Bērnunami… pusaudžiem?

Bērnunamā Imanta tagad ierīkoti atsevišķi dzīvokļi — virtuve, lielā istaba ar pusdienu galdu, pat aktivitāšu centrs. Katram bērnam sava istaba, kurā bez pieklauvēšanas ieiet nedrīkst. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Lielie bērnunami ir slēgti, bet to vietā veidotie mājokļi — pustukši. Tagad tajos pārsvarā dzīvo tikai pusaudži, kuru vajadzībām specializētās audžuģimenes vēl nav izveidotas

Piecpadsmitgadīgā Viktorija (vārds ir mainīts) kopš sešu gadu vecuma nedzīvo ar mammu un tēti. Mamma slimo ar alkoholismu, tētis tagad ārstējas, meitene paskaidro. Šķirta no ģimenes, viņa pirmos gadus kopā ar desmitiem citu bērnu dzīvoja bērnunamā Eleja, kur bērnus dalīja grupiņās. Tad četrus gadus dzīve dalījās starp Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolu un Elejas bērnunamu. Vienu gadu viņa mēģināja iedzīvoties audžuģimenē, bet kopš pagājušā gada mācās Jelgavā un kopā ar diviem citiem pusaudžiem dzīvo Kalnciemā, dzīvoklī, ko ierēdņi nosaukuši par «ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu». 

Vienīgā vieta, ko Viktorija jelkad ir saukusi par savām mājām, ir šis dzīvoklis. «Paši ejam uz veikalu iepirkties, gatavojam ēst, mazgājam drēbes, grīdas, arī logus nomazgājām. Dzīve ir kā mājās, nav lielā bara bērnu, kurā ar kādu jādalās, jāstrīdas.»

Kopš 2018. gada, kad mediji un visa Latvijas sabiedrība cēla trauksmi par «sistēmas bērniem» un pašvaldības apņēmās reorganizēt bērnunamus, ārpus ģimenes palikušo bērnu aprūpes sistēma patiešām ir mainījusies. 2018. gada sākumā Latvijā bērnunamos atradās 1037 bērni, tagad viņu ir divreiz mazāk — 590. Visi lielie bērnunami, visi, kuros tika konstatēti jelkādi pārkāpumi, likvidēti. Palikušas tikai 22 iestādes, kuras to dibinātāji sauc dažādi, bet kas pēc būtības ir mazi bērnunami. Tie sadalīti mazos mājokļos, ko dēvē par ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu, katrā no tiem vienuviet nedzīvo vairāk par astoņiem bērniem.

Tagad izkristalizējusies cita problēma, kas jārisina. No 590 bērniem, kuri pašlaik ir institūcijās, lielākā daļa — 341 — ir pusaudži. Viņiem ir visgrūtāk atrast aizbildņus vai audžuģimenes. Ko darīt, lai viņiem būtu savas mājas un tuvi cilvēki, kam uzticēties?

Ceļ, remontē, iekārto

Bērnunamu reorganizāciju Labklājības ministrija sāka jau 2015. gadā, taču tikai 2018. gadā tika apstiprināts un sākts no Eiropas Sociālā fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansētais, 103 miljonus eiro vērtais tā dēvētais deinstitucionalizācijas (DI) plāns, kas paredz 5,5 miljonus eiro atvēlēt tieši ārpusģimenes aprūpei.

Šajā plānā pirms gadiem trim bija iecere reorganizēt pašvaldību bērnunamus par 35 ģimeniskām vietām. Bet tagad, kad gandrīz visiem mazajiem bērniem var atrast audžuģimenes, daudzas pašvaldības atteikušās no ieceres celt vai pārbūvēt mājokļus, un DI plānā palikušas tikai 18 vietas 13 pašvaldībās, stāsta Sigita Rozentāle no Labklājības ministrijas. 

No 18 vietām 14 ir vai būs mājas bērniem, četras — jauniešiem. Tikai viena pašvaldība veidojot mājokli 24 bērniem, kas DI plānā ir maksimālais skaits vienuviet. Pārējie mājokļi paredzēti mazākam bērnu skaitam. 

Plāna izpildes termiņš ir 2023. gada 31. decembris, bet, cik zināms ministrijā, lielākā daļa mājokļu būs izveidoti jau nākamgad.

Apzvanot DI plāna koordinatorus, Ir noskaidroja, ka visur notiek būvniecība vai remonti. Divās pašvaldībās mājokļi ārpus ģimenes palikušajiem bērniem jau ir iekārtoti: Jelgavas un Augšdaugavas novadā. Vai tādi spēj aizstāt mājas?

«Visu paši darām»

Viktorija labi atceras laikus, kad bērnunamā Eleja katrā grupiņā bija vairāk nekā desmit bērnu. «Oi, bija ļoti daudz bērnu, ļoti. Bija strīdi, kašķi, sanāca sakauties,» atceras Viktorija. «Bet laika gaitā daudzus adoptēja, daudzi aizgāja dzīvot audžuģimenēs, tad vairākiem puišiem palika 18 gadu.» Tagad sociālās aprūpes centrā Eleja ir tikai astoņi 15, 16 un 17 gadus veci jaunieši, kuri kopš pagājušā gada vasaras dzīvo divos mājokļos: pieci jaunieši privātmājā Elejā, bet trīs, arī Viktorija, skaisti izremontētā dzīvoklī Kalnciemā.

Savas īsās dzīves laikā meitene ir tik bieži mainījusi dzīvesvietas, ka viņa saka — pieradusi. «Sirsniņā» vienmēr palikšot dienas, kas pavadītas Valmieras internātvidusskolā, jo tur bijušas mazas klases, pretimnākoša attieksme, draugi, pēc stundām kopīgi spēlēts futbols, volejbols. Diemžēl izveidojies konflikts ar vienu no skolotājiem, kura dēļ skolu nācies pamest. 

Bet vissliktāk bijis dzīvot Valmierā audžuģimenē, «kas patiesībā bija viena vairāk nekā 60 gadus veca sieviete». «Es viņu nesaucu ne par mammu, ne par omi, tikai vārdā,» saka Viktorija. Reiz dzirdējusi Viktoriju strīdamies ar tēvu, sieviete aizliegusi ar viņu sazināties un satikties. Taču Viktorija stāsta — lai gan viņa nedzīvo ar vecākiem, viņa visus gadus ir tikusies gan ar mammu, gan ar tēti. Viņa mīl viņus. Aizliegums tikties ar vistuvākajiem cilvēkiem izraisījis tik daudzus strīdus, ka Viktorija nolēmusi atgriezties bērnunamā. Priecīga, ka tagad Kalnciemā ir sava dzīve, kas gan jādala ar diviem citiem pusaudžiem. «Bet mēs visu paši darām, audzinātājas mūsu vietā neko nedara,» saka Viktorija. 

Ar jauniešiem kopā ir četras sociālās audzinātājas, kas ik pa diennaktij cita citu nomaina. Viktorija saka — pie tā pierasts, un viņas esot «foršas, ar viņām var pārrunāt visādas tēmas, viņām var uzticēties». Katrai ir mašīna, un kopā braukts uz jūru, pa Latvijas pilsētām. Iebilstu, ka dzīvoklis tomēr nav kā mājas, jo tajā pie sienas līdzās bērnu uzticības tālruņu numuriem ir ēdienkarte nedēļai. Viktorija attrauc: «Mēs tos neievērojam. Pērkam, ko vēlamies, un gatavojam, kas mums garšo.»

Ar Viktoriju sarunājos Elejas sociālās aprūpes centrā, jo viņa, tāpat kā dzīvokļa biedri, strādā skolēnu nodarbinātības programmā. Intervijas laikā viens no viņiem gludina veļu, otrs palīdz dārzniekam sakopt apstādījumus. Garāmejot parāda mums uz augšu pavērstus īkšķus, bet no intervijas atsakās. 

Viktorija jau zina, kā izmantos savu pirmo nopelnīto algu — dažām skaistumkopšanas procedūrām un mēbelēm, lai iekārtotu savu istabu tēta dzīvoklī. Tētis jau vairākus mēnešus neesot dzēris, apmeklējot narkologu un psihologu, lai atgūtu tiesības audzināt meitu. Viktorija tic — viņam izdosies, un tad viņa uz skolu brauks nevis no Kalnciema, bet gan no tēta dzīvokļa.

Jāmāk vienoties

Divas ģimeniskas vietas Jelgavas novadā agrāk nekā citviet Latvijā izveidotas vairāku iemeslu dēļ, bet viens no galvenajiem — Elejas bērnunamā pēdējos gados bija maz bērnu. Kopš 2018. gada — vidēji 20, stāsta Jelgavas novada sociālās aprūpes centra Eleja vadītāja Nellija Veinberga.

2018. gadā nolemts jauniešiem, kas vecāki par 15 gadiem, turpat Elejā iekārtot jauniešu māju, kurā viņi, sociālo audzinātāju pieskatīti, sāktu patstāvīgu dzīvi. DI projektā izremontēta un labiekārtota šī pati jauniešu māja Elejā, bet otru mājokli bērniem izlēma izveidot Kalnciemā vienā no daudzdzīvokļu namiem. Abu mājokļu remonts un iekārtošana izmaksājusi 1,7 miljonus, no kuriem 741 tūkstotis bija ERAF nauda, 35 tūkstoši — valsts budžeta dotācijas, 885 tūkstošus iedeva pašvaldība.

Viesojoties Kalnciema dzīvoklī, pārliecinos — eleganti iekārtota vieta ar trim atsevišķām istabām bērniem un vienu dzīvojamo istabu, kas apvienota ar moderni aprīkotu virtuvi. Gan Kalnciema dzīvokļa, gan Elejas privātmājas iemītnieki ir pusaudži. «Jelgavas novada bāriņtiesa tiešām intensīvi meklē audžuģimenes,» saka Nellija Veinberga. «Bērniem nav jādzīvo ne bērnunamā, ne ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos. Bērniem jādzīvo ģimenē.» Bet, lūk, pusaudžiem audžuģimenes atrast ir grūti.

Katrā vietā — gan Kalnciemā, gan Elejā — strādā pa četriem sociālajiem audzinātājiem. Pēc Veinbergas domām, veiksmīgāka pieredze ir SOS ciematos, kur katrā namā ir SOS mamma — ja bērni diendienā ir kopā ar vienu pieaugušo, ar viņu vieglāk veidot emocionāli noturīgas attiecības. Taču Darba likums neļaujot šādu modeli veidot arī jaunajās, ģimeniskajās vietās. Kā vēlāk paskaidro Labklājības ministrijā, SOS ciematu dibinātāji ar SOS mammām vienojas par darba laiku pēc īpašiem noteikumiem, bet jaunās pakalpojumu vietās, kā visās sociālās aprūpes vietās, jāstrādā tā, lai darba stundu laiks nepārsniegtu likumā noteikto normālo darba laiku — 40 stundas nedēļā. Tā kā esot ļoti grūti atrast darbiniekus, kas būtu gatavi strādāt 24 stundas diennaktī, ministrijā pagaidām nesteidzas radīt īpašus darba apstākļus sociālajiem audzinātājiem.

Lai bērniem tomēr būtu vismaz viena piesaistes persona, Jelgavas novadā mēģina gādāt, lai katrs no sociālajiem audzinātājiem uzņemtos īpašu atbildību par vienu bērnu — pavadītu ar viņu vairāk laika, ierastos uz vecāku sapulcēm skolā, vestu pie mediķiem, uz konsultācijām, ja vajag — pārstāvētu viņu arī policijā.

Veinberga stāsta, ka agrāk bērnunamam bija savs psihologs, un, ja kādam no bērniem neizveidojās ar viņu kontakts, ar to bija jāsamierinās. Tagad esot iespēja apmaksāt tieši tā psihologa vai psihoterapeita konsultācijas, kuram bērns uzticas. «Taču bērni tik daudz ir bijuši pie dažādiem speciālistiem, ka viņu uzticība ir pazudusi. Kad viņus izņem no ģimenes, viņiem ir komunikācija ar sociālā dienesta un bāriņtiesas darbiniekiem, te viņiem ir četri jauni sociālie audzinātāji. Pajautājiet, vai viņi grib uzticēties vēl kādam svešam cilvēkam,» retoriski vaicā Veinberga. Ja pusaudžus tirda ar jautājumiem, viņi izvēloties divus taktikas veidus — «vai nu truli stāsta to, ko no viņiem gaida, vai noslēdzas sevī un neko nestāsta».

Bērnunams kā mājas

Ministrijas vadītajā DI projektā nepiedalās Rīgas pašvaldība, lai gan tajā vienmēr ir bijuši vairāki bērnunami. Tagad tos sauc par Rīgas bērnu un jauniešu centra struktūrvienībām, un tādas ir piecas: Ziemeļi, Apīte, Ezermala, Vita, Imanta. Pavisam tajās ir vietas 196 bērniem, turklāt ir arī krīzes centrs ar 30 vietām.

Rīgas pašvaldība un ministrija nespēja vienoties par projekta īstenošanu, turklāt Rīgā jau sen pirms šī projekta bērnunamus pārveidoja par ģimeniskām vietām, Ir apgalvo Rīgas bērnu un jauniešu centra vadītājs Kaspars Jasinkevičs. Turklāt viņš un Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs uzsver, ka Rīgā ir izstrādāta laba sistēma, kā panākt, ka bērniem krīzes situācijā ir iespēja nonākt pie aizbildņiem vai audžuvecākiem.

Tomēr — ja bērnu vai bērnus izlemj steidzami izņemt no ģimenes, parasti viņus vispirms ved uz krīzes centru Maskavas ielā. Tas tāpēc, ka Rīgā ir tikai viena specializētā krīzes audžuģimene, kas gatava uzņemt bērnus jebkurā diennakts laikā, un tā pati pieņem tikai zīdaiņus un mazuļus, paskaidro Krasnogolovs.

Jūnija vidū Rīgā krīzes centrā bija 14 bērnu. Centrā bērni dzīvo no dažām dienām līdz pat pusgadam, taču tikai tādā gadījumā, ja ir cerības, ka bērni varētu atgriezties bioloģiskajā ģimenē. Pērn 131 bērns atgriezās ģimenē, jo, kā uzsver Jasinkevičs, Rīgā pirmais uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai bērns varētu atgriezties pie īstajiem vecākiem. 

2019. gadā Rīgā izveidots ģimeņu atbalsta centrs, kur krīzes situācijā izmitināt visu ģimeni. «Lai bērni netiktu šķirti no bioloģiskajiem vecākiem, bet vienlaikus būtu pietiekama uzraudzība,» paskaidro Jasinkevičs. Tajā tiekot īstenota tā dēvētā krīzes intervences programma, kurā krīzes centra, bāriņtiesas un sociālā dienesta speciālistu galvenais uzdevums ir panākt, lai bērns bioloģiskajā ģimenē būtu aprūpēts un drošībā. «Mēs nedalām, kāds ir katra pienākums, tas ir mūsu kopējais darbs. Tā tiešām ir,» saka Jasinkevičs. 

Ja cerību atgriezties mājās nav, krīzes centrā speciālisti apzinot katra bērna izglītības, veselības un aprūpes vajadzības, tad viņi kopā ar bāriņtiesas darbiniekiem mēģinot sameklēt, ir vai nav krustvecāki, vecvecāki, citi tuvinieki, kas paņemtu bērnus aizbildnībā. Ja tādu nav, 15 dienu laikā jāatrod bērnam audžuģimene. «Pārsvarā bērniem atrodam aizbildņus vai audžuģimenes,» saka Krasnogolovs.

Audžuģimeņu skaits Rīgā esot pieaudzis. Pirms desmit gadiem Rīgā tādu bija 50, tagad — 85. «Lielākā problēma ir atrast audžuģimeni pusaudžiem vai vienas ģimenes vairākiem bērniem, no kuriem viens vai divi ir pusaudži. Jo audžuģimenes labprāt pieņem mazus bērnus, bet ne pusaudžus,» stāsta Krasnogolovs un atgādina, ka brāļi un māsas nav šķirami ne adopcijā, ne arī ārpusģimenes aprūpē. Bāriņtiesa gan esot tiesīga atsevišķos gadījumos pieņemt lēmumu par brāļu un māsu šķiršanu, piemēram, ja viens no bērniem ir pusaudzis, bet otrs ir zīdainis. Vai arī — ja vecvecāki vienu bērnu paņem aizbildnībā, bet viņa pusbrāli vai pusmāsu, kas nav asinsradinieks, nevēlas pieņemt. «Taču tie ir izņēmuma gadījumi,» uzsver Krasnogolovs.

Jasinkevičs stāsta, ka Rīga jau pirms gadiem septiņiem bija viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā, kas savas iestādes pārveidoja par ģimeniskiem mājokļiem. Piemēram, Imanta ir trīs dažādās adresēs: Imantas 7. līnijā dzīvokļos ir 35 vietas, un divi dzīvokļi ir Bolderājā. Katrā dzīvoklī dzīvo ne vairāk par astoņiem bērniem, katram bērnam ir sava istabiņa. «Rīgā tādu bērnunamu, kur būtu centralizēta ēdināšana vai dzīve grupās, sen vairs nav,» Jasinkevičs saka. 

«Kad runājam par bērnunamiem, svarīgi saprast — mēs runājam par pusaudžiem un jauniešiem,» uzsver Jasinkevičs. Šā gada 1. janvārī Rīgas bērnu un jauniešu centrā bija 135 bērni, no kuriem lielākā daļa ir pusaudži. Jasinkevičs iedod datus par dažiem bērniem: 14 gadi, bērnunamā kopš 2017. gada; 15 gadi, bērnunamā divus gadus; 14 gadi, «iestājies» 2019. gadā; 16 gadi, ārpus ģimenes divus gadus; 15 gadi, bērnunamā dzīvo kopš pagājušā gada. «Viņiem visiem būtu nepieciešama audžuģimene, bet tādu nav,» saka Jasinkevičs.

Viena bērna uzturēšana ilgstošās aprūpes iestādē pašvaldībai izmaksā 1860 eiro mēnesī. Bērnunamu un krīzes centra uzturēšanai no Rīgas budžeta izmanto vairāk nekā četrus miljonus eiro gadā. Tā ir milzu nauda, tāpēc Jasinkevičs uzsver, ka Rīgas pašvaldībai nav nekādas finansiālas ieinteresētības uzturēt institūcijas, «tas būtu absurds».

Negrib dzīvot baros

Bērnunamā Imanta vienā no dzīvokļiem 14 gadus vecā Elza (vārds ir mainīts), gluži tāpat kā daudzi pusaudži, vasaras brīvdienās ap vienpadsmitiem no rīta vaļojas gultā ar telefonu rokās. Pēkšņās uzmanības apmulsināta, Elza runā negribīgi. Pastāsta, ka nekādu īpašu plānu vasarai nav, tik vien kā pabraukāties ar riteni, uzspēlēt futbolu un regbiju. Tikai sociālā darbinieka pamudināta, viņa izstāsta, ka ir viena no labākajām futbola spēlētājām Latvijā savā vecuma grupā, saņēmusi daudzas medaļas, uzaicināta uz Latvijas izlases treniņnometni kā iespējamā izlases kandidāte. Futbolā Elza trenējas no 11 gadu vecuma, kopš pārcēlās uz dzīvi Imantā.

Dzīvoklis, kurā Elza dzīvo ar sešiem citiem pusaudžiem, šķiet jauks — virtuve, lielā istaba ar pusdienu galdu, aktivitāšu centru un pulksteni pie sienas. Katram bērnam sava istaba, kurā bez pieklauvēšanas ieiet nedrīkst.

Bet Imantas vadītāja Ira Vetrova mani palabo: «Šeit jauki pēc būtības nevar būt. Jo te cīnās par mīlestību. Ja ir daudz bērnu, katru nevar ne samīļot, ne noglāstīt, ne nobučot. Tad nu bērni prasa uzmanību, un ne vienmēr tas ir pozitīvā veidā. Katrs no šiem bērniem grib justies svarīgs. Tāpēc te nav kā ģimenē, te visiem nepietiek mīlestības.»

Vetrova secinājusi — pusaudži negrib dzīvot baros, katram no viņiem vajag savu dzīves telpu. Un katrā no viņiem esot jāatrod kāds talants, dotības, spējas, ar kuru palīdzību likt bērnam saprast, ka viņš ir vērtīgs. «Piemēram, tagad mums ir puika, ko audžuģimene atveda atpakaļ, un viņš ne par ko neizrāda interesi. Bet viņš ir tik kārtīgs, ka bez pamudinājuma sakārto istabu! Pie tās vienas labās īpašības ir jāpieķeras, lai atklātu viņa intereses un atraisītu,» stāsta Vetrova. 

Katrā dzīvoklī strādājot četras audzinātājas, divas auklītes un sociālais darbinieks. Audzinātājas ik pēc diennakts mainās. «Bet kaut kā ir iegājies, ka katram darbiniekam ir pa vienam, diviem bērniem, ar ko viņš kopā iet uz veikaliem, uz viņa vecāku sapulcēm. Viņš atbild par visiem, bet par vienu vai diviem ir īpaši atbildīgs. Tad arī bērni pieķeras vairāk vienai audzinātājai,» stāsta Vetrova.

Gan Jelgavas novadā, gan Rīgas pilsētā ārpusģimenes aprūpes speciālisti stāsta vienu un to pašu — institūcijās palikuši tikai pusaudži, un to apliecina arī ministrijas dotā statistika — no tiem 532 bērniem, kas pašvaldību un dažādu organizāciju bērnunamos bija 1. maijā, 313 bija vecumā no 13 līdz 17 gadiem. Pusaudžiem grūti atrast aizbildņus vai audžuģimenes. Vēl ļaunāk — nav precīzu datu, cik ir tādu gadījumu, kad audžuģimenes pieņem pusaudžus, bet pēc tam atved atpakaļ uz institūciju. Speciālisti saka — tas notiek bieži.

Audžuģimenēs neiedzīvojas

«Ja es šeit strādāju ar bērnu, es viņu nekur tālāk aizsūtīt nevaru. Es nevaru pateikt, ka netieku galā. Bet daudzās audžuģimenēs par pusaudzi necīnās. Kāpēc jācīnās, ja var atdot atpakaļ uz bērnunamu?» Vetrova pikta pretnostata audžuģimenes un institūcijas. Viņu var saprast, kad izstāsta par pēdējiem diviem gadījumiem, kad audžuģimenes atvedušas pusaudžus atpakaļ uz Imantu. Viena audžuģimene it kā ļoti gribējusi pieņemt kādu bērnu, darījusi visu iespējamo, lai tikai Lieldienās būtu kopā. Tā pati audžuģimene jau maija beigās atvedusi pieņemto 12 gadus veco bērnu atpakaļ uz bērnunamu, un viņiem pat neesot bijuši argumenti, kāpēc. Sarunas gaitā atklājies, ka ģimenes mamma strādā divos darbos un viņai nav īsti laika audžumeitai. «Tad kāpēc tu ņēmi bērnu?» emocionāli iesaucas Vetrova. 

Nesen arī audžuģimene, kas astoņus gadus rūpējusies par trim brāļiem, atteikusies turpmāk rūpēties par viņiem. 

«Ne vienmēr audžuģimenes ir sliktas, bet kontakts neizveidojas. Kāda meitene man teica: «Man tā audžuģimene visu laiku stāsta, kādai ģimenei vajag būt, cik viņi ir forši, ko tik viņi nemāk, kādas tik viņiem nav tradīcijas. Bet man nav nekā no tā! Es negribu to visu redzēt un dzirdēt!» Viņš tur jūtas kā svešā bļodā. Starp līdzīgiem vienaudžiem, kuriem nav foršo ģimeņu, viņš jūtas iederīgs,» stāsta Veinberga. «Daudzi pusaudži tajās pareizajās audžuģimenēs nevar izturēt pozitīvo spriedzi, viņi nevar izturēt, ka no viņiem gaida, ka viņi arī kļūs pareizi. Mazi bērni var pielāgoties un mainīties, pusaudži — ne. Tad viņi meklē ieganstu, ko darīt, lai tiktu izraidīti no audžuģimenes.»

Ārija Martukāne, kas kopš 2008. gada ir profesionālo audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja, sakās labi saprotam ģimenes, kas atsakās pieņemt pusaudžus. Viņa uzsver, ka daudziem no viņiem ir gan atkarības, gan uzvedības, gan mācīšanās traucējumi. «Audžuģimene nav brīnumnūjiņa, lai cik gudri būtu audžuvecāki. Viņi nav vienā personā narkologs, psihologs, psihiatrs, skolotājs un mediķis.» 

Martukāne pati savā audžuģimenē pieredzējusi, ka pusaudžiem atšķirībā no maziem bērniem ir vēlme ne tikai pēc mīļuma, ēdiena, apģērba un drošības izjūtas. Vīlušies pieaugušajos, viņi grib gūt pēc iespējas vairāk labuma. Lielākajai daļai jauniešu nav izpratnes, ko drīkst un ko nedrīkst, bet katrā ģimenē ir savi noteikumi. «Viņi zina, kā manipulēt ar pieaugušajiem. Ir bijuši pusaudži, kuri piedraud — es par jums bāriņtiesā tādas lietas sastāstīšu, ka jums vairs nevienu bērnu nedos. Bet audžuģimenēm tomēr svarīgs arī gods,» skaidro Martukāne. 

Labu piemēru audžuvecāku darbam ar pusaudžiem viņa redzējusi Vācijā, kur specializētajai audžuģimenei, kurā abi vecāki ir sociālie darbinieki un audzina trīs pusaudžus, atbalsta komandā esot sociālais darbinieks, sociālais pedagogs, narkologs, psihiatrs un psihologs. 

Rīgas bērnu un jauniešu centra vadītājs Kaspars Jasinkevičs saka — kamēr netiks izveidotas specializētās audžuģimenes pusaudžiem, tikmēr būs arī institūcijas, kurās dzīvos vecāku novārtā pamestie pusaudži un jaunieši. «Kad tika runāts par specializētajām audžuģimenēm, bija doma, ka būs arī audžuģimenes pusaudžiem. Bet tas nobremzējās, un šobrīd ir pēdējais laiks pie šī jautājuma atgriezties,» saka Jasinkevičs. 

Audžuģimeņu skaits Latvijā pēdējo trīs gadu laikā ir audzis no 575 līdz 752, un arī tajās dzīvojošo bērnu skaits palielinājies no 1173 līdz 1377. Sabiedrība atbalsta audžuģimenes, to darījusi arī valsts — katra bērna uztura pabalsts divkāršots līdz 215—258 eiro (atkarībā no bērna vecuma), palielināta arī valsts atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu līdz 171—273 eiro mēnesī (atkarībā no bērnu skaita). Valsts katram audžuvecākam, kurš saņem šo atlīdzību un nestrādā algotu darbu, veic sociālās iemaksas pensijai, tām pienākas arī valsts veselības apdrošināšana.

Kad pirms dažiem gadiem valsts mērķtiecīgi gādāja par audžuģimenēm, valdība izlēma, ka būs tikai divu veidu specializācijas: krīzes un bērniem ar veselības traucējumiem. Rita Paršova no ministrijas paskaidro, ka specializācija darbam ar pusaudžiem atlikta tāpēc, ka izkristalizējās doma veidot audžuģimenes nevis vienkārši pusaudžiem, bet pusaudžiem ar atkarību problēmām un uzvedības traucējumiem. Joprojām šādu specializēto audžuģimeņu neesot tāpēc, ka vēl jāizstrādā atbalsta pakalpojumi, kas tām būtu jāsaņem ārpusģimenes aprūpes atbalsta centros. Lai viens no audžuvecākiem nestrādātu un visu laiku veltītu pusaudzim, viņam arī pienāktos specializētā audžuvecāka atlīdzība 860 eiro mēnesī. Taču, cik ilgā laikā šādas specializētās audžuģimenes varētu tikt sagatavotas, pagaidām nav zināms.

Gandrīz visi Ir intervētie eksperti ir pārliecināti, ka institūcijas, faktiski bērnunami, vienmēr būs vajadzīgi. «Varbūt tie būs tikai kā īslaicīgas uzturēšanās vietas, bet būs,» saka Elejas vadītāja Veinberga. Kaut vai tāpēc, ka ārpusģimenes aprūpē atrodas arī bērni ar ļoti smagiem traucējumiem. Pašlaik 140 šādi bērni dzīvo trīs valsts sociālās aprūpes centros. Pēc ministrijā teiktā, arī šie centri tuvākajos gados tiks pārveidoti par ģimeniskām vietām. Bet bērni tur dzīvos bez ģimenes.

Jelgavas novada sociālās aprūpes centra Eleja vadītāja Nellija Veinberga: «Bērniem nav jādzīvo ne bērnunamā, ne ģimeniskai videi pietuvinātos apstākļos. Bērniem jādzīvo ģimenē.» Bet pusaudžiem audžuģimenes atrast ir grūti.
Foto — Ieva Salmane

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu