
Inese Zandere. Mantojumi. Neputns, 2021.
Inese Zandere noteikti ir viena no visvairāk mīlētajām latviešu dzejniecēm. Ne tikai tajā nozīmē, ka auditorija mīl viņu, bet arī tādēļ, ka viņa mīl. Mīl lietas un ainavas, cilvēkus un taisnību, un tādā kā nemodernā, bet viedā veidā mīl dzimteni. Jaunākais krājums ir par to — urķīgajā Zanderes stilā dzejniece mēģinājusi atšķetināt saknes un zarotnes, kas veido viņu pašu un šķir no patiesības. To var skatīt kā daudzdimensionālu, nereālās realitātes meklējumu1, bet tam ir nepārprotams sakars ar brīvību un patriotismu, tādēļ krājums uzrunā kā mūsdienīga un gudra patriotiskā dzeja2.
Ceļš uz patiesību un sevi — izbaudāms ar smaržu, garšu, tausti un skaņu — vispirms ved caur Latvijas liepu alejām uz skolu, mājām vai cauri parkam un ir, domāju, daudziem pazīstams: «kura ir mana liepa // kamenes balss: / tā viduvējā tā viduvējā / ar zemo ziedošo zaru // tā esi tu // uznesu sevi pa tevi galotnē / un ķermeņi vairs nav atšķirami / vējš tos šūpo kā vienu» (10). Tomēr zīmīgi, ka jau krājuma pirmajos vārdos darīts zināms, ka šajā ceļā dabiskas un instinktīvas ir arī bailes (8).