Mācīšanās vs mācības skolā

Ilustratīvs attēls
Klaudio Rivera, Rīgas Biznesa skolas direktora vietnieks
Print Friendly, PDF & Email

Augustā sākām rakstu sēriju par izglītības būtību. Sākoties jaunajam mācību gadam, ko izaicina Covid, pamatu pārdomām varētu meklēt risinājumu kontekstā, kas ir satricinājis mūsu tradicionālās struktūras. Šajā rakstā aplūkošu vienu no mūsdienās populārākajiem “stereotipiem” – mācīšanās piesaisti skolai.

Mācīšanās nenotiek tikai institucionālā sistēmā (skolā, universitātē). Mēs mācāmies ģimenē, darbā, ceļojot un vienkārši dzīvē. Mācības skolā, protams, palīdz, jo tās nodrošina mūsu mācīšanās struktūru, atbalsta socializāciju un ļauj sertificēt mūsu prasmes. Tomēr mācīšanās sašaurināšana līdz mācībām skolā ir ierobežojoša, īpaši tādos laikos kā pašreizējie, kad skolas un universitātes nedarbojas standarta režīmā.

Lai pārdomātu šo atšķirību, ierosinu atbildēt uz diviem jautājumiem: kādi ir mācīšanās galvenie mērķi un ko nodrošina skolas izglītība.

Mācīšanās mērķi

Cilvēks ir ļoti sarežģīts. Džordans Petersons saka, ka mēs esam apakšpersonību kopums. Daudzi slāņi spēlē kopā un izpaužas mūsu domāšanā un rīcībā. Šie slāņi izraisa dažādas un dažkārt pretrunīgas motivācijas: mēs vēlamies radīt lieliskas lietas, vēlamies labi ēst, iegūt piederības sajūtu utt. Visas teorijas par cilvēka motivāciju vienmēr atspoguļo mūsu vajadzību un vēlmju sarežģītību. Šā iemesla dēļ motivēt cilvēkus jebkurai darbībai, īpaši, ja šī darbība ir ilglaicīga, nav tik vienkārši.

Mācīšanās, tāpat kā jebkura cita darbība, neizvairās no šā izaicinājuma. Jaunieši mācībās meklē daudz ko: iegūt zināšanas, sagatavoties nākotnei, atrast draugus utt. Tās visas ir leģitīmas intereses, un kādas no tām neievērošana, kā dažkārt gadās, var mazināt gandarījumu par mācību pieredzi. Manuprāt, vispiemērotākais jautājums ir nevis – “kuru mērķi mēs atņemam”, bet gan – “kuri ir primārie un kuri pārējie”.

Kāpēc mēs mācāmies? K.S.Lūiss mēdza teikt, ka patiesa mācīšanās vienmēr nozīmē zināmu pašcieņas “ievainojumu”, jo mūsos kaut kas mainās mācīšanās dēļ. Tāpēc īsta mācīšanās ir daudz vairāk nekā tikai iepazīšanās ar jaunu informāciju.

Mācīšanās nozīmē domāšanas procesus, kas ietekmē mūsu vērtību sistēmu un mentalitātes sistēmu. Mācīšanās ir saistīta ar personīgo izaugsmi, personīgajām pārmaiņām.

Senie grieķi mācīšanos galvenokārt uzskatīja par bezjēdzīgu darbību, kuras pamatmērķis ir mācīties mācīšanās dēļ. Mūsdienu politikas veidotāji drīzāk pievērš uzmanību citiem mērķiem, kas arī ir leģitīmi, un tie dažkārt ir ārkārtīgi svarīgi, piemēram, “sagatavoties darba tirgum”.

Galu galā atbilde uz jautājumu, “kāpēc mēs mācāmies”, ir dziļi personiska un tā ietekmēs mūsu attieksmi pret mācīšanās iespējām. Šī atbilde ir atkarīga no tā, kā katrs cilvēks uztver mācīšanos un kā viņa agrīnā dzīves pieredze ir ietekmējusi tā uztveri. Pamatojoties uz šo uztveri, katrs cilvēks apzināti izlemj, kurš ir pamatmērķis un kuri ir pakārtotie mērķi.

Kas ir mācīšanās savā būtībā? Tās ir pārmaiņas manā pasaules redzējumā. Tas nozīmē, ka pēc reālas mācību aktivitātes es redzu pasauli citādāk, pat mazā, nelielā gabaliņā. Šajā ziņā jebkuras mācību aktivitātes galvenais un universālais mērķis vienmēr būs pārmaiņas manī pašā. Tādējādi neatkarīgi no personīgās motivācijas mācīties jebkura mācību darbība vienmēr radīs ietekmi.

Manuprāt, vecāku un pedagogu galvēnais uzdevums ir nevis norādīt mācīšanās mērķus, bet gan rosināt jauniešos meklēt dziļākus iemeslus jebkādiem mācību centieniem.

Kad jaunieši atrod personisku atbildi uz jautājumu par mācīšanos, viņu motivācija pieaug un viņi kļūst aktīvi skolēni. Tad jebkura institucionālā sistēma, jebkura skola, lai gan tā joprojām ir nepieciešama, nekļūs par dominējošo spēku mācību procesā. Tā vietā galvenā loma būs pašam izglītojamajam, kurš mācīšanos uztvers kā savu brīvi izvēlētu ceļojumu.

Šīs nianses mācību izpratnē nav tikai izsmalcinātība. Brīvai pieejai mācībām ir daudzas praktiskas sekas. Divas no tām, manuprāt, ir acīm redzamākās. Jaunietis, kurš atzīst mācību procesa vērtību, uztvers mācīšanos kā piedzīvojumu, būs zinātkārs un attieksies pret dzīvi kā pret ekspedīciju. Otra, diezgan acīmredzama, konsekvence ir tā – ja jaunietis pieiet mācībām kā piedzīvojumam, viņš sapratīs “sava pašvērtējuma ievainojuma” vērtību, ko rada jebkura mācību pieredze.

Vērojot lieliskus inovatorus, mēs vienmēr redzēsim pastāvīgu attieksmi mācīties: ko es šeit un tur varu iemācīties? Iemesls ir tāds, ka viņi ikdienas dzīvi uztver kā nepārtrauktu mācīšanos. Viņi vēlas mācīties, jo viņi ir piešķīruši vērtību mācīšanās procesam. Viņu mācīšanās process zināmā mērā ir kļuvis neatkarīgs no skolas institucionālā ietvara. Bet vai tas padara skolu par nebūtisku?

Lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs ciems

Ja mācīšanās ir vislabākā, ja mēs to pieņemam kā brīvi akceptētu personisku ceļojumu, kāpēc mums ir vajadzīga mācīšanās skolā? Ko sniedz mācības skolā?

Ir slavens Aša eksperiments, kurā piedalās grupa universitātes jauniešu, kuriem jānorāda, kura no attēlā redzamajām līnijām ir augstākā. Pat tad, kad atbilde ir acīm redzama, lielākā daļa no viņiem nolemj pievienoties “aktieru” grupai, kas apzināti sniedz nepareizu atbildi. To mēs saucam par sociālo konformismu. Mēs gandrīz neapzināti ejam kopā ar pūli pat tad, ja nepiekrītam vai nepārprotami nesaprotam vērtības un idejas, kurām sekojam.

Šo fenomenu var novērot katru dienu jau no bērnības. Mēs esam sociālas būtnes. Nevēlamies palikt vieni. Pat gribot izcelties, vēlamies to darīt pieņemšanas ietvaros. Attiecību ietekme mūsu dzīvē ir labi pierādīta ar pētījumiem. Vienā no visilgāk zināmajiem sociālajiem pētījumiem Hārvarda universitātes pētnieki ir pierādījuši, ka attiecības ir visspēcīgākais mūsu labklājību veicinošais faktors.

Attiecības ietekmē mūsu domāšanu un stimulē mūsu sirdi. Covid radītie traucējumi sociālajā dzīvē ir tikai pierādījuši, cik svarīga ir šī sociālā dzīve un cik ļoti tā ietekmē mūsu uzvedību un emocijas. Spāņu filozofs Leonardo Polo teica, ka cilvēks ir būtne kopā ar citiem: mūsu personību nevar attīstīt un izvērst izolēti.

Ja aplūkojam lielāko daļu mācību metožu, kas ir dominējušas skolās un universitātēs, tās noteikti dod priekšroku individuālajai mācīšanai, nevis kopienas mācīšanai. Ja aplūkojat skolēnu un studentu uzdevumu aprakstus, kas tiek ieskaitīti vērtējumā, lielākā daļa no tiem ir individuāli. Galvenais iemesls ir tas, ka vēlamies pārbaudīt indivīda apgūto prasmju un zināšanu inventāru. Tas ir taisnīgi, bet vai ar to pietiek?

Ja novērojam savu dzīvi pieaugušo vecumā, privāto un profesionālo, redzam, ka ļoti reti tiek prasīts, lai mēs darbotos individuāli. Gan mājās, gan darbā parasti esam spiesti darboties komandā. Nesaku, ka mūsu individuālajām prasmēm un zināšanām nav nozīmes, bet gan, ka ļoti reti tās tiek izmantotas izolēti. Tad rodas jautājums: vai ir vērts mūs pārbaudīt tikai vai galvenokārt individuāli?

Korporatīvajā vidē, īpaši kopš tā dēvētās zināšanu ekonomikas uzplaukuma, korporatīvās kultūras veidošana kļuva par uzņēmumu vadītāju dominējošo pienākumu. Korporatīvo kultūru saucam par organizācijas dvēseli, kolektīva uzvedības paradigmu, jo tā ir uzņēmuma daļa un spēcīgs mācību līdzeklis. Citiem vārdiem sakot, tā ir kolektīva personība, ko veidojam, kad esam kopā. Šai kolektīvajai personībai ir ietekme, kā redzējām no Aša eksperimenta un Hārvardas pētījumiem, uz mūsu skatījumu par lietām, labklājību un attīstību.

Secinājums ir tāds, ka izglītības vadītājiem un pasniedzējiem ir ļoti nopietni jāpievērš uzmanība izglītojamo grupu kultūrai: simboliem, stāstiem, kolektīvai rutīnai, uzvedības veidiem, kad viņi ir kopā, veidiem, kā viņi pieņem lēmumus kā grupa, utt. Šī kolektīvā personība ļoti spēcīgi ietekmē izglītojamo mācīšanos un attīstību, reizēm pat būtiski.

Šā iemesla dēļ institucionālā sistēma piedāvā ļoti spēcīgu mācību ieguldījumu – skolas kultūru. Slavenais teiciens – “lai izaudzinātu bērnu, ir vajadzīgs ciems” – joprojām lielā mērā ir patiess. Jau tūkstošiem gadu senā pagātnē līdz pavisam nesenai pagātnei cilvēki dzīvoja kopienās, lai būtu drošība, socializācija un kopīgi izmantotu resursus. Lai gan sabiedrība ir būtiski mainījusies kopienas dzīves ziņā, cilvēki joprojām ir sociālas būtnes, kurām nepieciešama mijiedarbība, lai dzīvotu un mācītos.

Skolas joprojām ir viena no visefektīvākajām institūcijām, kas palīdz sasniegt šo mērķi. Grupas kultūra var piedāvāt vai nu aizsardzību, vai apdraudējumu. Ir grupas, kurām ir izdevies izveidot kultūru, kas ir pacilājoša, palīdz cilvēkiem uzplaukt un sniedz pēdējo palīdzību, kad tas ir nepieciešams. Esmu redzējis šīs kultūras un varu garantēt, ka tās nav spontānas, to veidošana prasa pūles un apzinātu procesu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu