Ilustratīvs attēls
Dezinformācijas kampaņas, konspirāciju teorijas un sociālo mediju klikšķu fenomens kļūst par neatņemamu sastāvdaļu jebkurai krīzei. Šāds saturs pandēmijā redzams arvien biežāk, veicinot ne vien Covid-19 vīrusa, bet arī nepatiesas informācijas izplatību sabiedrībā. Izolēts burbulis un mērķēta auditorija ir kombinācija, lai apzināti veidotas viltus ziņas piedzīvotu strauju izaugsmi. Cik kritiski cilvēki objektīvas ziņas atšķir no tendencioziem virsrakstiem? Un kā veicināt atbildīgu satura patēriņu sabiedrībā?
Priekšstats, ka uz viltus ziņām uzķeras tikai neizglītotāka vai sociāli neaizsargātāka iedzīvotāju daļa, ir aplams. Ar sagrozītiem faktiem, publicitātes fotogrāfijām, videomateriāliem un maldinošiem pieredzes stāstiem dalās gan inteliģenti, gan sabiedrībā pazīstami cilvēki. Ņemot vērā, ka emocionāli pārspīlējumi un tendenciozi virsraksti dominē salīdzinājumā ar datiem vai zinātniskiem argumentiem, neviens nav pasargāts no šādas informācijas patēriņa. Turklāt ikdienā patērētais informācijas apjoms rada grūtības nošķirt apšaubāmus portālus un viltus ziņas sociālajos medijos no pasaules aktualitātēm uzticamos avotos.
Līdz ar pieaugošo brīvā laika pavadīšanu tiešsaistē un ekrānos, sociālie mediji veic detalizētāku monitoringu. Platformas pilnveido algoritmus jeb datu analītiku, lai pielāgotu redzamo saturu un tematus atbilstoši konkrētu cilvēku interesēm. Taču auditorijas identificēšana vienlaikus nodrošina viltus ziņu attīstību. Piemērots saturs stimulē radīt viltus ziņas jeb āķus, uz kuriem sociālo mediju lietotāji uzķeras personīgās pārliecības vai citu impulsu vadīti. Pateicoties algoritmiem, pastāv iespēja precīzi noteikt mērķauditoriju, kurā informācija būs pieprasīta un sasniegs augstu iesaisti. Turklāt svarīgi apzināties, ka viltus ziņas ar katru dienu kļūst arvien ticamākas.
Kamēr daļa no tām ir pilnīgs izdomājums, atsevišķas viltus ziņas satur vien daļēji sagrozītus faktus un konkrētu interešu atspoguļojumu. Tas nozīmē, ka cilvēks var iestigt viltus ziņu purvā, pašam to nemaz neapjaušot un ievelkot līdzi arī pārējos.
Piemēram, ja es atklātu, ka tikko izlasīju ziņas virsrakstu “Auto vadītājam Mērsragā negatīvas promiles (-1,7 promiles). Pārāk skaidrā? Kā tas iespējams?”. Vai jūs tam noticētu? Kā šāda ziņa izturētu faktu pārbaudi? Iepriekš minēto virsrakstu var uzskatīt par ticamu tikai ar noteikumu, ja identisku ziņu atspoguļo vairāki mediji ar atsauci uz pirmavotu. Taču šoreiz virsraksts iezīmē vienu kampaņas materiālu, uz kuru cilvēki uzķērās. Portālā vizulitis.lv tas piesaistīja vairāk nekā 400 000 sociālo mediju lietotāju uzmanību. Savukārt kopējais ziņu patēriņš mēneša laikā vietnē pārsniedza 895 000 sociālo mediju lietotāju un 120 000 klikšķu. Tādējādi varam secināt – pieprasījums pēc apšaubāmām ziņām aizdomīgos portālos uzvar, neraugoties uz aktīvo cīņu pret viltus ziņām. Sabiedrībā tiek ignorēti jautājumi, ko vienmēr nepieciešams uzdot: vai ziņā ir gramatikas kļūdas? Vai virsrakstā ir emocionāls piesātinājums? Kas ir publicētās informācijas pirmavots?
Cilvēkiem ir liela informācijas kanālu un avotu izvēle, kas veido skatījumu par notikumiem gan Latvijā, gan ārvalstīs. Jo lielāka mediju izvēle, jo vairāk versiju konkrētai aktualitātei. Bet viena un absolūta taisnība viltus ziņu laikmetā vairs nepastāv. Emocijas, pārspīlējumi, skaļums uzvar loģiku un racionālus argumentus. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viltus ziņas sabiedrību sadala vairākās kopienās atbilstoši informācijas burbulim, par ko reklāmas aģentūra McCANN Rīga pārliecinājās atbildīgā eksperimentā, kur tika vērtēti sabiedrības medijpratības paradumi.
Apzinoties, ka viltus ziņu panākumi meklējami emocionalitātē, sensācijā un pārspīlējumā, mēs izmantojām identiskas metodes. Saskaņā ar kampaņas konceptu sociālajā medijā Facebook tika izvietoti asprātīgi virsraksti, lai ar algoritmu atbalstu sasniegtu konkrētu mērķauditoriju. Tā rezultātā sociālo mediju lietotājiem laika joslās parādījās tendenciozi virsraksti, kas uzklikšķināšanas gadījumā cilvēku novirzīja uz vizulitis.lv. Savukārt portālā atradās pieci svarīgi ieteikumi viltus ziņu atpazīšanai. Jāuzsver, ka nekaitīgi, bet uzmanību raisoši virsraksti cilvēkam sociālajos medijos sekoja pa pēdām tik ilgi, kamēr viņš vai viņa neapņēmās ievērot visus medijpratības soļus.
Eksperimentā sasniegtie rezultāti vēlreiz pierāda, ka ir nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību viltus ziņu identificēšanai, domāt par atsevišķu priekšmetu izglītības iestādēs, kā arī apņemties ievērot visus medijpratības pamatprincipus. Domājot analoģijās – ja vairākums iedzīvotāju būs vakcinēti, mazināsies Covid-19 vīrusa izplatība, savukārt imunitāte pret maldinošu, sensacionālu un sagrozītu informāciju ir medijpratība.
