Inese Zandere noteikti ir viena no visvairāk mīlētajām latviešu dzejniecēm. Ne tikai tajā nozīmē, ka auditorija mīl viņu, bet arī tādēļ, ka viņa mīl. Mīl lietas un ainavas, cilvēkus un taisnību, un tādā kā nemodernā, bet viedā veidā mīl dzimteni. Jaunākais krājums ir par to — urķīgajā Zanderes stilā dzejniece mēģinājusi atšķetināt saknes un zarotnes, kas veido viņu pašu un šķir no patiesības. To var skatīt kā daudzdimensionālu, nereālās realitātes meklējumu¹, bet tam ir nepārprotams sakars ar brīvību un patriotismu, tādēļ krājums uzrunā kā mūsdienīga un gudra patriotiskā dzeja².