Pārslodze, atbalsta trūkums, intrigas — par to Ir sūdzas daudzi skolotāji. Taču Latvijā tikai tagad, kad katrs ceturtais skolotājs norāda uz stresu darbā un gatavs pamest skolu, izglītības procesu organizatori sāk domāt, ar kādiem instrumentiem mazināt lielo slodzi un atbalstīt skolotājus
Katrīna Elizabete Puriņa-Biezā savas pedagoģes gaitas kādā lielas pilsētas skolā pirms diviem gadiem sāka ar lielu aizrautību. Tikko bija iegūts bakalaura grāds pedagoģijā, gūta darba pieredze pirmsskolā un interešu izglītībā, un viņa sāka studijas maģistrantūrā. «Biju ļoti entuziastiska,» atceras Katrīna.
Tomēr jau pēc pirmā semestra viņa no darba skolā aizgāja. Grūtā situācijā, kurā pret jauno skolotāju ar pārmetumiem vērsās kāda skolēna vecāki, viņa nesaņēma skolas vadības atbalstu. «Man bija sajūta, ka esmu pilnīgi viena,» saka Katrīna. Neizpratni radīja arī skolas vadības prasība skolotājiem rīkot daudzus neformālus pasākumus, kas, pēc Katrīnas pārliecības, bremzēja jēgpilnu mācīšanos.
Skolvadības problēmu dēļ jaunā skolotāja aizgāja no darba skolā, pievērsās zinātniskajai darbībai un pašlaik vada Latvijas Universitātes projektu DigiKlase, kurā apvienoti digitālie rīki un materiāli mācību procesam. Katrīnas stāsts nav unikāls. Pirms trim gadiem OECD valstīs veiktā starptautiskā mācību vides pētījumā TALIS secināts, ka pēc piecu gadu darba stāža Latvijā darba gaitas pedagoga profesijā neturpina vismaz puse skolotāju.
Vairāki skolotāji un arī pieredzējuši skolu direktori Ir stāsta par situācijām, kurās skolotāji no darba aizgājuši pārslogoti un nesaņēmuši atbalstu vai palīdzību. «Sliktākajā gadījumā skolas vadības attieksme pret jauno skolotāju ir noraidoša vai pat agresīva. Ticiet vai ne, šādas skolas Latvijā ir. Mani personīgi tas joprojām šokē,» saka bijušais Raunas vidusskolas direktors, vēsturnieks Edgars Plētiens.
Uz skolvadības problēmām Latvijā netieši norāda arī TALIS pētījums, kurā piedalījās skolotāji no 47 OECD valstīm, arī 2315 skolotāji no Latvijas. Tajā 23% Latvijas skolotāju norādījuši, ka viņu darbā ir daudz stresa, un tas ir augstāks rādītājs nekā vidēji OECD (18%). Kas īsti rada tādu stresu skolotāju darbā, ka viņi ir gatavi pamest darbu, un kā to iespējams novērst?
«Raudāju, strīdējos, piekritu»
Katrīna Elizabete ar lielu prieku atceras tos 5. klases skolēnus, kuriem viņa bija klases audzinātāja, matemātikas un latviešu valodas skolotāja. «Apbrīnojami, gudri bērni. Tik fantastiski, ka par viņiem būtu teikas jāraksta,» saka Katrīna. Viņu dēļ viņai bijis sāpīgi jau pēc pirmā semestra pamest darbu skolā.
Taču citādi nav bijis iespējams, apzinoties, ka grūtās situācijās viņa nesaņem skolas vadības atbalstu. «Pēcāk atklāju, ka visi zināja, bet man neviens nepateica, ka manā audzināmajā klasē ir bērns, kura vecāki nemitīgi konfliktē ar skolotājiem. Kad skolas vadība sāka saņemt šī bērna vecāku sūdzības par mani, man bija tikai rīkojums atrisināt šo situāciju,» ar rūgtumu atceras Katrīna.
Jautāta par sūdzībām, viņa atceras skolēna vecāku pārmetumus, ka tik jauna meitene nevar strādāt skolā, apšaubīta viņas augstākā izglītība. Skolas vadība neesot sūdzības uztvērusi nopietni, taču likusi Katrīnai atrisināt konfliktu. «Kā!? Tieši kā?» Katrīna atceras bezspēcības sajūtu.
Spriedzi darbā palielinājušas skolas vadības prasības gan uz valsts svētkiem, gan uz Ziemassvētkiem dekorēt klases, iemācīties dziesmas un iestudēt lugas skolas svētku pasākumiem. Tā kā visi neformālie pasākumi un gatavošanās tiem notikuši stundu laikā, Katrīna secināja — nepietiek laika jēgpilnām mācībām. Treknu punktu Katrīnas vēlmei strādāt skolā pielikusi kāda epizode pēc skolas brīvdienām. Kad viņa mierīgi novadījusi stundu, skolēni viņai pajautājuši, vai skolotāja «beidzot ir priecīga». «Sapratu, ka kļūstu par vienu no tām skolotājām, kas skolēnu acīs vienmēr ir īgna,» saka Katrīna. Lai nekļūtu par stresa un raižu nomāktu skolotāju, Katrīna pieņēma lēmumu no darba skolā aiziet.
Ar vilšanos skolotājas darbu pametusi arī Inese (uzvārdu lūdz nepubliskot). Viņai ir augstākā izglītība ekonomikā, taču, pabeigusi 72 stundu pedagoģijas kursus, viņa ieguva kvalifikāciju, kas ļauj strādāt par skolotāja palīgu vai aizvietotāju. 2017. gada februārī viņu uz mēnesi pieņēma darbā Līvbērzes pamatskolā par matemātikas skolotājas aizvietotāju. «Svīdu pamatīgi. Manā izpratnē bērni nebija motivēti. Viņi ļoti labi saprata, ka mācu matemātiku tikai mēnesi, un man nebija nekādu instrumentu, kā viņus motivēt,» atceras Inese.
Augustā Līvbērzes pamatskolas direktore viņu aicinājusi atgriezties skolā projektā Pumpurs strādāt ar tiem skolēniem, kuros saskatīts risks pirms laika pārtraukt mācības. Tā kā darbs Līvbērzes skolā bijis tikai vienreiz nedēļā, Inese pieteikusies atlikušās četras dienas strādāt par skolotāja palīgu Ozolnieku vidusskolā. Tur viņas pienākums bija palīdzēt mācībās skolēniem ar mācīšanās grūtībām.
Taču gan Līvbērzes, gan Ozolnieku skolā Inesei nācies gandrīz visu darba laiku strādāt par skolotāju aizvietotāju. Īpaši rūgtas atmiņas Inesei palikušas par darbu Ozolniekos. Kad novembrī kļuvis zināms, ka saslimusi viena no matemātikas skolotājām, Inese pierunāta vadīt matemātiku 6., 7. klases skolēniem. Vienīgie mācību materiāli, kas bija nepieredzējušajai skolotājai, — mācību grāmatas. Matemātikas skolotājas vietā Inese strādājusi pusotru mēnesi, taču skolas vadība nolēmusi Inesei par šo darbu nemaksāt. Kad Inese iebildusi, ka pēc Darba likuma par kolēģa pienākumu pildīšanu darba devējam jāmaksā, skolas direktore tikai attraukusi: «No kā lai es tev samaksāju?»
Inese nav sūdzējusies Valsts darba inspekcijā, jo sapratusi — tādā gadījumā vadības attieksmes dēļ būs psiholoģiski grūti turpināt strādāt skolā. Bet viņas samierināšanās noveda pie tā, ka atlikušajos mācību gada mēnešos Inese tika nozīmēta par aizvietotāju visiem tiem skolotājiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja vadīt stundas. «Kopā ar citiem pedagogu palīgiem kļuvu par tādu kā korķi,» sāji iesmejas Inese. «Tiklīdz kāds skolotājs aizbrauca uz kursiem, ekskursijā vai saslima, man bija jāstrādā viņa vietā. Turklāt bija tā — no rīta ierodos darbā un uzzinu, kurš skolotājs man jāaizvieto. Nebija laika gatavoties stundām.»
Kad mācību gads beidzies, Inese aizgājusi no darba Ozolnieku vidusskolā. To, ka skolas direktore Dina Tauriņa patiešām neievēroja Darba likumu, liecina fakts, ka 2020. gada nogalē Ozolnieku dome atbrīvoja viņu no darba tieši šī iemesla dēļ.
Savukārt Līvbērzē Inese piedzīvojusi pārslodzi. Sākumā bija vienošanās, ka viņa kopā ar vēl vienu skolotāju visiem skolas bērniem mācīs matemātiku. Bet, kad mācību gads jau bija sācies, atklājies, ka otra matemātikas skolotāja ir slimīga un Inesei jāvada matemātikas stundas gandrīz visām klasēm. «Raudāju, strīdējos ar skolas direktori, bet beigās piekritu, jo uzskatu — ja lūdz palīdzību, kādam tā ir jāsniedz,» stāsta Inese. Slodze bijusi neadekvāti liela mazajam gandarījumam, un Inese nolēmusi aiziet no pedagoģijas.
Ne tikai bijušie skolotāji, arī tie, kuri joprojām strādā izglītības nozarē, Ir norāda uz skolvadības problēmām. «Gan savā personīgajā pieredzē, gan vērojot darbu citās skolās, esmu pamanījis nepatīkamas lietas. Piemēram, katrā skolā ir kāds skolotājs, kas sava atšķirīgā viedokļa dēļ ir nošķirts no kolektīva. Ja seminārā vai mācībās šis skolotājs izsaka savas domas vai jautājumu, pārējie skolotāji to komentē ar tādiem vārdiem kā «viņai jau vienmēr kaut kas nepatīk». Bet es dzirdu, ka šis skolotājs izsaka konstruktīvus priekšlikumus!» stāsta Aleksandrs Vorobjovs, kas pēc 12 gadu pieredzes skolotāja un skolas direktora amatā kļuvis par pasniedzēju Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. «Esmu arī bijis skolā, kur skolas vadītājs kā kolektīva vadīšanas instrumentu izmanto intrigas. Esmu dzirdējis, ka skolas direktors konfliktā ar skolotāju saka izglītības sistēmā bieži izmantoto frāzi «neaizvietojamu cilvēku nav». Tā ir, bet skolas vadībai tas nedrīkst būt nekāds moto, tas ir aizskaroši visiem skolotājiem.»
Direktoriem būtiski trūkumi
«Iestādes vadītāja loma mikroklimata veidošanā ir ļoti liela,» saka Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs Rūdolfs Kalvāns, kurš savā promocijas darbā doktora grāda iegūšanai pētījis skolu direktoru ietekmi uz izglītības kvalitāti. Tomēr viņš atsakās no vispārinājumiem, kā skolas vadība veido mikroklimatu. Savā pētījumā viņš secinājis, ka skolas direktors tiešā veidā ietekmē skolas vadības stilu un veidu, kā skolā notiek mācību sasniegumu monitorings. Skolas direktors kopā ar vietniekiem arī nosakot, kā notiek pedagogu profesionālā pilnveide. Taču to, kā skolas direktoram veidot skolotāju mentorēšanas, atbalsta vai sadarbības sistēmu, neesot iespējams ne diktēt ar valdības noteikumiem, ne noteikt ar vadlīnijām. «Tas ir autonomi, katras skolas vadības ziņā,» saka Rūdolfs Kalvāns.
Paradoksāli, bet līdz pat 2017. gada sākumam skolu direktoru profesionālo darbu Latvijā vērtēja tikai skolas akreditācijas laikā, kas notiek reizi sešos gados. Īpaša skolas direktoru darbības izvērtēšana notiek tikai pēdējos četros gados. Pēc Kalvāna teiktā, vērtēšanas process ir «mainīgs», nemitīgi uzlabojas, taču skolu direktoros tas nekādu spriedzi nerada.
Izglītības ministre Anita Muižniece (JKP) Ir pauž pārliecību, ka skolvadības uzlabošanai ir tikai viena atslēga — jēgpilna akreditācija. Pērn oktobrī pieņemti jauni valdības noteikumi skolu un izglītības programmu akreditācijai, un saskaņā ar tiem izglītības kvalitāte jāvērtē četrās jomās (atbilstība mērķiem, kvalitatīvas mācības, iekļaujoša vide, laba pārvaldība). Vērtējot pārvaldību, skolu akreditācijas ekspertiem jāizvērtē administratīvā darba efektivitāte, vadības profesionālā darbība, atbalsts un sadarbība. «Jaunā skolu akreditācijas metodika paredz dziļāku un profesionālāku skolas vadības darba izvērtēšanu,» saka Rūdolfs Kalvāns, kurš ir arī viens no skolu akreditācijas ekspertiem.
Izglītības kvalitātes valsts dienests pašlaik arī izstrādā noteikumus, kas prasīs, lai skolas direktora darbu vismaz reizi trijos gados izvērtē arī izglītības iestādes dibinātājs, kas Latvijā lielākoties ir pašvaldība. Lai tas neizvērstos par vēl vienu formalitāti, tiekot izstrādāti nosacījumi pašvaldībai katram skolas direktoram nospraust konkrētus mērķus, kas trīs gadu laikā jāizpilda.
Gan Kalvāns, kurš ir Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, gan citi skolu direktori uzsver, ka viņiem tiek piedāvāti arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta rīkoti izglītojoši kursi tieši skolu vadītājiem un viņu vietniekiem. Dienests tos rīko kopš 2014. gada ar nolūku pilnveidot viņu priekšstatus gan par demokrātisku pārvaldību, gan līderību, gan metodēm kolektīva saliedēšanai un izglītības kvalitātes uzlabošanai. Tos apmeklējuši ap 90% skolu vadītāju. Pērn skolu vadītājiem piedāvātas mācības par skolu darbības tiesiskajiem jautājumiem, kurus apmeklējuši 73%, šogad — par demokrātisku pārvaldību skolā, un tajos piedalījušies 54% skolu vadītāju.
Dienestā uzskata, ka mācības pilnveido skolvadību, par ko liecinot fakts, ka 2017. gadā skolu direktoru profesionālās darbības novērtēšanā 21% direktoru darbā atklāti būtiski trūkumi, bet pērn nopietni trūkumi atklāti 10% direktoru darbā.
Arī organizācija Iespējamā misija organizē direktoru profesionālās tālākizglītības un pilnveides programmu 3+3+3, kurā direktoriem ir iespēja saņemt katram īpaši izstrādātu, profesionālu atbalstu. Pirmajā mācību programmas īstenošanas gadā iesaistītie dalībnieki — direktori — to novērtējuši ļoti atzinīgi.
Citam cita atbalsts
Būtiska problēma, par ko runā visi Ir intervētie skolotāji, ir lielā darba slodze. Piemēram, Santa Dreimane, pirms četriem gadiem ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā, divarpus gadus nostrādāja pirmsskolas izglītībā un, iepazinusi, pēc viņas vārdiem, «skarbo realitāti», nolēma aiziet no skolotājas darba. «Pirmkārt, vienam pašam audzinātājam parūpēties par 15 mazuļiem — tas ir ļoti grūti,» Santa atceras pirmo darba gadu, kad viņa bija pusotru gadu vecu bērnu grupas audzinātāja. Pēc garajām darba stundām jutusies iztukšota. Pēc kāda laika viņa aizgājusi strādāt uz bērnudārzu, kas darbojas pēc Montesori pedagoģijas principiem, lai izglītotu 3—7 gadus vecus bērnus. Darbs bijis intelektuāli izaicinošāks, taču lielā darba slodze saglabājusies. Paralēli pedagoga darbam Santa sākusi strādāt arī pētniecības projektos un pēc kāda laika izlēmusi pievērsties zinātniskai darbībai.
Analizējot skolotāju darbu TALIS pētījumā, atklājas, ka mūsu pedagogi retāk nekā citās OECD valstīs strādā komandās un stundu plānošanā sadarbojas ar kolēģiem. OECD valstīs katrs piektais skolotājs vismaz reizi mēnesī izstrādā stundas vai uzdevumus kopā ar kolēģiem, Latvijā — tikai 12%.
Aleksandrs Vorobjovs secina, ka joprojām katrs skolotājs, kas sāk strādāt šajā profesijā, no jauna veido savu metodisko darbu krājumu. Esot tikai dažas skolas, kur šī problēma atrisināta gaužām vienkārši — skolotāji glabā pašu izstrādātos mācību materiālus datu «mākonī» vai failu glabāšanas platformā, tādējādi padarot tos pieejamus ikvienam kolēģim, kas tos vēlas izmantot. Taču vairumā skolu katrs skolotājs strādājot vienatnē.
Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, apzinoties šo problēmu, gatavojoties izveidot interneta vietni vai platformu, kur skolotājiem apmainīties ar stundu plāniem, mācību materiāliem, idejām par izmantojamām metodēm, stāsta fakultātes dekāne Linda Daniela. Vienlaikus viņa iesaka skolotājiem nenomocīt sevi, nemitīgi domājot, kā padarīt mācības skolēniem pēc iespējas interesantākas. «Mācību procesam ir jābūt izaicinošam, lai bērns gribētu darboties. Bet nevar būt tā, ka mācību procesā ir vieni vienīgi prieki un grabuļi,» piesaka profesore. «Vēl svarīgi, lai skolā būtu sistēma, kā atbalstīt kolēģi viņa radošumā. Jo labs skolotājs ir radošs skolotājs. Viņš izdomā aizvien jaunus veidus, kā mācīt.»
Spriežot pēc TALIS pētījuma, viens no instrumentiem, kas Latvijā pārlieku maz izmantots skolotāju atbalstam, ir jauno pedagogu mentorēšana jeb ievadīšana profesionālajā un skolas dzīvē. Lai arī skolu direktori visās OECD valstīs uzskata, ka mentorings ir būtisks gan skolotāju darbam, gan skolēnu sniegumam, OECD mentors ir bijis norīkots vidēji 22% jauno skolotāju, bet Latvijā šis rādītājs ir tikai 16%.
Ir neizdevās atrast datus, cik Latvijas skolās ir mentoringa sistēma jauno skolotāju atbalstam. Ministrijā zināms tikai tas, ka mentors ir skolotāju sagatavošanas projekta Mācītspēks dalībniekiem. Pašu skolotāju stāstītais liecina, ka ir arī vairākas citas skolas, kurās izstrādāta mentorēšanas sistēma. Piemēram, Liepājas Raiņa 6. vidusskolā tāda ir jau gadus piecus. Skolotāju mentore Laura Katkeviča stāsta, ka skolā ir jauno skolotāju ceļvedis, kurā ir visa informācija par skolu, piemēram, ka Liepājas Raiņa 6. vidusskolā nodarbības ilgst nevis 40, bet 80 minūtes.
Ceļvedī ir ieteikumi, kā plānot šādas stundas, kādas tehnoloģijas skolā ierasts izmantot mācību procesam, doti padomi mācību metodikas izvēlē. Katram skolotājam esot viņa mācību jomas mentors, kura stundas viņš varot vērot jebkurā brīdī. Tāda atvērtība esot vajadzīga, lai mentors uzzinātu, kāds tieši atbalsts vajadzīgs. Pieredzējušiem kolēģiem, kuri Liepājas Raiņa 6. vidusskolā sāk darbu, mainot darbavietu, mentors esot vajadzīgs vidēji divus mēnešus, savukārt jaunajiem pedagogiem, kuri sāk darbu izglītības sistēmā, — visu pirmo mācību gadu. «Jaunie kolēģi to patiešām ļoti augstu novērtē. Katrs skolotājs skolā jūtas kā savējais, un tas ir būtiski,» saka Katkeviča.
Runājot par iemesliem, kāpēc pedagogi aiziet no darba, Aleksandrs Vorobjovs norāda, ka skolotāji arī reti saņem pateicību vai komplimentus par profesionāli labi padarītu darbu. Tāpēc viņš mudina biežāk skolotājiem pateikt vienkāršu paldies. «Teikt skolotājiem labus vārdus — tas nemaksā naudu,» saka Aleksandrs. «To varēja sākt darīt jau vakar. Skolotāji patiešām dara ļoti daudz — viņi ne tikai vada mācību procesu, bieži vien viņi pilda arī sociālā pedagoga, psihologa, mediatora jeb samierinātāja darbu. Par to taču var pateikt paldies.»
Skolotāju viedoklis par savu darbu
Avots: OECD pētījums TALIS 2018, kurā piedalījās 48 valstis. Latvijā aptaujā piedalījās 2315 skolotāji un 136 skolu vadītāji
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Pagaidām nav neviena komentāra