Sākot no nulles • IR.lv

Sākot no nulles

Bulduru konferences atklāšanas sēde Rīgas pilī 1920. gada 6. augustā. Sēdi vada Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis (galda galā). Sestais no kreisās — ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Fotogrāfs — Mārtiņš Lapiņš, Ārlietu ministrijas arhīvs
Gints Apals

Kritiskas domas par Latvijas ārpolitiku 20. gadsimtā

Pastāv uzskats, ka starptautiskās attiecības ir vienīgā sfēra, kurā kopš 1918. gada nepārtraukti pastāvējusi Latvijas valsts un darbojušies tās pārstāvji. Vienlaikus ārpolitika ir parādījusi tos Latvijas politiskās kultūras trūkumus, kas izriet no neskaidrības par Latvijas identitāti un ģeopolitisko piederību, kā arī no elites nespējas īstenot tautas uzticēto suverēno varu. 

Šī raksta mērķis ir pamatot uzskatu, ka starpkaru posmā Latvijas ārpolitika pieļāva fundamentālas kļūdas. Mūsdienu valsts centusies tās labot, tomēr elites mazdūšība, hēdonisms un bezatbildība turpinās. «Zelta laikmeta» meklējumi pirmās republikas vēsturē izrādās tikai ērta politiska mitoloģija, kas krasi kontrastē ar 1940. gada katastrofas traumu, Otrā pasaules kara un okupācijas laika pieredzi un joprojām ietekmē sabiedrības attieksmi pret starptautiskās politikas norisēm. 

Vēsture, identitāte un ģeopolitika

Latvijas ārpolitika izauga no priekšstatiem par latviešu identitāti un patstāvību, kas veidojās 19. gadsimta otrajā pusē. Pamatā bija jaunlatviešu pieņēmums, ka Livonijas un Baltijas provinču pagātne nav latviešu mantojums. Krišjānis Valdemārs ceļu uz labāku nākotni redzēja beznosacījumu lojalitātē Krievijas monarhijai un krieviskā kultūras orientācijā. Monarhists Frīdrihs Veinbergs latviešu identitāti saistīja ar Lietuvas vēsturi. Viņš uzsvēra, ka latviešu un lietuviešu vēsturiskā misija ir būt par valni pret vācu ekspansiju. Būtībā agrīnie priekšstati par latviešu vietu pasaulē pamatoja Latvijas piederību Krievijas telpai. Lai gan 20. gadsimta sākumā radās dažādas idejas par Latvijas autonomiju, latviešu identitāte netika šķirta no Krievijas valsts. Pat sociālrevolucionāra Miķeļa Valtera klusais aicinājums lauzties ārā no Krievijas sākotnēji balstījās vienīgi negācijā pret tās sociālpolitisko sistēmu, bet ne atziņās par rietumnieciskas orientācijas nepieciešamību un vēsturisku saikni ar Eiropu.

Pirmā pasaules kara laikā latviešu politiķi pasludināja Vāciju par eksistenciālu draudu gan Krievijas valstij, gan latviešu tautai. Patstāvības centieni 1917. gadā nesniedzās tālāk par formulu «brīva Latvija brīvā Krievijā». Atsaucību neguva ne lietuviešu politiķa Jona Šļūpa doma par latviešu un lietuviešu kopvalsti, ne igauņu politiķa Jāna Tenisona ideja par Baltijas un Skandināvijas valstu federāciju. Tā laika latviešu politiskie darbinieki bija iegrimuši pārlieku ilgās pārdomās par trim būtiskiem jautājumiem. Pirmkārt, vai un kā atdalīties no Krievijas? Otrkārt, cik plaša patstāvība Latvijai būtu vajadzīga? Treškārt, kādi ārēji spēki varētu sniegt atbalstu un nodrošināt Latvijas neatkarību?

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu