Vēsture var būt dažāda. Akadēmiski apjēgtā vēsture var atšķirties no individuālās vai noteiktu sociālu grupu pagātnes stāstiem. Tad veidojas zināms konflikta lauks, kad sabiedrībā notiek strīdi par «patieso» vēsturi vai atskan apvainojumi par vēstures zinātnes izdabāšanu politiskajai varai.
Vēstures zinātnes uzdevums nav izdabāt vai apkalpot politisko dienaskārtību. Vēsturei ir jācenšas dot teorētiski un metodoloģiski apjēgtu naratīvu par pagātni — tai jāvairo zināšanas. Vēstures valoda nav viegla, tā sastāv no dažādu jēdzienu, teorētisko koncepciju, avotu atsauču, hipotēžu un citu smalku lietu kopuma, kas visbiežāk ir interesanta tikai profesionālajiem vēsturniekiem. Kad parādās apjausma, ka vēsturnieku rakstītie folianti visbiežāk kalpo tikai pašas nozares attīstībai (kas nav mazsvarīgi), rodas jautājums, kā vēsturi popularizēt un padarīt pieejamu arī plašākai sabiedrībai.
Pie šādas atklāsmes reiz nāca arī Latvijas Vēsturnieku komisija, kas pēc vairāku desmitu sējumu publicēšanas saprata, ka «populārās» jeb «publiskās vēstures» nepieciešamība pieaug, tomēr nav vienas pareizās atbildes, kādā formā to vislabāk ietērpt un pasniegt.
Pirms desmit gadiem Latvijas Universitāte sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju izdeva desmit grāmatiņas sērijā Latvijas vēstures mazā bibliotēka, kas tika dāvināta Latvijas bibliotēkām. Šī iniciatīva izbeidzās finanšu trūkuma dēļ, tomēr jautājums par vēstures popularizēšanu aizvien palicis atklāts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.