Atšķirīgais un kopējais mūsdienu lietuviešu un latviešu prozā
21. gadsimta literatūra ar savu dinamismu un plašo piedāvājumu aizrauj gan lasītājus, gan kritiķus. Līdzīgu politisko un kultūras norišu ietekmē Latvijas un Lietuvas literatūra līdzīgos tempos ir virzījusies uz priekšu, pārkāpjot kopējiem sliekšņiem: novēlotu postmodernismu, populārās literatūras uzvaras gājienu, sākumā atteikšanos no lineāra stāstījuma un vēlāk — atgriešanos pie garajiem stāstiem. Redzam mazāk profesionalitātes, vairāk fragmentācijas, kas atspoguļojas gan tekstveides principos, gan lasītāju gaumes un vajadzību noslāņošanās procesos. Tomēr gan latviešu, gan lietuviešu literatūra atgriežas pie tradicionālās izteiksmes, mazinās postmodernisma izlēcieni un eksperimenti. Padomju okupācijas laikā literatūrā izpaudās pienākums saglabāt kultūras un etnisko identitāti, bet pēdējā desmitgadē priekšplānā nonācis jautājums, vai sabiedrības izpratnē literatūrai joprojām ir kāda nozīmīgāka loma.
Ir mainījušies žanri un to hierarhija — vieni literatūrā ieņēmuši jaunas pozīcijas, citi zaudējuši agrākās. Arvien plašākas teritorijas iekaro populārā literatūra (kāds lietuviešu kritiķis to nosaucis par Sosnovska latvāni — invazīvs augs, kas izplatās masveidā, ar 20 000 sēklu vienā ziedkopā); pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Lietuvā parādījās spēcīgs emigrācijas literatūras vilnis, bet paliek arī tradīcijas turpinātāji.
Pēc 2000. gada attīstījās izdevējdarbības tirgus, un literatūrā sāka iespraukties masu kultūras standarti. Padomju laika ideoloģisko cenzūru aizstāja komerciālā cenzūra un mārketinga stratēģijas. Sākās populārās, izklaides kultūras invāzija. Augošie izdodamo grāmatu apjomi mudina izlasīt vairāk. Pārfrāzējot rakstnieces Ģiedras Radvilavičūtes grāmatas virsrakstu Tekstu vajāšana, kritiķi vaicā: kas un ko vajā — teksti mūs vai mēs tekstus?
Paraugoties uz grāmatnīcu plauktiem, rodas iespaids, ka Latvijā iznāk mazāk oriģinālliteratūras grāmatu nekā Lietuvā, kur ik gadu parādās vismaz 500 lietuviešu daiļliteratūras, memuāru un interviju grāmatu: ap 100 pieder pie bērnu literatūras, apmēram 300 — pie popliteratūras, pārējās 100 ir labas un nesliktas kvalitātes lasāmviela. Devīze «rakstīt var katrs» un iecienītie radošās rakstīšanas kursi ir atraisījuši amatieru radošo dzirksti. Zīmīga ir sociologa Zigmunda Baumana doma, ka patēriņa laikmetu raksturo «neierobežotas ēšanas cīņa pret diētu», kas nozīmē, ka izzūd plaisa starp populāro un t. s. elitāro literatūru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.