Pērn aizsāktā apgāda Neputns dzejas sērija melnos, Andra Brežes dizainētos vākos piedāvā lasītājiem darbus, kuru skanējums ir laikmetīgāks, eksperimentālāks vai arī prozaiskāks nekā klasiķu darbi, kas tiek izdoti samta sērijā. Pēc Čārlza Bukovska un Daniila Harmsa dzejas grāmatām tajā izdota krievu konceptuālista Dmitrija A. Prigova (1940—2007) tekstu izlase Ilmāra Šlāpina atdzejojumā. Šī ir pirmā grāmata latviešu valodā, kurā tik detalizēti varam iepazīt krievu konceptuālisma dzeju.
Attīstījies savrupi no Rietumu 60. gadu konceptuālistu eksperimentiem ar attēla un teksta attiecībām, krievu variants pievēršas padomju sociālajai un tekstuālajai realitātei, smeļot iedvesmu no ikdienišķām sarunām, padomju valdības paziņojumiem un avīžu rakstiem, izplatītām klišejām un banalitātēm. Kā stāsta krievu konceptuālisma pētnieks Džeralds Janečeks, pats Prigovs par savu dzejoļu galvenajiem varoņiem pasludināja gatavas frāzes un valodas konstrukcijas, kuras, noliktas literāra teksta centrā, atklāj savu apšaubāmo potenciālu pilnīgi izskaidrot un interpretēt realitāti. Noliktas blakus cita citai, tās atrodas dzejas «spēka laukā», kurā tām tiek atņemts ierastais konteksts, lai izģērbtu tās kailas un izpētītu.1 Šāda izpēte, protams, neiekļāvās padomju oficiālajā literatūrā, tāpēc konceptuālistu darbi sākotnēji izplatījās «samizdatā» un ārzemju publikācijās.
Raksturīgs piemērs ir padomju valdības oficiālo paziņojumu stila parodēšana tekstu ciklā Nekrologi par krievu literatūras klasiķiem, kas sākas šādi: «PSKP Centrālā Komiteja, PSRS Augstākā Padome, Padomju valdība dziļās sērās paziņo, ka 1837. gada 10. februārī (29. janvārī) 38. dzīves gadā traģiskā duelī aprāvusies dižā krievu dzejnieka Aleksandra Sergejeviča Puškina dzīve.» (48) Savienodams Puškina dzīves faktus ar klišejisko, unificējošo izteiksmes veidu, kādā tika raksturoti padomju laika izcilnieki, Prigovs, no vienas puses, asprātīgi ampelējas, no otras puses, uzrāda, kādiem ideoloģiskajiem filtriem tika pakļauts pirmspadomju rakstnieku literārais mantojums un arī viņu biogrāfijas.
Prigovs sacer līdzīgus tekstus arī par Ļermontovu, Dostojevski un Tolstoju. Atšķirībā no otra slavena krievu konceptuālista Ļeva Rubinšteina, kurš katram darbam cenšas piešķirt īpašu, raksturīgu formu un saturu, Prigovs ilgus gadus nodarbojās ar azartisku daudzrakstīšanu. Viņš esot paziņojis, ka plāno sarakstīt 42 000 tekstu, kaut arī tam vajadzētu 4000 gadu. Kā atstāstījuši liecinieki, citkārt viņš mēdzis apgalvot, ka jau paspējis sarakstīt ap 24 000—36 000 dzejoļu.2 Ar šādiem paziņojumiem viņš distancējas no romantiskā dzejnieka tēla, kuram vajadzīga īpaša iedvesma, un kļūst par čaklu stahanovieti, gandrīz vai sociālistiskā darba varoni, kura dzejoļu ražošanas tempam līdzināties ir gandrīz neiespējami. No latviešu dzejniekiem to spēj varbūt vienīgi Einārs Pelšs, kuru ar Prigovu vieno interese par serialitāti, kā arī vērienīgi ražošanas apjomi: Pelša iecere savukārt ir aizpildīt ar saviem darbiem veselu metru grāmatplauktā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.