Vai nenovirzāmies no ES kopējiem “zaļajiem” mērķiem?

Katru gadu Latvijas tirgū novietotā koka iepakojuma apjomi palielinās. Saskaņā ar Valsts vides dienesta (VVD) datiem 2019.gadā tirgū nonāca vairāk nekā 70 tūkstoši tonnas šī iepakojuma. Normatīvajos aktos noteikts, ka no tirgū novietotā apjoma atpakaļ jāsavāc ne mazāk 34%, t.sk. ne mazāk kā 20% ir jāpārstrādā. Atlikušo daļu no savāktā apjoma var reģenerēt jeb sadedzināt ar siltumenerģijas iegūšanu.

Tomēr jau drīzumā spēles noteikumi būtiski mainīsies, jo, balstoties uz Eiropas Savienības (ES) direktīvām, Latvijas normatīvajos aktos ir noteikts, ka, sākot no 2023.gada 1.jānvāra, izlietotā koka iepakojumam sadedzināšanas vietā nāksies meklēt jaunas pārstrādes iespējas. Cik reāli tas ir pašreizējā situācijā? Un galu galā, vai noteiktās pārstrādes normas nenovirzīs no kopējā ES uzstādītā kursa – samazināt poligonos noglabājamo atkritumu apjomu?

Īsam ieskatam. ES noteikusi, ka tās dalībvalstīm līdz 2035.gadam jāspēj pārstrādāt vismaz 65% no kopējiem sadzīves atkritumiem. Savukārt noglabāt poligonos būs ļauts tikai 10%. Mērķis ir labs, ja vien tiek ņemtas vērā vairākas nianses – piemēram, ar kādiem paņēmieniem tiks veicināta pārstrāde un kas notiks ar to šķiroto atkritumu daļu, kas nav derīga pārstrādei un vienīgais risinājums ir siltumenerģijas iegūšana sadedzinot.

“Melnais caurums” izlietotā koka iepakojuma apritē

Pašlaik izlietotā koka iepakojuma savākšanas tirgus valstī tiek kontrolēts tikai daļēji. Kamēr atbildīgi komersanti slēdz līgumus par koka iepakojumu savākšanu ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, kas darbojas ar atbilstošām atļaujām un rūpīgi reģistrē izmantoto un pārstrādei nodoto koka iepakojumu, ļoti bieži ir vērojamas situācijas, kad koka iepakojums tiek nodots uzņēmumiem, kuriem nav attiecīgo darbību atļauju. Jau paskatoties sludinājumu portālus, var redzēt piedāvājumus, kuros pērk un pārdod koka paletes. Vai šo uzņēmumu darbība tiek uzraudzīta no atbildīgo institūciju puses? Maz ticams! Ja nav izsniegtas atļaujas, tad nav arī informācijas par to, kas jāuzrauga un jāuzskaita, kā arī nav izsekojamas atkritumu plūsmas. Līdz ar ko šāda nelegāla koka iepakojumu apsaimniekošana neiekļaujas valsts kopējā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā. Ir nepieciešams izskaust šādu nelegālu darbību, stingrāk kontrolējot koka iepakojumu savākšanas tirgu un uzliekot vienādus nosacījumus visiem tirgus dalībniekiem. Pretējā gadījumā jau tagad ir jūtamas grūtības, lai pārstrādei derīgos iepakojumus legāli varētu atgūt, kas ir priekšnosacījums ceļā uz valstī noteikto pārstrādes/reģenerācijas normu izpildi.

Latvijā koka iepakojuma legālu pārstrādi nodrošina tikai daži uzņēmumi un tie saskaras ar lielām grūtībām, lai nodrošinātu pārstrādei nepieciešamās plūsmas, jo nevar konkurēt cenu ziņā ar nelegālajiem darboņiem, kuri piedāvā konkursos augstākas cenas. Un ņemot vērā to, ka kontrole ir vāja un atbildība nekāda, bieži komersanti izvēlas finansiāli izdevīgāko, bet videi nedraudzīgāko risinājumu. Tāpēc ir vērojama situācija, kad atbildīgi uzņēmumi pārtrauc vai plāno pārtraukt nodarboties ar koka iepakojuma apsaimniekošanu.

Ir vairāki faktori, kas ietekmē izlietotā koka iepakojuma savākšanu un pārstrādi, lai nodrošinātu valsts noteikto pārstrādes un reģenerācijas normu izpildi. Viens no tiem jau tika definēts – ir jālegalizē koka iepakojuma savākšanas “pelēkais tirgus”, resp. jebkuram komersantam ir jāreģistrējas VVD un jāsaņem nepieciešamās atļaujas. Taču nākamais ir maksa, par kuru tiek segta koka iepakojuma savākšana un pārstrāde. Jārēķinās, ka strādājot legāli, izmaksas palielinās – nodokļi, plūsmu uzskaites veikšana u.tml.

Kādu pārstrādi Latvijā šobrīd var atļauties koka iepakojumam?

Koka iepakojums var tikts izmantotas kokšķiedru plākšņu ražošanai, no kurām savukārt var izgatavot mēbeles. Tomēr šādam koka iepakojumam kā izejvielai ir ļoti augstas prasības – tām jābūt bez metāla un ķimikāliju piedevām, jo neviens jau negrib sēdēt uz krēsla, no kura spraucas ārā naglas vai gulēt gultā un visu nakti ieelpot antiseptiķi. Tātad jebkurš izlietotais koka iepakojums nederēs šādai pārstrādei.

Kā otrs piemērs minams koka paletes – tās tiek labotas un laistas tirgū atkārtoti. Koka iepakojumu, ko nevar salabot, var pārstrādāt šķeldā, un tālāk jau izmantot pašvaldības katlu mājās vai ražošanas uzņēmumos siltuma enerģijas iegūšanai. Tādā veidā tiek arī mazināta atkarība no importētā kurināmā, kas pamatā ir fosilais kurināmais – gāzes, ogles u.tml. – tātad videi nedraudzīgs un neilgtspējīgs risinājums. Atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā enerģijas iegūšana ir nākamā ieteicamākā pēc pārstrādes un daudzkārt draudzīgāka nekā noglabāšana poligonā. Šāda šķeldas izmantošanas tiek subsidēta arī no ražotāju atbildības organizācijām, kuras savu klientu vietā nodrošina valsts noteikto pārstrādes/reģenerācijas normu izpildi.

Kas notiks pēc 2023.gada, kad jāpārstrādā būs vairāk un subsidēt sadedzināšanu varēs mazāk? Palielināsies risks, ka sabojātās koka paletes nonāks poligonos apglabāšanai vai tiks sadedzinātas parastās krāsnīs bez jebkādas kontroles un uzskaites, tādējādi gan apdraudot valsts noteikto normu izpildi, gan veicinot vides piesārņojumu.

Pārstrādi jāveicina arī caur otrreizējo materiālu izmantošanu

Kamēr tiek sakārtoti pirmie posmi koka iepakojuma apritē, uzskaitē un kontrolē, nedrīkst aizmirst arī pēdējo. Ja tomēr ejam šo ceļu, kad sadedzināšanas apjomi ir jāmazina, bet pārstrādes jāpalielina – tad ir strauji jāattīsta noieta tirgus pārstrādātajai produkcijai jeb otrreizējām izejvielām. Pēdējā brīdī to izdarīt nebūs iespējams. Kā risinājums, ko jau itin bieži pieminu attiecībā uz daudz un dažādiem pārstrādāto materiālu veidiem – riepām, bioloģiskajiem atkritumiem, koka iepakojumu un citiem – ir zaļais iepirkums. Lai to veicinātu būtu nepieciešams noteikt, ka projektu realizētājiem konkrētai daļai izmantoto materiālu jābūt no otrreizējām izejvielām. Piemēram, no izlietotā koka iepakojumiem saražoto šķeldu var izmantot dārzu, parku, ceļmalu labiekārtošanā, kā arī mēbeļu un citu priekšmetu ražošanā. Šie nosacījumi būtu attiecināmi uz ļoti daudz nozarēm un darbotos kā rīks, kas motivētu uzņēmumus pirmreizējo materiālu vietā izvēlēties pārstrādātus. Un to būtiski noteikt jau valsts normatīvo aktu līmenī. Pretējā gadījumā ražotāju un dažādu projektu īstenotāju izvēle būs zemākajai cenai, nevis vides ilgtspējai.

Saliekot galvas kopā, saprātīgi sasniedzami var būt visi pārstrādes mērķi. Jābūt tikai skaidriem nosacījumiem, kā tos izpildīt. Turklāt skaidrs, ka koka iepakojums Latvijā ir – un tas ir daudz. Taču vēl jāpiestrādā pie tā apsaimniekošanas tirgus kontroles un pārstrādes iespēju straujas attīstīšanas. Tāpat būtu vērts vēlreiz apsvērt, vai tik spēji – jau no 2023.gada – pārtraucot izmantot izlietoto koka iepakojumu siltumenerģijas iegūšanai jeb reģenerācijai, neuzkāpsim uz cita grābekļa, kas ir – atkarība no ievestā fosilā kurināmā. Jo, kamēr koka iepakojuma pārstrādes iespējas Latvijā ir visai ierobežotas, savākšanas tirgus necaurspīdīgs, ES kopējo mērķu izpilde var kļūt par grūti sasniedzamu latiņu.