Kliblapsu saimniecei Ilzei Venterzutei ir koši kodolīga dārzkopja veiksmes formula: «Nevajag lēkāt modei līdzi, vajag klasiski ģērbties un klasiski stādīt!» Tā kā arī šajā zemkopjiem smagajā sezonā novākto ķirbju rindas priecē skatu, jāsecina — formula strādā
Zemnieku saimniecības ietilpīgajā noliktavā Pūrē šoruden glabāšanai un tirgošanai novietots ap 600 tonnām ķirbju. Te gan velti meklēt 100 un vairāk kilogramu smagus milzeņus, ar kādiem rudeņos audzētāji dižojas dažādos lielo ogu mērošanās konkursos. Pircēji tomēr pārsvarā pērk tādus, kas virtuvē nogādājami bez labi trenētu spēka mitriķu palīdzības. Izņēmums gan ir Halovīna laiks, jo vēlme aizbaidīt ļaunos garus un visādus mošķus ar izgrebtā ķirbī ievietotas svecītes palīdzību nu jau ir ierasts oktobra nogales rituāls. Pieprasījums pēc lieliem, oranžiem Halovīna ķirbjiem, kas ir koši, ar stingru mizu un viegli grebjami, aug ik gadu.
Nopietnāk specializēties lielo ogu audzēšanā Kliblapsas sāka pirms 12 gadiem. Iepriekš audzēja dažādus dārzeņus, zaļumus, ko pārsvarā pārdeva tirgū. Daļu izaudzētā realizēja ar kooperatīva Mūsmāju dārzeņi starpniecību.
«Ideja pievērsties ķirbju audzēšanai nāca no kooperatīva, jo bija pieprasījums no veikalu ķēdēm. Tolaik mēs, kā vairums dārzkopju, audzējām veco labo «vecmāmiņas ķirbi» no pašu sēklām. Tam nav ne vainas — sulīgs, garšīgs, ar kārtīgu mīkstumu, taču pārāk liels veikaliem. Lieltirgotājiem vajag mazus ķirbjus, kas svarā nepārsniedz piecus kilogramus, un, protams, daudzveidību, lai pircējs var atrast to, kas atbilst viņa vēlmēm. Lai arī audzēšanas pieredze šajos gados uzkrāta pamatīga, katra jauna sezona nāk ar pārsteigumiem, atklāsmēm un grābekļiem, uz kuriem uzkāpt,» savu ikvasaras ķirbju skolu mazliet ironiski raksturo Ilze.
Melodiskie ķirbju raksti
Un «mācību» lauks Kliblapsās nu jau sasniedzis iespaidīgus apmērus — ap 50 šķirņu 50 hektāros! No racionāla biznesa viedokļa noņemties ar tik raibu šķirņu dažādību nav prātīgi. Taču ziņkāre urda… Kas no šīs sēkliņas izdīgs, kā augs Abavas senlejas akmeņainajā augsnē, kā izskatīsies un kā patiks potenciālajiem pircējiem? Kliblapsu saimniece, kā jau skolota diriģente, arī dārzkopībā tiecas uz to, lai uz lauka briestošā kopkora skanējumā būtu saklausāma gan melodiju rakstu daudzveidība, gan nevainojams izpildījums.
Un variāciju iespējas par tēmu «ķirbis» ir tikpat kā neierobežotas. Tāpat kā āboli, tie iedalāmi pēc sezonalitātes. Ir vasaras, rudens un ziemas ķirbji. Pēdējie labi uzglabājas un augstu uzturvērtību nodrošina līdz pat pavasarim. Ir klasiskie, muskata, riekstu, sviesta, lielaugļu un arī dekoratīvie ķirbji, kas savukārt vēl dalāmi pēc to lietojuma. Vieni labāk der zupai, otri saldajiem ēdieniem, sukādēm, trešie sulām, ceturtie cepšanai, piektos vislabāk grauzt svaigus.
Ķirbju audzētājam ir jāzina, kā augli labāk pagatavot, tāpēc Ilze katru jauninājumu testē, ceļot to galdā ģimenei. «Kad pirmo gadu bijām izaudzējuši japāņu cepamo ķirbi, pusdienām pagatavoju to pildītu ar gaļu un sēnēm. Visi ēd, bet tāds aizdomīgs klusums. Beidzot, pēc garākas pauzes, meita vai vīrs tā diplomātiski bilda — gaļa bija laba… Cepamajiem ķirbjiem droši jāliek klāt pipari, ķiploki un citas piedevas, tas nomāc salkanumu, un tad sanāk garšās izteiksmīgs un sātīgs ēdiens.»
Diētisks un uzlabo omu
Pirms vīrusa dēļ ieviestajiem ierobežojumiem Kliblapsas bija iecienīta apskates saimniecība. Interesentu grupiņas, ģimenes brauca skatīties, kā aug ķirbji, fotografējās plašajos lielo ogu laukos. Ekskursiju vadīšana paņem laiku un enerģiju, taču Ilze atzīst, ka nereti noslēgumā izvērtusies interesanta domu un pieredzes apmaiņa, kas devusi gan emocionālu stimulu, gan jaunas idejas. Viņa novērojusi, ka interese un zināšanas par ķirbju audzēšanu un lietojumu aug. Dārzkopjiem šķirņu daudzveidība ļauj izpausties radošos eksperimentos, bet vairumam iemesls drīzāk ir tas, ka ķirbis ir diētisks un reizē arī gana jaudīgs spēka un veselības avots. Tajā rodamā vitamīnu buķete stiprina imūnsistēmu, sula satur visas cilvēka organismam nepieciešamās minerālvielas, bet ķirbja sēklas ir ne tikai garšīgas, bet arī uzlabojot omu.
«Pie mums brauca arī bērnudārzu grupiņas, un parasti uz jautājumu, vai jums garšo ķirbis, mazie gandrīz korī atbildēja — nēēē! Bet, kad pasniedzu svaigu, strēmelītēs sagrieztu ķirbi, interesanti noskatīties — viens pagaršo, otrs, un tad jau visas mutes kust un šķīvis ātri vien ir tukšs. Pēc tam mammas man zvana un prasa: kā tev tas izdevās, bērns man tagad prasa, lai gatavoju ķirbi,» ievadu veselīgas ēšanas paradumu veidošanā smaidīdama izklāsta Ilze. Lielā oga noteikti būtu vērtīgs papildinājums programmai Augļi skolai, taču Kliblapsu saimniece izceļ vienu nosacījumu: «Iepirkumā jāsvītro punkts par zemāko cenu. Labu, uzturvielām bagātu un garšīgi pagatavojamu ķirbi lēti izaudzēt nav iespējams.»
Ķirbju šķirošana un glabāšana saimniecības noliktavā. Foto — Andris Vanadziņš
Katrs gads ir laimes spēle
Ķirbju stādus Kliblapsās audzē tuneļa siltumnīcās no svaigi pirktām sēklām. Lai būtu kārtīga raža, sēklas materiālam jābūt kvalitatīvam, un centieni to sagatavot pašiem cerēto rezultātu nedod. Ķirbis ir jutīgs dienvidnieks, sargājams no salnām, bet Abavas senlejā, kā jau zemā vietā, tās mēdz būt vēlu pavasarī un agri rudenī. Tāpēc sēšanas, stādīšanas grafiks ir pakārtots laika prognozēm, kā arī dārznieku pieredzei un izjūtai. Iesēsi par agru — stāds pāraugs, zaudēs augtspēju; par vēlu — kavēsies attīstība. Kliblapsās ik pavasari zemē jāieliek vairāk nekā 100 tūkstoši stādu, un tas ir saudzīgs roku darbs, lai trauslos zaļumus neaplauztu.
«Var šķist, ka ķirbis ir vienkāršs — iesēj, un viņš aug. Taču, ja gribi, lai izaug tas, ko vēlies, ir stipri jāpiestrādā. Sākumā mums bija lecektis, līdz kādā nejaukā pavasarī vēl maijā uznāca pamatīgs aukstums un daļa augu apsala. Nācās sēt uzreiz uz lauka, un raža bija švaka. Sasparojāmies, uzbūvējām tuneļ-siltumnīcas, iepirkām sēklu, lai stādi būtu ar rezervi. Bet, protams, nākamais pavasaris bija silts un jauks, visi stādi auga un zaļoja ka prieks, un pavasarī nācās izkultivēt braši sadīgušus miežus un ķirbju platības pieauga no 30 līdz 50 hektāriem,» to, kā ķibele kļūst par stimulu nākamajam saimniecības attīstības solim, ilustrē Ilze. Pamatīgus zaudējumus dārzkopjiem var sagādāt arī mazais lauku grauzējs cirslītis. Ja tam gadās uziet ķirbju sēklas, pirms tās paguvušas sadīgt, tad, čakli čiepjot, šis radījums uz savām noliktavām varot aizstiept tūkstošiem sēklu!
Sarunā Kliblapsu saimniece palaikam bilst: «Katrs gads ir laimes spēle, sākot sezonu pavasarī, nekad nezini, kas būs rudenī!» Zināšanas un pieredze dod pārliecību, taču nepasargā no kļūdām, svārstībām tirgū, mainīgiem laika apstākļiem un saimniekošanas noteikumiem lauksaimniekiem, kas kļūstot aizvien nesaprotamāki. Bet viena lieta gan ir nemainīga — ja dari to, kas patīk, un no sirds, tad raža noteikti būs. Arī tik trakā vasarā kā aizvadītā. Lai arī ķirbjiem tīk saule un siltums, jūlija svelmē tīrumi izskatījās bēdīgi. Lapas nolaiduši, augi cīnījās par izdzīvošanu. Augustā, kad bija jāsāk vākt ražu, uznāca lietavas. Dienas iet, bet uz lauka netiec… Par laimi, septembris bija vēlīgs un laipni atļāva visu ražu nogādāt noliktavā. Tā nav tik pilna kā veiksmīgākās sezonās, taču pietiekami, lai būtu, ko fasēt un tirgot rudenī un ziemā, nodrošinot finansiālu pamatu saimniecības darbībai un jaunai laimes spēlei nākamajā pavasarī.
Zilo dūmu sajūta
Klausoties Ilzes stāstītajā, šķiet pilnīgi dabiski, ka par ķirbjiem viņa runā kā par dzīvām būtnēm ar raksturu, niķīšiem, galu galā arī tiesībām augt akurāt tā, kā viņam labpatīkas. Un, kā izrādās, dārzkopja darbs dāvā ne tikai dažāda rakstura pārdzīvojumus, bet sniedz arī gleznainu baudījumu.
«Man patīk ķirbju lauks pavasarī ar tīrām svaigi iedēstītu stādu rindām. Burvīgs ir ziedēšanas laiks, it īpaši rīta saulē, kad oranžās tūtiņas sliecas uz augšu… Tur ir tik niansēta toņu gamma! Bet visspilgtākās sajūtas ir rudenī, kad redzi to bagātību, nogriezto augu strīpas uz lauka pirms prom vešanas. Mums ir tādi vienkārši, izturīgi poļu Ursus traktori bez kabīnes. Kad piekabē ir kārtīga krava, uzkalniņā pie Abavas traktors velk atspēries tā, ka zili dūmi nāk no izpūtēja. Tas brīdis, kad ķirbji nāk mājās, smagi nāk… Tās ir tādas sajūtas, ko ne vārdos, ne bildē ielikt nav iespējams,» krāsaini savas rudens izjūtas zīmē Ilze.
Laikam pateicoties tēlainas izteiksmes dotumiem, runāšanās ar viesiem un žurnālistiem Kliblapsās ir viņas ziņā. Tas gan radot mānīgu priekšstatu, ka «es te viena ar ķirbjiem sitos». Skaidrs, ka saimniecībā iespētais ir nācis ar saskanīgu ģimenes komandas darbu. Piemēram, lielākais investīciju objekts — ķirbju noliktava — ir pacietīgi un ar izdomu pārbūvēts bijušais kolhoza siena šķūnis. Tik iespaidīga izmēra ēkas atjaunošana un nosiltināšana prasa lielus ieguldījumus, taču, pateicoties Ilzes vīra Dzintara konstruktora un namdara prasmēm, pārbūve veikta par saimniecības līdzekļiem, neņemot kredītu. Un ķirbji tajā glabājas ļoti labi, līdz pat maijam.
Vēl viens nosacījums tam, lai šie lielie augļi labi ienāktos un glabātos, ir saudzīga apiešanās. Ķirbim patīk viegla, labi uzirdināta augsne un viegls, bez satricinājumiem, ceļš no lauka uz noliktavu. Tas savukārt prasa daudz roku darba. Tāpēc Kliblapsās ķirbju lauku platības palielināt neplāno. «Lauksaimniecības sezona prasa daudz spēka, un pavasaros aizvien biežāk šķiet, ka ziema bijusi par īsu, spēki vēl nav atgūti. Tāpēc drīzāk jāskatās, ko varam darīt racionālāk, lai tiekam pie laba rezultāta ar mazāku enerģijas patēriņu. Gribas tomēr to brīvo svētdienu, izbraucienus. Kad sezonas laikā draugi piesakās tikties, es saku — brauciet! Viņi netic — kā, tu nestrādā!» par mūždien vagā degunu iedūruša dārzkopja tēlu pasmaida Ilze.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Ja ir laba, vienota komanda un pats esi iekšā darbos no A līdz Z. Gāja visādi, bet mēs sasniedzām iecerēto! Svarīgi, ka ir pieprasījums pēc mūsu ķirbjiem, tātad esam interesanti un varam nopelnīt, darot to, kas patīk.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Zemes pirkšanai bijām paņēmuši kredītu Hipotēku un zemes bankā. Kad to likvidēja, bija palikuši nesamaksāti kādi padsmit tūkstoši latu. Bija jāatrod banka, kas pārņem kredīta apkalpošanu, bet visas sarunas sākās ar prasībām — tagad visu apķīlāsim, novērtēsim, jūs par to samaksāsit, un tad redzēsim, ko varam piedāvāt. Sapratām, ka banka nav draugs, savilkām jostas un nomaksājām parādu.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Domāt par nākotni un nopelnīto tērēt tā, lai tas atkal dotu peļņu. Priecāties par veiksmēm un nevainot neveiksmēs citus. Sarežģījumos produktīvāk ir uzdot sev jautājumu — kāpēc man nesanāca? Un tad var iet tālāk ar cerību, ka sanāks.»
Pagaidām nav neviena komentāra