Atšķirīgais un kopējais mūsdienu lietuviešu un latviešu prozā
21. gadsimta literatūra ar savu dinamismu un plašo piedāvājumu aizrauj gan lasītājus, gan kritiķus. Līdzīgu politisko un kultūras norišu ietekmē Latvijas un Lietuvas literatūra līdzīgos tempos ir virzījusies uz priekšu, pārkāpjot kopējiem sliekšņiem: novēlotu postmodernismu, populārās literatūras uzvaras gājienu, sākumā atteikšanos no lineāra stāstījuma un vēlāk — atgriešanos pie garajiem stāstiem. Redzam mazāk profesionalitātes, vairāk fragmentācijas, kas atspoguļojas gan tekstveides principos, gan lasītāju gaumes un vajadzību noslāņošanās procesos. Tomēr gan latviešu, gan lietuviešu literatūra atgriežas pie tradicionālās izteiksmes, mazinās postmodernisma izlēcieni un eksperimenti. Padomju okupācijas laikā literatūrā izpaudās pienākums saglabāt kultūras un etnisko identitāti, bet pēdējā desmitgadē priekšplānā nonācis jautājums, vai sabiedrības izpratnē literatūrai joprojām ir kāda nozīmīgāka loma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.