Ingas Gailes krājumā Nakts, tāpat kā viņas iepriekšējās dzejas un prozas grāmatās, liela loma ir ētiskām pozīcijām, kuras viņa apsver un konstruē izteikti laikmetīgā veidā: dzejoļu «es» nevis uzlūko citu no varas vai baiļu pozīcijas, bet gan empātiskas iztēles ceļā tuvojas cita pieredzei, vienlaikus apzinoties tās fundamentālo atšķirīgumu. Piemēram, dzejolī Eļļa minēta koncentrācijas nometnē ieslodzīta uiguru dzejniece, uz kuras ciešanu fona dzejoļa «es», nepaskaidrojot saistību starp abiem kontekstiem, runā par sievieti Latvijas sabiedrībā: «kas tad man vainas, / es siltā dzīvoklī, / mani var vienkārši pazemināt, / apsmejot izskatu, / nosaucot mani par bābu, / sakot, ka esmu nozīsta, / dodot mājienu, ka esmu frigida, / nākamā teikumā, pārāk vaļīga» (8). Saistība, šķiet, varētu būt tāda, ka gan represijas pret uiguriem, gan lokālas problēmas pārdzīvo — pastarpināti kā stāstu un tieši kā šeit notiekošo — viens un tas pats subjekts. Cita pieredzes piesaukšana dzejolī, lai gan pati par sevi ir neizvērsta un būtībā atzīta par fundamentāli atšķirīgu no «es» pieredzes, tomēr ļauj «es» apzināties savu realitāti. Savukārt lasītājs apzinās autores pozīciju plašākā mūsdienu sabiedrības un politikas diskusiju laukā, uz kuru «es» varētu arī nenorādīt, ja vien to nerosinātu darīt pati dzeja.
Gaile dzejā regulāri lieto «autoriālo balsi»1: refleksijas, spriedumus, vispārinājumus par pasauli viņpus teksta, lasītāja uzrunāšanu, kā arī komentārus par rakstīšanas procesu. Autoriālā balss saklausāma tādās rindās kā «Es domāju par to, / kā lai to izstāstu, / lai jūs paklausītos» (8) un «Jo es jums saku, kāpēc gan kliegt par tumsu» (46), netiešāk — ironiskā skatījumā uz dzimumu lomām mūsdienu sabiedrībā: «un, galvenais, / mīļie vīrieši, / smaidiet, vīrieši, smaidiet, / jo tad ikvienu no jums, / slaidu, mazu vai mazliet apaļīgu, / pamanīs kāda īpaša sieviete / un izveidos ar jums attiecības» (46). Šī specifika liek domāt, ka mums visupirms ir jāpievēršas tieši tam, ko dzeja vēsta, vairāk jāieklausās tās tēzēs un premisās un mazāk jāiedziļinās struktūras smalkumos. Ar to es negribu teikt, ka Gailes dzejoļu «es» ir vienādojams ar autori «otrpus» tekstam, taču nevar nepamanīt — šī nošķīruma vājināšana rada viņas dzejas patiesuma efektu. Kaut gan autoriālā balss ar savu kaislīgo pozīciju visai ātri savaņģo lasītāju, tai ir arī jāpretojas, lai novērtētu, kā paustie viedokļi ir iestrādāti konkrētos tēlos un tehnikās.
Krājumā bez autoriālās balss dzirdama arī afektīva balss, kas ir pretēja abstraktai balsij un kas reģistrē, kā pasaule (cilvēki un notikumi) iespaido noteikta subjekta pieredzi. Dažviet afektivitāte izpaužas emociju fiksēšanā — dzejoļu «es» jūt apnikumu un žēlumu (9), smeldzi (26) un skumjas (38), visvairāk bailes (22, 43, 52, 54); citviet «es» runā tieši par ķermenisko pieredzi: «mans ķermenis / mana zeltītā saules liesma / nekad nebeidzamā sāpe» (30; sāpes minētas vairākos tekstos). Iespējams, precīzāk būtu teikt, ka «es» vēsta ne tikai par pieredzi, bet arī no pieredzes. Proti, uz Gailes dzeju var attiecināt kultūrkritiķes Džilas Benetas teikto par afektu vizuālajā mākslā: afektīva izpausme runā no ķermeņa, kuru ir pārņēmušas sajūtas.2 Afekts tādējādi ir arī Gailes tekstu struktūrā, it īpaši saraksta formā, kas savā dinamiskajā ritmā «iemieso» stāstījumam grūti pakļaujamu pieredžu trauksmainumu. Šādas pieredzes mēdz dēvēt par traumatiskām.
Autoriālo no afektīvās balss visvieglāk, protams, var nošķirt abstraktā līmenī, realitātē tās bieži vien pārklājas vai sadarbojas vienā dzejolī, cerot sasaukt lasītāju. Taču jāatzīmē, ka Gailes jaunajā krājumā ir aizdomīgi daudz dzejoļu, kur bez emocionāli sakāpināta vēstījuma, kas neapšaubāmi ir aktuāls, neko citu nevar atrast. Proti, formu mēģināts veidot tik caurspīdīgu vēstījuma priekšā, ka tai zūd vērtība. Savulaik, recenzējot Miglu (2012), Anda Baklāne norādījusi uz Gailes dzejas «sliekšanos prozas virzienā», turpat piebilstot, ka «nenoliedzami nospriegotais vēstījums gāžas laukā no rāmjiem, valoda neklausa un ierastie paņēmieni pavēršas paši pret sevi».3 Līdzīga situācija vērojama arī Naktī, kur dominē uzskaitījuma metode un iepriekšējos krājumos aizsāktā rotaļāšanās ar stereotipiskiem domāšanas veidiem un banalitātēm. Šīs pieejas pašas par sevi nav sliktas, tomēr varētu vēlēties, lai Gaile labāk apzinātos, ko viņa ar tām katrā dzejolī dara, kādu efektu tās rada un kad pastāv risks tās izsmelt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.