat dramatiski esi noformulējis, ka vajag meklēt jaunu «idejisko cepuri, vai arī esam nolemti kā nācija». Kāda ir tā ideja, kas var glābt nāciju? Piemēram, tikko jaunais Igaunijas prezidents noformulējis ambīciju, ka igauņiem jākļūst visgudrākajiem pasaulē.

Jēgu var pateikt simt dažādās versijās, bet tā ir viena lieta — virsmērķis jeb ambīcija, lai iet labāk, gudrāk un mēs pa spirāli ātrāk ejam uz augšu.

Atgriežos pie tā, ko virpināju jau kopš filmas 4.maija republika — par nozaru elitēm. Esmu visam tam izgājis cauri, kāda pirms 30 gadiem bija politiskā, biznesa elite, ārstu, juristu aprindas. Ja noliek tagad pretī — vai ir kritiskā masa, kas gatava sanākt kopā, aizslēgt durvis un, kamēr tie dūmi nekūp, kaut ko atrisināt? Vai viņi gatavi iet ārā uz tautu un virzīt lielus procesus? Jo esmu piekritējs tam, ka kritiskā masa ļaužu nav ne 50% iedzīvotāju, pat ne 5%, viņi varbūt ir 0,5% — daži simti, tūkstotis. Bet viņi ir tā elite, kura saka — mēs apzināmies, ka tieši mums ir šeit jāizdara vēl kaut kas, neskaitot to, ko ikdienā profesionāli darām. Un kas ļoti svarīgi — mēs nezinām pareizo atbildi, bet mums ir jādomā par to.

Aizlekšu atpakaļ asociācijā — pirms daudziem gadiem lasīju grāmatiņu Jānis Čakste un Jelgava, kā veidojās viņa sabiedriskā darbinieka loma — nozarē, pilsētā, tālāk starp večiem, kas sāka nest idejas par Latvijas valstiskumu, Krievijas domē.

Kā izauga prezidents.

Precīzi, tā izauga prezidents. Tāds sīpols. Levitam nav šāda komplekta. Ir dažas līnijas, bet tik daudzslāņaina sīpola tur nav.

Daži cilvēki var atnest kritisko masu, lai lietas mēģinātu virzīt, un tad pie vajadzības runāt ar politiķiem vai pasūtīt ratā politiķus. Tā kā akadēmiskā grupa oktobrī valdībai pateica par Covid-19, viss, mēs beidzam.

Vēl par elitēm un grupām — pazīstu Latvijā ilgāku vai īsāku laiku virkni cilvēku, kas ir miljonāri. Viņi ir būvējuši lietas, ir paveicies būt īstajā laikā un vietā. Tie nav cilvēki, kas ir saprihvatizējuši. Uzskatu, ka viņi ir baigais resurss. Interesanti apskatīties, kā viņi šobrīd domā, ko varētu atbalstīt, piefinansēt, veicināt pilsoniskā līmenī. Bet viņi ir piesardzīgi, ārā nelīdīs neviens ar krekla plēšanu. Un īstenībā tas mani uztrauc. Jo ir jautājums, vai visi tajā kopējā publiskajā procesā piedalās vai nepiedalās. Vai iepilina kādu sistēmisku vai racionālu domu ar savu pieredzi — hei, mums vajadzētu padomāt par šādām vai tādām izmaiņām! — vai neiepilina.

Tu gribi visiem teikt, ka vajag pilināt?

Jā, gribu visiem teikt, ka vajag nākt uz KNL un pilināt! Sēdēt pretī politiķiem un teikt — džeki, jums ir viena balss, man ir viena balss. Mēs visi vienādi, parunāsimies. Es būtu pārlaimīgs, ja šie cilvēki man stāvētu rindā un pēc tavas intervijas zvanītu: Jāni, es tieši domāju — zvanīt vai nezvanīt, bet tagad tu pateici, super!

Tu esi atgriezies tieši priekšvēlēšanu gadā. Kādus galvenos riskus redzi vēlēšanās?

Man ir bažas, ka partiju sistēma iet pa apli, ja ne pa spirāli uz leju. 

Nu jā, Šlesers atgriežas un kāpj uz alumīnija trepēm…

Šlesers mani uztrauc salīdzinoši mazāk uz vispārējā fona. Jaunā Vienotība ievēlēta ar astoņiem mandātiem, dabūjusi lielu ietekmi, ambīcijas viņiem uz «urrā», bet vai aiz vārdiem ir tāda līmeņa darbi? Pirmajā raidījumā bija epizode — Vienotības valdes locekle Anda Čakša man sēdēja. Ko ar Kariņu esat runājuši? Nezinu. Ko koalīcijas padomē? Nezinu. Un tas ir vadošais spēks, nopietni?

Skatoties uz to, kas noticis ar Saskaņu… Un es nedomāju tikai slikti par Saskaņu, šis spēks bija kaut kādu rāmi uzlicis zināmam elektorātam par zināmām lietām.

Manuprāt, Saskaņa ir sabrukusi.

Sabrukusi nav. Kamēr ir Jānis Urbanovičs un vēl daži cilvēki, es nekad neteikšu, ka Saskaņa ir sabrukusi. Bet ir problēmas, tā bilde ir sašķobījusies. 

Attīstībai/Par vēl aizvien saucas apvienība, bet tur ir frankenšteinisma elementi. Nacionālā apvienība — tas neliecina par lielu politiskā spēka bagātība, ja jāpārvilina KPV ministrs.

Tu vēl JKP nepieminēji un ZZS.

Jā, nu rezervistu soliņš mums ir tāds, kāds ir. ZZS pašiem ar sevi daudzas lietas jārisina. Līdzīgi kā NA, viņiem viens glābšanas riņķis ir permanents, uz tā viņi pa straumi var visu laiku braukt, bet vai tas ir pa spirāli? Nē. Uz tā visa fona Šlesers… Vai redzu kaut ko briesmīgi sliktu? Nē, lai viņš nāk. Es skatos uz viņiem visiem vienādi.

Kopumā partijas ir palikušas grupu līmenī — vienalga, interešu, protesta, senu čomu —, viņi ir tādi zirnekļa tīklojumu varianti. Pagaidām redzu, ka pēc vēlēšanām šis var tikpat nepatīkami un slideni, bardacīgā salikumā atkārtoties citā kāršu salikumā, kā notika 2018. gada rudenī. Sistēmiski varas monopols ir savilkts 2/3 parlamenta rokās, un tas nozīmē, ka konkurences nav. Jo otras valdības nav, alternatīva piedāvājuma nav. Un mēs grimstam vatē. Protams — kara nav, ja tas neattiecas uz Covid-19, nauda staigā, par ko cepties? Pat laimes lāci negaidām — visi samierinājušies, ka viņš ir pasakā. Rezultātā — nomale. Normāla Eiropas nomale. Man ir iemīļotā līdzība par vilciena sastāvu. Brauc vilciens, uz lokomotīves uzraksts Eiropas Savienība. 27 vagoni, mēs kaut kur 25.—24. Tur tamburā pīpē, sit logus, spļauj zemē un dzied nepieklājīgas dziesmas. Čaļiem pirmajā restorāna vagonā tā aste neko nevar padarīt. Tā brauc viņiem līdzi. Un mēs tur esam.

Tikai nupat mēs nokļuvām pirmajā vietā pasaulē! Es runāju par Covid-19 krīzi. Tu raidījumā jautāji — kāpēc tur esam? Kāda ir atbilde?

Nav man vienas atbildes. Galvenā lieta laikam ir tā, ka nespējam… Atceries, Godmanis mēģināja to līdzību par pingvīnu saspiešanos krīzē. Tā pingvīnu padarīšana ir spiesties ar sāniem vai mugurām. Bet te ir stāsts — Kas notiek Latvijā? būtība — ka ir jāsanāk ļoti tuvu ar sejām. Situācija ir jāpārvalda. Sasēžamies, sadodamies rokās, risinām! Bet redzam, ar ko tā sadošanās rokās te ir beigusies. Nesen viens bijušais militārists man atrakstīja — esmu NATO štābos mācījies, krīzē viss ir fokusēts operatīvās vadības centrā. Ir štābs.

Runājot par vadību, vakar Arta Ģiga asprātīgi tviterī ierakstīja, kāpēc Kariņš nav atnācis — vienkārši raidījumā jau ir viens moderators! Manuprāt, Kariņam traucē viņa pieredze Eiropas līmenī, kur jāpanāk sarežģītas vienošanās starp valstīm. Bet tagad valdībā partijas nav valstis, mums ir viena valsts. Ja reiz valdībai nav alternatīvas, tātad premjers var atļauties būt par vadības centru.

Ko lai saku, es ļoti labprāt ar Kariņu parunāšos par šiem jautājumiem, kad viņš atnāks.

Vai nenākšana bija kā spēka demonstrēšana — Domburam pirmais raidījums, bet mēs tur nebūsim?

Nav jau tā, ka tas bija pašmērķis — tieši šie divi cilvēki Kariņš un Pavļuts, bet ja sākam sarunu par Covid-19 tēmu, kuri tad citi ir pirmie? Skaidrs, ka viņi. Es nezinu, varu tikai minēt, kas ir galvās un kāds ir dienas režīms. Atceros, savulaik vienam premjeram, kurš tiešām gribēja dzirdēt, ko es domāju, uzdevu jautājumu — vai jūs atrodat nedēļā vismaz dažas stundas no visiem prom pasēdēt un padomāt, kas notiek ar valsti? Nav jau problēmu uztaisītās gudras sejas un teikt, ka esam šausmīgi aizņemti.

Bet par Kariņu es vienu citu lietu aizdomājos. Pirms raidījuma skatījos Kariņa citātus pēdējā mēneša vai pusotra ietvarā. Kaut ko jau atradu, bet ne tādu premjera citātu.

Nē, Kariņš vairs neteica «Draugi, nav labi», kaut gan bija vēl sliktāk nekā pirms gada. Tā vietā preses konferencē stāstīja, ka visi lēmumi pieņemti laikus un esam gatavi krīzei slimnīcās. Tikai slimnīcas to nezina… Īstenībā tas bija biedējoši.

Šī ir tā atbilde — kādu spēku viņš man var nodemonstrēt? 

Labi, tā bija blakustēma. Vai krīzē redzi akmeni, ko arī mediju dārzā var mest?

Daudzus. Es redzu daudzus. Bet man baigi negribas izpildīt to vingrojumu, ka «atkal Domburs nodirsa visus savējos», tieši šādiem vārdiem, lūdzu, uzraksti. Jo, arī šai mājā atgriežoties, jūtu — gribēt justies labi, darīt kā pierasts un sevi baigi nemocīt, tā problēma ir visiem. Arī man. Bet, kad nonāku pie konkrētām lietām, mana iekšējā balss saka — nē, šis neiet cauri, tā nevar! Taču saprotu arī, kādā gaļasmašīnā cilvēki atrodas redakcijās. Tie akmeņi vai kritika ir jāmet trīs dažādos līmeņos — žurnālisti, menedžeri, īpašnieki. Kopumā tā ir vēsturiski milzīga problēma — ka mediji nav stiprāki. Esmu teicis gan šeit stāvu augstāk (Runājam Dombura kabinetā 18. stāvā, bet 19. stāvā atrodas LTV administrācija — red.), gan vienam otram cilvēkam, kam ir mandāts sabiedrību pārstāvēt augstās padomēs — sabiedriskais pasūtījums ir feiks šobrīd! Uzskatu — ja Latvijas Televīzija un Latvijas Radio nekļūs par inkubatoru, kur labākos apstākļos lielāks cilvēku skaits attīstās žurnālistiski, tad būs dziļi sūdi ar ceturtās varas jēdzienu vispār. Jo nav citas vietas. Tam jābūt sistēmiskam kompleksam, tāpat kā spēcīgs ārsts vai jurists aug desmit gadus, nekas ātrāk nenotiek. Pirmā lieta, kas šeit jādara, saucas talent management — jābūt sistēmai, ka meklējam talantus, attīstām. Un pārējiem parādām — jūs tajā ķēdē varat tikt tur, un radām konkurenci. Un izskaužam sociālismu līdz pēdējam.

Desmit gadus biji prom, bet kāpēc LTV nav izaudzis jauns Domburs?

Tu velc uz to, ka vajadzēja būt izaugušam un mani — ar ratiņiem uz mežu?

Nē, es priecājos, ka esi atpakaļ, taču ir dīvaini, ka nekas jauns nav izaudzis.

Man bija šausmīgi intensīvi desmit gadi, pirms nonācu KNL. Biju presē, radio, par kriminālām, politiskām, ekonomiskām lietām, savu biroju biju uztaisījis, man bija personiskie kontakti visās jomās. Es varēju iet diskusiju žanrā ar to bāzi. Tāpēc redzu šo jautājumu tā — vai te ir bijis darbs ar cilvēkiem, meklējot un ļaujot attīstīties, lai tajā burbuļojumā būtu potenciāls, kurš var izšaut? Tas ir melnais treniņa darbs, sporta terminoloģijā runājot. Kāda ir pašvērtēšana, kas ir kritēriji un atskaites punkti — skaitliski, neskaitliski?

Vai tagad atgriežoties tev bija tāda saruna? Vispār kāpēc sarunas ar LTV bija tik ilgas, kopš februāra?

To prasi 19. stāvam. Manuprāt, es neko nevilcināju. Bet man ir princips, ka gribu atrunāt lietas. Acīmredzot tā šeit nav ikdiena, mums bija garas sarunas punktu pa punktam. Kontrakts ir līdz 2022. gada beigām. Noteikts raidījumu skaits trešdienās un vidēji katru otro nedēļu vēl papildus raidījums internetā.

Vai apsvērāt jaunu zīmolu, vai uzreiz bija skaidrs — atjaunojam KNL?

Mana pozīcija bija vienkārša — konkrētā laikā un telpā neesmu gatavs neko labāku izdomāt. Ir otrs modelis, kas man bija Delfos un pirms tam LNT — nosaukums ar uzvārdu. Teicu, ja jums ir trešais variants, piedāvājiet. Riņķīti izgājām un atgriezāmies pie KNL.

Gribu pajautāt par pandēmiju. Kā jūti šo laiku — slimība, nāve, refleksija par to? Kā centies saglabāt savu veselo saprātu? Vai arī tev nav šādu problēmu un pandēmija uz tevi neattiecas?

No veselā saprāta viedokļa, ne tik ļoti. Protams, no socializēšanās viedokļa pārrāvumi ir bijuši baigie. Kas attiecas uz žurnālistiku, tas ir liels pārbaudījums, kad gribi off the record daļu — to diezgan esmu izbaudījis uz sava kakla. Par medijiem vēl piebilde — maskas! Pavasarī izcīnīju cīņu, tagad esmu uz tās pašas trases. Tas ir mediju pašcieņas jautājums, paskatieties apkārt — pasaulē neviena valsts nevienā lokdaunā nekādās maskās netaisīja raidījumus. Nesajūkam prātā! Tas man ir arī personisks aspekts. Man ir draugs ārsts, kurš kopš pirmajām nedēļām visu laiku ir atkārtojis: mums būs ceļš uz sadzīvošanu ar šo vīrusu. Bija un būs viļņi, būs mirstība. To nevar uztvert tā, ka viena Černobiļa uzsprāga, paņemam Geigera aparātus un visu izmērām. Šeit neko tādu nevar. Tā izdzīvošana ir — kādā leņķī ar veselo saprātu uz to jāskatās. Mēs visu darām nez kāpēc ar milzīgu nokavējumu. Manu emocionālo stabilitāti daudz vairāk čakarē nevis pandēmija, bet viss tas, kas nenotiek pandēmijā.

Bet tā sadzīviski — man atbrauc sen pazīstams meistars saremontēt dažas lietas un pastāsta, kāpēc nevakcinējas. Tiem cilvēkiem ar emocionālo veselību viss ir kārtībā, man liekas, ka dažiem burbuļiem Rīgā ir daudz trakāk.

Tev paziņu lokā ir nevakcinētie? Ko tu viņiem saki, vai aicini vakcinēties?

Es atteicos piedalīties kampaņā ar uzsaukumiem klipos vai uz trolejbusiem.

Kampaņa ir viens, bet tagad es intervijā jautāju — vai tu aicinātu cilvēkus vakcinēties?

Kā masu reklāmu? Noteikti nē. Jebkuram varu pateikt savu viedokli, ka redzu daudzas loģiskas lietas vakcīnai par labu. Bet kamēr likumdevējs nav cieti pateicis — tas ir obligāti, tikmēr man kā žurnālistam un kā pilsonim ir jāpaliek pie «es nepiekrītu tam, ko tu saki, bet atdošu dzīvību, ka tev ir tiesības tā uzskatīt». Man cilvēks atbrauca, bija analizējis mirstības līknes, runājies ar juristiem, ārstiem, redzējis, kā radinieks aizgājis bez Covid-19, bet dēļ ielaistām lietām.

Bet kāpēc viņš nevakcinējas? 

Tur ir vairāku lietu kopums. Ir organiskā pretreakcija, ja mani spiež. Otrs, ka vecuma grupa nav vēl kritiskā. Es respektēju, ka cilvēkam ir tiesības uz viedokli. Tas ledus ir baigi plāns. Manuprāt, publiskā saruna notiek ar nesamērīgi lielu dogmatismu. Šai sarunai jābūt baigi niansētai. Ja runājam par pensionāriem, man arī ir spilgts piemērs privāts.

Vai tava mamma ir vakcinēta?

Jā, bet vai ar viņu komunicēja valsts? Nē! 

Valsts jau līdz šim personīgi ne ar vienu nekomunicēja. Viņas dēls varēja būt uz tā aģitācijas plakāta.

Es tiešām uzskatu, ka aģitācija un sarunāšanās ir divas totāli atšķirīgas lietas. Cilvēkiem vajag piecreiz pārprasīt, pašaubīties, vajag bazaru, viņiem ir miljons jautājumu.

Tam bazaram jābūt ar ģimenes ārstu, ja ir šaubas.

Varēja vasarā katrā ciematā uztaisīt izbraukuma gadatirgu ar teltīm, saaicināt visus feldšerus. Lai nāk arī tas, kurš ir pret vakcināciju, un pārējie dakteri izstāsta, kāpēc ir par. Super!

Nezinu, šis viss… Manuprāt, mokošā vakcinācijas gaita Latvijā ir referendums par veselo saprātu, un vasarā mēs tajā zaudējām. Tagad tikai ar piespiedu līdzekļiem varam tikt pie labāka rezultāta. Un kamēr tavs meistars domā, ka nav riska grupa un var nevakcinēties, un vēl citi tāpat domā, tikmēr saslimstības rādītāji uzkāpa līdz pirmajai vietai pasaulē, slimnīcas ir aizdambētas un cilvēki mirst. Jo nav jau cita risinājuma — vai nu vakcinēšanās, vai dzīve lokdaunos.

Šeit es nepiekrītu. Ja paskaties Lietuvu, Igauniju, Bulgāriju, Rumāniju, Čehiju, Slovākiju, Poliju un tamlīdzīgi, tad ne tuvu nevari ieraudzīt līdzīgas paralēlās līnijas starp vakcinācijas procentu un saslimstības līmeni. Tātad šīs sabiedrības dažādi uzvedas, varbūt ir dažādi izkaisītas pilsētas un lauku izpratnē. Nav tā, ka visa Austrumeiropa vienādi uzvedas. Un es domāju, ka valstīs ir dažāda attieksme pret valdību, un caur to — atšķirīga uzvedība. Ja paņemam tās ekspertu veidotās saslimstības prognožu līknes, ko Ir nopublicēja oktobrī, redzam, ka vakcinētie pēc lokdauna kļūst par lielāko inficēto grupu.

Protams, bet tas neatspoguļojas slimnīcu krahā un morgos!

Protams, nē! Bet skatāmies, augustā vakcinācijas procents populācijā bija 40%. Manuprāt, nav tiešas korelācijas ar šo inficēšanās uzšāvienu. Tas bija sūdīga menedžmenta un sabiedrības uzvedības komplekts. Nepretendēju būt epidemiologs, bet kur tad pāris mēnešu laikā desmitiem tūkstoši cilvēku noķēra to vīrusu? Skolas, veikali, sabiedriskais transports, ballītes, darba kolektīvi? Protams, 100% piekrītu, ka slimnīcu pīķis un zemais senioru vakcinācijas skaitlis draudzējas. Bet vai šie kopējie vakcinācijas skaitļi draudzējas ar to inficēšanās pīķi?

Protams, ka draudzējas — jo vīruss klejo, pārlec un beigās nonāk pie vājākā, kurš nav vakcinēts. Ja ir tik zems vakcinācijas līmenis, īpaši riska grupās, un atnāk rudens, sākas skola un cilvēki salien telpās, tad mums neizbēgami būs tie kapi. Tieši tāpēc vakcinācijas līmeni vajag pacelt. Un tāpēc katram atbildīgam cilvēkam — tu arī te sēdi kā atbildīgs cilvēks un mudini miljonārus iesaistīties diskusijā — ir jāpieliek roka, lai mēs izietu no šīs krīzes. Tāpēc mēs uz Ir vāka logotipa esam uzrakstījuši «jāvakcinējas»!

Man ir tā privilēģija, ka visu manu publisko darbību var ieraudzīt ierakstos. Vēsture neļaus samelot, es visu vasaru esmu politiķiem Delfu raidījumos griezis tēmu — jūs te visu laiku ar strādājošajiem nodarbojaties, bet kurš ar pensionāriem nodarbosies?

Starp citu, sociālajos tīklos klejo tagad fragments no tavas intervijas ar Pavļutu, kur ministrs saka, ka vecīšus rudenī pļaus, bet tu viņam saki — nebiedējiet!

Skaties visu interviju, tā ir gara. Bet es runāju par virkni diskusiju, viss mans vadmotīvs kopš vasaras sākuma ir bijis — par pensionāriem ir stāsts!

Bet politiķi vieni nevar to izdarīt. Mums katram jācenšas cilvēkus pārliecināt. 

Šeit mēs atgriežamies pie lielām lietām. Tu pieminēji, ka būs kapi. Piedod, kapi būs tāpat. Ja atgriežamies pie situācijas, ka ir brīvie pilsoņi, tad atkal esam uz plāna ledus.

Nē, šobrīd nomirst ļoti daudzi cilvēki, kuri varētu dzīvot, ja būtu vakcinējušies. Simti. Tūkstoši būs kopā.

Es neapstrīdu katru indivīdu. Es runāju par to, ka ir problēma ar valdību. Ja tītu lēmumu filmu atpakaļ, mēs ar grūtībām atrastu izdalītu vakcinācijas mērķi pa vecuma grupām. Vasarā bija redzams, ka esam pēdējā valsts Eiropā pēc senioru īpatsvara. Ja esi valdība, tad pasaki — mērķis ir 70 vai 80 procenti. Uzliec starpatskaiti un gala atskaiti. Tad iznāc ārā — jūs varat mūs pēc tam izbalsot un nolinčot, bet mērķis ir tāds! Un, tā kā šie līdzekļi nestrādāja, tad mēs nāksim ar citiem — piespiešana, maksāšana…

Ja visus tos miljonus, ko iegāzām infrastruktūrā un slimnīcās, jau martā būtu atdevuši ģimenes ārstiem ar motivējošu sistēmu, tad būtu skaidrs — ir mērķis un šis ir līdzeklis. Bet sistēmiski nav plāna. Tagad cenšas, kā kura pašvaldība — kura saspļauj saujās, kura nē.

Tomēr 15. novembris ir noteikts, 15. decembris ir noteikts — prasība vakcinēties attiecīgi valsts sektorā un visiem strādājošajiem. 

Tas neko nerisina par pensionāriem.

Nē, par pensionāriem nerisina. Varbūt Domburs varētu raidījumā kaut ko risināt? 

Domburs var pensionāriem pateikt, kāds ir mirstības procents saistībā ar Covid-19. Bet tur, protams, ir viena lieta — mirstība «ar» un mirstība «no» Covid-19. Ja šobrīd Latvijas Republikā ir pensionārs X, kas pasaka «Ai, man tāpat viss kau kas ir», nu tad viņš tāds ir. Un ne Domburs, ne bērni, ne mazbērni neko viņam nevar izdarīt. Esmu dzirdējis tādas sarunas: «Ai, meitiņ, dzīve bija gara, interesanta.» Ir tādi cilvēki.

Jā, bet es cenšos saprast par tevi — kāpēc tu negribi piedalīties šajā lietā?

Es neesmu valdība.

Bet tas jau nav valdības jautājums.

Kampaņas ir valdības jautājums. 

Tā nav kampaņa — es tev tagad intervijā prasu, vai tu gribētu aicināt cilvēkus vakcinēties? Līdzīgi kā aicini miljonārus, lai viņi piesakās uz raidījumu.

Tās ir divas dažādas lietas — aicināt uz raidījumu, tas ir aicināt piedalīties manā darbā.

Bet vakcinācija ir mūsu valsts kopējais darbs.

Jā, valsts ir mūsu kopējais. Bet līdzīgi es neaicināšu, kurā bankā noguldīt, kurā augstskolā studēt, jo tā nav mana kompetence. Mana kompetence ir: nāciet pie manis diskutēt. 

Bet šis taču ir mūsu valsts kopējās drošības jautājums.

Mūsu valsts drošība ir mediji, neuzticēšanās valdībai. 

Jā, bet vakcinācija ir ļoti konkrēts un patiesībā diezgan vienkāršs jautājums.

Nē, tas ir šausmīgi sarežģīts. Ja mēs iziesim no krīzes ar tīri teorētiski super novakcinētiem pensionāriem, bet ar vēl lielāku sašķeltību sabiedrībā, neticību demokrātiskajam procesam, psihoemocionāliem traucējumiem strādājošo, bērnu un tamlīdzīgos līmeņos, tad mums nekāda drošība nebūs nostiprināta. Mums būs nostiprināta kaut kāda veselības aprūpes risku pārvarēšanas līkne.

Bet tas taču nav pretrunā! Kāpēc mēs tik ilgi stīvējamies par šo vakcinēšanos, es tiešām nesaprotu?

Es tev trešo reizi saku — mana izpratne par žurnālista kanoniem ir tāda, ka žurnālists neaicina ne uz ko. Es pat neesmu aicinājis iet vēlēt, jo pats neesmu 100% uz visām vēlēšanām aizgājis. Es aicinu vai nu uz likumu ievērošanu, vai likumu apstrīdēšanu demokrātiskā ceļā, bet uz konkrētām rīcībām žurnālistam, manuprāt, ir jāsaglabā tā lielā robeža. It īpaši manā gadījumā, kad es redzu — šeit, šeit un šeit ir argumenti. Ko sākumā teicu — es redzu, ka ir argumenti, ka šīm grupām vajadzētu to poti izdarīt divreiz un trīsreiz. Es redzu, ka tur argumentu ir daudz. Bet vai tāpēc man visus mehāniski vajadzētu aicināt, neatkarīgi no tā, kādas viņiem ir sarunas ar saviem āstiem? Nē!

Labi, laikam beidzot sapratu! Vēl gribu pajautāt par ordeni. Augustā tu saņēmi Triju Zvaigžņu ordeni par 30 gadu darbu žurnālistikā Latvijas labā. Kāpēc ceremonijā nepateici nevienu vārdu? Kas palika nepateikts?

Tu vēstuli lasīji, ko es Facebook uzrakstīju maijā? Man bija ļoti nomācoša situācija, kad vieni cilvēki teica vienu, otri — otru, beigās pa vidu es uzrakstīju to, ko viens gudrinieks noformulēja: visos gadījumos būs sūdi.

Bet šī nav aptauja, tas ir par tevi. Ja liekas, ka ordenis nav tev pagodinājums vai tu neesi pagodinājums ordenim, tad nevajag to pieņemt.

Nē, dilemma nebija par pagodinājumu. Dilemma bija, ka vieni cilvēki teica — Jāni, tas ir arī no mums un, ja tu atteiksies, tad visiem tiem varas hiperkritiķiem iedosi karogu rokā un patiesībā mūs apbižosi. Un bija otra puse — daļai cilvēku šis notikums var mazināt uzticēšanos žurnālistu neatkarībai. Un abas šīs puses ir manējās. Šaurā bezizeja.

Cilvēki, kas tevi pazīst, patiešām teica — uzticēsies mazāk, jo Latvijas valsts ir tevi apbalvojusi?

Citiem vārdiem, bet pa lielam —  jā. Ka viņu acīs palikšu ar stingru mugurkaulu tikai tad, ja atteikšos. Man jārespektē šie cilvēki. Man nav visam jāpiekrīt, bet jārespektē, ka tādi eksistē.

Es gāju uz pili ar izdomātu sakāmo. Pamata būtība, ka pasākums smuks un ļaudis priecīgi, bet man ir ļoti sāja sajūta. Ka situācijā, kad tikko pie pils bija tūkstoš protestētāju un mēs esam pilnīgi divas pasaules, kas dzīvo vienā valstī un sabiedrībā, man ir sajūta — mēs ar ordeņiem un miljons lietām aizpildām laiku un tā vietā nedarām būtiskas lietas. Iet vilciens projām… Un to var nesaslaucīt atpakaļ.

Gāju melnā kreklā, lai parādītu, ka man nav svētku sajūtas. Pilī ieraudzīju visus priecīgos sejus, un domāju — nu nedzirdēs viņi mani! Teiks, Dombur, tu atkal lecies. Izlēmu neteikt neko, un ar to arī kaut ko parādīt. Man nav ko teikt. Bet es aizeju un pieņemu, nolieku, neatveru.

Labi, ja jau iet uz atklātību, man bija komunikācija ar prezidenta kanceleju. Pirmkārt, es viņiem pateicu, ka neredzu nevienā likumā ierakstītu to patosa shēmu — es un prezidents, ordenis, fotogrāfija. Ka es to nedarīšu. Biju izgājis cauri visam procesam, kas ir šādos pasākumos, nu patin filmu atpakaļ.

Nekad neesmu skatījusies, man tas nešķiet tik svarīgi.

Redz, tā ir tā lieta, ka man arī šajā mājā smadzenes čakarē — Jāni, tu piesienies sīkumiem! Jums tie ir sīkumi, bet detaļās ir velns! Es katru detaļu vērtēju kā vēstījuma sastāvdaļu. Un viss šis mans raidījums ir autordarbs līdz pēdējai sekundei. Dievgodavārds, es te sēdēju un skatījos cauri, kādi izskatīsies titri. Tas ir par mani.

Labi, tātad tev bija noteikums, ka nevēlies bildi ar ordeni?

Jā, es pateicu, ka ievērošu likumā noteikto — prezidents vai viņa pilnvarota persona pasniedz, un tur nekas tālāk par pompozitāti nav teikts. To mēs atrunājām. Un otrs, viņi sacīja, ka es būšu pirmais apbalvojamais šajā ceremonijā un ir iespēja izteikties. Par to gan es teicu, varētu izmantot. Un līdz pēdējām brīdim to domu turēju, bet nometu nost. Un Aivars Ozoliņš aizgāja manās pēdās, autopilotā.

Jā, visi bija uztraukušies. Tad es to nerunāšanu pārtraucu — jo biju padomājusi, ko gribu teikt.

Es arī biju padomājis. Bet sapratu, ka tas nenostrādās.

Vai bija pareizs lēmums neko neteikt?

Domāju, jā. Tur bija vēl pa vidu epopeja. Ko kurš lēma, un tad Levits pasniedz. Es viņu absolūti cienu kā cilvēku. Esmu kritisks par prezidentālām izpausmēm, un tās ir divas dažādas lietas. Ja es būtu pilī izpildījies, tas sanāktu uzbrauciens personalizēti viņam. Mans topiks, pie kā palieku — mēs ar ordeņu dalīšanu esam aizrāvušies. Tiešām es nosēdēju ilgus vakarus — kā leiši un igauņi dala, kam un cik daudz. Kā briti. Kas vēsturiski atteikušies, ar kādiem pamatojumiem. Es tam veltīju laiku, tāds es jocīgs esmu kukainis.

Bet tie cilvēki, kuri teica — Jāni, ja pieņemsi šo apbalvojumu, tad mēs tev vairs neuzticēsimies, ko viņi tagad saka?

Tur nebija vārds neuzticēsimies, bet tā īsti vairs nebūsim pārliecināti par tavu neatkarību un mugurkaulu.

Un kā viņu rentgens tagad rāda tavu mugurkaulu?

Nu mani jau dzīve ir mācījusi, ka ir cilvēki, ar kuriem esam ļoti strīdējušies par visu ko, augstos toņos, un vienalga esam ļoti čomiskās un labās attiecībās. Un ir situācijas, kad ir tusēts un vispār neesam strīdējušies ne par ko, bet ir distancīte. Līdz ar to — vai tas kaut ko baigi būtiski ir ietekmējis? Nē. Cilvēki pateica, ko viņi domā. Es šajā gadījumā to cienu. Un jūtos labi, ka varu arī tuvos cilvēkus nesaudzēt — ja kaut ko domāju, tad pasaku, jo visu nēsāt sevī… nu tad vienā mirklī tiešām kaut kas nelabs izaugs. Protams, man jāpieņem, ka pretī man pasaka tāpat, kā savādāk? Lai saka! No tāda viedokļa es par to glasnostj iestājos. Katram nepatīk kaut ko pieņemt, atzīt, dzirdēt. Man arī nepatīk. Bet es ceru, ka tas jautājums par ordeni aizies vēsturē — bija un pazuda.

Tā ir tikai epizode. Nedomāju, ka apbalvojums kaut par gramu izmaina pieeju darbam. Klausies, bet man ir vesela lapa jautājumu, ko neesmu vēl uzdevusi.

Davaj, ejam blicā!

Labi! Tu sāki  karjeru kā kriminālo tēmu pētnieks. Ko domā par to, kas tagad notiek KNAB, prokuratūrā un tiesās? Pirmās personas visur ir nomainījušās, bet kas ar lietas būtību, vai redzi uzlabojumus?

Vai redzu tektoniskas pārmaiņas? Pagaidām vēl nē, bet neizslēdzu, ka daļā no pieminētajām vietām tas notiek. Bet pagaidām tas lielākoties ir business as usual.

Aizvadītajos desmit gados kaut kas tomēr ir noticis — Lembergs sēž cietumā, pirmajā instancē atzīts par vainīgu un apcietināts. Daudziem tas bija pārsteigums. Tev?

Tur bija 50/50, līdz ar to man nebija nekāds pārsteigums.

Bet kādas ir emocijas par to, ka tas noticis?

Pirmā — liela daļa publikas saputroja, par ko viņš nonāca cietumā. Tas vēl nav sods, tas ir drošības līdzeklis. Otra lieta — pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr tiesnese iznāca ar pamatojumu drošības līdzeklim. Rodas vēl daudzi jautājumi, bet tā bija labā lieta no komunikācijas viedokļa, ka iznāca un pateica. Trešā lieta, ka Covid-19 apstākļos sākās cilvēktiesību jautājumi — satikšanās ar advokātu, pārsūdzēšanas laiks. Manuprāt, tas uzmet ēnu visam pasākumam, un tas ir komplektā ar svaigo aptauju. (SKDS aptaujā oktobrī Lembergs novērtēts kā piemērotākais kandidāts premjerministra amatam, īpaši atbalsts starp krievvalodīgajiem un Latgalē — red.) Tas parāda, ka Temīdas segments nav spējis būtiski mainīt lielas sabiedrības grupas novērtējumu. Tas ir analīzes vērts, jautājumi ir visās trijās pusēs — gan sabiedrības, gan Temīdas, gan Lemberga.

Par čekas maisiem. Tu esi viens no retajiem, kurš ir izracies cauri visam publicētajam saturam. Kādi ir secinājumi — ko sabiedrībā esam ieguvuši ar to, ka pēc tik ilga laika un, protams, tikai tādā apjomā, kādā bija iespējams, bet tomēr beidzot tā informācija ir publicēta? Cerības, ka sekos vaļsirdīgo grēksūdžu vilnis un patiesa nožēla nav piepildījušās — varbūt tas laiks ir nokavēts. Tātad, kādus redzi ieguvumus?

Šī bija rakšanās, kurai bija deviņdesmito gadu bāze, kad mēs NIP birojā ar Ievu Upleju un Danu Titavu rakņājāmies, Indulis Zālīte vadīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru. Mans pamata secinājums — ja šis būtu noticis ātrāk, tad nevaru iedomāties, ka būtu kaut kas sliktāk. Bet varētu būt labāk, jo virkne liecinieku vēl būtu dzīvi.

Otrs — tu velc uz to, ka nav kaut kas noticis, bet, ja tā rūpīgi izej mūsu Delfos publicēto pētījumu sarakstam cauri, tur bija viens otrs, kas atzina. Un tie stāsti bija uzmanības vērti, viņi ir savās nozarēs pazīstami cilvēki, kas atzina un noraksturoja savu sadarbību ar VDK. Un bija dažādas tā saucamo cietušo jeb apziņoto liecības. Manuprāt, arī neatbildēšana ir atbilde — tas viss bija rezultāts. Visiem, kas gribēs domāt, ir šie stāsti pieejami, esmu ļoti gandarīts par šo sēriju. 

Protams, man gribētos, lai šo materiālu plašāk izmantotu, līdzīgi kā esmu skolotāju auditorijās teicis — nu, ielieciet filmu 4.maija republika īsajā vēstures kursā, noskatieties divās mācību stundās un paanalizējiet. Jo ir absurdi, ka bērniem mācāt līdz mirklim, kad paceļam karogus un nobalsojam par neatkarību, un pēc tam viss, dzīvojam «laimē diet». Principā čekas maisu pētīšanas sērija ir pusceļš uz grāmatu.

Vai to uzrakstīsi?

Tur vajag izdevēju un baigo darbu, ja lai nonāktu līdz grāmatai, bet sakompresējiet šo un izdaliet bibliotēkās, izglītības iestādēs. Jo es atbildu par paveikto — pavadīju Imantā tajā arhīvā ārprātīgi daudz dienas, esmu krustu šķērsu izgājis ziņojumiem cauri un izvērtējis daudz vairāk, nekā nopublicēts. Spektrs bija, to ainavu parāda. Protams, žurnālistiski, nevis vēsturiskā sistematizācijā.

Vai izlasīji pilnīgi visus ziņojumus?

Redz, tur nav tā — tas dators jau neļauj sākt un pēc kārtas visu lasīt. Bet es gāju pēc uzvārdiem, kategorijām, katalogiem. Caur operiem, pa nodaļām, visi saraksti man ir. Domāju, ka asbolūti lielāko daļu uzgāju. Tur jau vēl ir lieta — viens brīvstāvošs ziņojums, ja nav nekādu atzaru, kas aiziet uz personām, nevar neko īsti konstatēt. Piemēram, bija ļoti plaši ebreju līnija. Pāris lietas pataustījām, bija skaidrs, ka cilvēki liela daļa ir miruši, viens otrs varbūt Izraēlā ir atrodams, bet — ko mēs no tā iegūsim? Jo tā ir ļoti specifiska līnija, par ko arī bija atsevišķa nodaļa čekā. Neko mēs tur nevaram izdarīt.

Bija vēl viens piemērs, kas likās ļoti intersants, bet tur neizdevās neko sakasīt. Pēteris Avotiņš (Latvijas Kuģniecības prezidents pēc neatkarības atjaunošanas un laikā, kad notika uzņēmuma privatizācija — red.). Transporta sektorā senajos laikos, kad viņš ir bijis uz kuģiem, viņš nav vienīgais aģents, kas parādās —  ir tādi, kas pārbēguši, tur stāstiņš veidojas, kāda ir vide, kā pretizlūkošana strādā. Palika uz roku pirkstiem skaitāmi tādi stāsti, kur nav liecinieku bāzes, nav ko konfrontēt. Pārējais viss bija cilvēki, kas gandrīz nevienam neko neizteiktu. Bet pieņemot, ka šī ir desmitā vai piecpadsmitā daļa no visa, tad gara acīm var iedomāties, kas tur ir bijis… uh, riktīgi!

Man ir jautājums arī par filmu 4.maija republika. Mēs intervējam pirms svētkiem Daini Īvānu, un viņš par tavu filmu savulaik uzrakstīja ļoti asu recenziju, nosauca to par «melno propagandu» un «pļecku valsts sejā». Ko Īvāns nesaprot?

Tā viņa liriķa mētāšanās ar epitetiem tikai parāda, ka negribas atzīt — aizbraucām daudzās jomās neceļos. Tā nav nesaprašana, tā ir negribēšana. 2005. gada KNL raidījumā, kas bija veltīts 4. maijam, mēs parunājām, kas tad 15 gados ir sanācis. Tas ir laiks, kad Īvāns bija svaigi LSDSP partijā un Rīgas domē PCTVL partneris. Tur viņš gan bišķi citādāk saprata, ka ir sūdi valstī. Tajā mirklī viņš citēja bijušo britu premjerministru Meidžoru, ka neviena valdība pasaulē nestrādās no laba prāta, ja tauta to nespiedīs strādāt.

Šovasar intervijā Džilindžeram teici, lai viņš «pīpē mazāk un mēģina izvilkt līdz laikam», kad iesi politikā. Vai pensionēts Domburs sēdēs Saeimā?

Tur ir divas lietas. Pirmā, vai KNL būs nākamos desmit gadus, vairāk vai mazāk? Es varu otru cēlienu garu taisīt, ir ko darīt. 

Tad tu mierīgi varētu vēl desmit gadus? Miera vējos, tā sacīt?

Mierīgi es arī vienu gadu nevaru. Bet šī varētu būt arī skarbos vējos vēl viena normāla desmitgade, dzīves un valsts sastāvdaļa. Protams, ka es to redzu — ko tad te atnācu, pamuļkoties? Jā, bet man kontraktu var nepagarināt un viss, sveiki Gauja.

Otrs faktors — kāda Latvijā ir vēlēšanu sistēma. Nevaru pat pie visfantastiskākajām versijām iztēloties tādu partiju kultūras izmaiņu, ka mēs nebūtu divi atgrūšanās punkti.

Elļa un ūdens!

Pat jebkādā vēl neizdomātā partijā, jo  tas sistēmiski ir kaut kas cits. Es vienkārši nevaru iedomāties šo konstrukciju. Bet tu prasi par tādu nākotni…

Vēl mani interesē — esi diezgan daudz skaidrojis, kāpēc pameti augstskolu pēc pirmā semestra: Atmoda, barikāžu laiks, viss skaidrs. Bet neesmu dzirdējusi, kāpēc nekad neatsāki studijas? Vai nebija intereses tomēr dabūtu grādu un pabeigt šo lietu līdz galam? Mūsu sistēmā tas tomēr ir obligāts nosacījums, lai pretendētu uz kādiem posteņiem.

Interese grādu dabūt — nē. Posteņi mani tiešām neinteresē… Es jau ņirdzu, kas man tik neprasīja, vai negribu uz SEPLP, bet es saku — čuriki, man nav augstākās izglītības, atšujieties!

Bet tu arī negribētu kandidēt, ja varētu?

Pienāc pēc 15 gadiem. 

Nu tad jau tev vajadzēs tomēr to diplomu!

Te nonākam pie citas lietas. Man par to pirms padsmit gadiem bija saruna ar Intu Brikši (ilggadēja Sociālo zinātņu fakultātes dekāne, mirusi 2014. gadā  — red.). Ar viņu man bija ļoti labas lietišķas, profesionālas attiecības. Mēs bijām maza ļaužu grupa, kas 2009. gadā sēdēja un rakstīja, kā sabiedrisko mediju likumu var uzlabot — viņi Saeimā sačakarēja vienalga, bet mēs mēģinājām kaut ko izdarīt. Tad bija laika posms, kad ielaboja likumā, ka var kredītpunktus salasīt no profesionālās darbības, un tad Brikše man teica — paklausies, tev vajadzētu nomocīt kaut ko vēl bišķiņ (bet tas bišķiņ nebija nemaz tik bišķiņ!) un tad mēs varētu par to visu, ko esi izdarījis, sapakot to bakalauru. Garāmejot atsmēju, lai tad viņa man parāda, uz kurām lekcijām pie kā būtu jēga iet, bet tā tas viss arī palika. Tā bija vienīgā reize, kad drusku aizdomājos par to jautājumu — ja nesāksiet stāstīt, ka man jāmācās žurnālistika vai komunikācija četrus gadus, bet mēs par filmu tev ieskaitīsim vienu kursu, par KNL otru, par grāmatu trešo, nu davaj.

Bet kaut kas nesakrita?

Tiešām neatceros, šis man nav dienaskārtībā absolūti. Bet, tas jau būtu funny — ja taisi to grādu, tad pirms pensijas, ko tad tagad te pa vidiņu…

Vēl gribu pajautāt par laiku, kamēr biji prom no sabiedriskās televīzijas. Tev bija raidījums Dombura studija LNT, tagad pēdējos gados Delfi TV, bet pa vidu vēl bija tāda neskaidra lieta ar Latvijas Avīzi, kur tu iesaistījies kā izdevēju konsultants. Kāpēc tu negāji vadīt redakciju?

Man bija tāda saruna, es teicu, ka to negribu un nedarīšu. 

Bet kāpēc? Kad vadi raidījumu vai redakciju, tad ir caurskatāma tava vieta žurnālistikā, bet tev ir kaut kāds konsultāciju līgums ar Ventbunker.

Tās ir divas dažādas lietas, ko visu laiku mēģina saputrot. Man nebija nekādas intereses tajā brīdī jebko kā menedžerim vadīt. Savukārt caurskatāmība — tas nav sabiedriskais medijs, tas ir privāts uzņēmums, kurā ir gandrīz desmit izdevumi. Es pirms tam biju arī konsultants NEPLP.

Bet NEPLP nav Ventbunkers.

NEPLP būtu jābūt caurskatāmākam, bet bija vēl mazāk. Savukārt ar Latvijas Avīzi spēles noteikumi bija tik caurskatāmi, cik vien var būt — atnāk Domburs, un ir uzstādījums, ka esam pieaicinājuši šo čali, lai viņš caur savu pieredzes prizmu mēģinātu pavadīt iekšējas diskusijas un plānošanu, kā šajā medijā mainīties lietām. Mans uzstādījums bija, ka šīm lietām ir jānotiek pie viena galda, atklāti — ir radošie vadītāji, komerciālie vadītāji un akcionāru pārstāvji. No mana iekšējā caurspīdīguma viedokļa tur viss ir vairāk nekā kārtībā. Kas sanāca, kas nesanāca — tas ir cits jautājums.

Kādu gadu es tur biju, biju transparents šajā procesā cauri un cauri un izdarīju labāko, lai kaut kas mainītos. Man vispār neparādījās jautājums, vai līguma slēdzējs ir viena vai otra akciju sabiedrība, man tas nemainīja neko.

Jā, bet Latvijas Avīzes lasītāji, visu to mediju patērētāji nezināja, ka Domburs tagad ir šis lielais stratēģis moderators.

Bet es jau tur neietekmēju nevienu rakstu. Piedalījos kopējās vērtēšanās post factum.

Vai bija jēga no tādas konsultēšanas? Redzam, kas ir tagad ar šo koncernu. Piemēram, La.lv zīmols ir pārdots un publicē internetā sazin ko. Kad tu tikai konsultē, tad citi ir atbildīgie, atšķirībā no tā, kad ej un dari pats.

Man bija pilnīgi skaidrs, ka kļūt par pastāvīgu darbinieku izdevniecībā, kur ir tādas tradīcijas, fokuss un auditorija — tas nav mans. Bet man bija nāvīgi interesanti, es skatījos, kā tolaik The New York Times un The Washington Post bija paspēruši lielos soļus uz digitalizāciju, kā igauņi jūdza kopā drukāto un elektronisko abonēšanu un produktus. Visa tā runa bija par materiālu izmantošanu starp drukāto un elektronisko, un multimediāls produkts visā pasaulē būtībā gāja kā izdzīvošanas jautājums. Uz tā fona situācijā, kas te Latvijā izdevējmedijos bija palicis — sapratu, ka tas netiek pārdots Meroni, bet paliks vietējās rokās, tas man arī bija atskaites punkts, ja es varu iedot idejas, kā tas varētu nenosprāgt, tad es iedošu. Protams, ka paprasīšu kaut kādu naudu par to, bet centīšos iedot, lai tas var kaut kā transformēties, noturēties. Bija sajūta, ka tas var izrullēt. Bet viņi visi ir baigi iesīkstējušie.

Vēl pajautāšu par sociālajiem tīkliem — esi tviterī un feisbukā, bet cilvēku skaits, kam tu seko, ir nulle. Kāpēc?

Tāpēc, ka tas ir rīks. Es to uztveru nevis kā personīgu attieksmi, bet kā rīku, lai ātrāk piekļūtu kaut kādām informācijas plūsmām. Ja par mani ir notifikācija, tad redzu, ka mani apspriež un retu reizi es arī iesaistos. Citreiz gandrīz ikdienas režīmā paskatos atkarībā no aktualitātēm, kas notiek kontos. Man nav nekādas pozas. Vienīgais, ko tas raksturo — es neesmu tīklu dzīvnieks. Es tīklus apskatu kā vēl vienu no daudziem informācijas avotiem un atsevišķu viedokļu apmaiņu. Man nevajag nevienam sekot, lai tur būtu iekšā.

To tu nemainīsi? Jo izskatās mazliet augstprātīgi — nu, jūs tur ņemieties, es ienākšu, kad gribēšu. Tas ir viens veids, kā runāt ar cilvēkiem.

Šorīt es jau runāju ar Fūrmani, kurš pēc raidījuma uzrakstīja, kā Aizsilniecei vajadzēja kaut ko citādi izdarīt. Es ik pa brīdim kaut ko uzrakstu, bet reti. Neuzskatu par savu pienākumu katram anonīmajam kontam atbildēt.

Pēdējais jautājums. Tūliņ būs valsts svētki un šie ir jau otrie, ko svinam pandēmijas apstākļos. Skaidrs, ka šis galīgi nav grūtākais laiks Latvijas vēsturē, bet tomēr tas ir liels pārbaudījums mums, kas esam šeit laikabiedri. Kā tu pats sevi uzmundrini un kā Ir lasītājus uzmundrinātu šajā pandēmijas 18. novembrī?

Nezinu. (Pauze.) Es neuzmundrinu sevi. Katru dienu ar sevi cīnos, lai izdarītu lietas, ko man ir pienākums izdarīt. 

Kas tev nosaka pienākumus?

Es. Es strādāju pie sevis. Arī pašapliecinājumu par mājsēdes pārkāpšanu rakstu, viendien policija arī pārbaudīja, jo ne katru dienu es varu līdz astoņiem vakarā kaut kur nonākt. Un es rakstu — darba vieta SIA Domburs, var pajautāt man. Tā ka es pats sevi arī motivēju. 

Tev vispār nav svētku sajūtas 18. novembrī?

18. novembris man ir atskaites punkta sajūta. Svētku sajūta laikam mazāk. Jēdzienu «svētki» es citādāk uztveru, jo nevar vienā un tajā paša vārdā saukt 4. maiju un 18. novembri, Jāņus vai Līgosvētkus un, teiksim, Ziemassvētkus — tās ir tik dažādas lietas.

Jā, bet tas viss ir priecīgi — ļoti labi, ka mums ir Latvijas valsts, un labi, ka varam svinēt Jāņus.

Tāpēc saku, tas ir atskaites punkts. Covid-19 sakarā man bija laba saruna ar kundzi, kas precējusies ar dāni. Dānijā ir konstitūcijas diena un konstitūcijas mācība ir skolā — no mazām dienām viņiem māca konstitūcijas jēgu, kas ir valsts un demokrātija. Un tie svētki ir tam, ka viņi apzinās, kas viņiem ir. Mēs apzināmies, ka mums ir valsts, bet šajā vietā tas beidzas. Neturpinās ar to — vai apzināmies, kas ir republika, kurā kaut kas var notikt, bet var arī nenotikt. Kur tā valsts iet? Es aicinātu mazāk svinēt un vairāk par šīm lietām domāt. Bet svinēt var katru dienu.

Ko tu svini katru dienu?

To, ka diena ir beigusies.

Labi, šodien būs iemesls svinēt. Paldies tev!