Plogeri pret plastmasu 2

Turpmākās nedēļas kopā ar Vides filmu studijas videosērijas Es daru tā varoņiem meklēsim veidus, kā dzīvot dabai draudzīgāk

Plogot nozīmē skriet vai staigāt, pie viena uzlasot atkritumus. Kustība radusies Zviedrijā pirms pieciem gadiem un zibenīgi iekarojusi pasauli, bet pandēmijas apstākļos tā kļuvusi vēl aktuālāka

Svētdienas plogeris

Sergejs Timoņins ir viens no raidieraksta Kino kults vadītājiem, kā arī tāda paša nosaukuma tīmekļa vietnes līdzdibinātājs un autors. Nu jau gandrīz gadu viņš ne tikai blogo par filmām internetā, bet arī «plogo», proti, dodoties skriet vai pastaigājoties ņem līdzi maisiņu, kurā uzlasa pa ceļam ieraudzītos atkritumus. Viņam to ierādījuši draugi kādā pārgājienā gar jūru pērnvasar.

«Ja man ir intensīvs treniņš vai eju trekā ar smagu somu, es, protams, to nedaru. Taču, vienkārši skrienot vai pastaigājoties, kad neaizmirstu mājās maisiņu, es plogoju,» stāsta Sergejs, kuram skriešana ir viens no hobijiem. Viņš amatieru līmenī arī regulāri skrien maratonu. «Var sacīt, ka esmu svētdienas plogeris. Es neskrienu speciāli, lai vāktu atkritumus. Es to uztveru drīzāk otrādi, tas ir kaut kas, ko es varu darīt paralēli skriešanai.»

Viss, kas nepieciešams šai nodarbei, ir maisiņš un pietiekami biezi cimdi, lai nebūtu bailīgi grābstīties gar citu cilvēku atstātajiem mēsliem, viņš skaidro. Plogo viņš biežāk mežā, nevis pilsētvidē, kur tas tomēr ir sētnieku pienākums. «Kad sāc to darīt, aptver, cik daba ir piecūkota pašās skaistākajās vietās. Cilvēki atstāj alus pudeles, čipsu pakas un visu pārējo, par spīti tam, ka tuvumā atrodas pustukšas miskastes,» stāsta Sergejs. «Plogošana man nav tikai atkritumu savākšana. Es cenšos rādīt piemēru. Domāju — ja kāds plogo un citi to redz, tas arī liek cilvēkiem aizdomāties, mainīt attieksmi, vismaz nemēslot pašiem. Runa nav par to, cik daudz es salasu; ja es iznesu no meža tikai piecas pudeles, tas jau ir par piecām pudelēm mazāk. Es nesaku, ka visiem obligāti jāiet plogot, bet, jo vairāk to darīs, jo tīrāks būs.»

Ploginga kustības aizsācējs zviedrs Ēriks Alstrēms.
Foto no personīgā arhīva

Attieksme jāmaina no abiem galiem

Man šķiet ērmoti, ka plogings kļuvis par tādu starptautisku padarīšanu. Cilvēki nāk man klāt un saka: paldies, Ērik! Mēs to esam darījuši visu mūžu, bet beidzot tam ir vārds, — smejas kustības aizsācējs zviedrs Ēriks Alstrēms, kurš pirms pusotra gada viesojās Latvijā. «Tagad jau šo vārdu, kas ir vienkārši saliktenis no zviedru valodas vārdiem «pacelt» un «skriet», es esmu reģistrējis kā zīmolu.»

Taču viss aizsācies pavisam nejauši. Pēc profesijas sacensību un citu pasākumu organizators, Ēriks daudzus gadus dzīvojis slēpošanas kūrortā Zviedrijas vidienē. Laukos, kur cilvēki cits citu pazīst, fakts, ka viņš paceļ un aiznes līdz miskastei skrienot ieraudzītus atkritumus, nelicies īpašs ne viņam, ne apkārtējiem. 2016. gadā zviedrs pārcēlies uz Stokholmu. Tur viņam pietrūcis saiknes ar dabu un līdzcilvēkiem. Sācis skriet mežā, pa vecam paradumam lasot atkritumus, kuru lielpilsētas tuvumā nekad netrūkst. Bet, lai nebūtu tas jādara vienam, meklējot domubiedrus, izveidojis Facebook grupu, kas ātri kļuva populāra ne tikai Zviedrijā.

«Pateicoties tam, ka Facebook automātiski tulko ierakstus, tie bija pieejami ne tikai zviedriski runājošajiem, un mūsu grupai sāka pievienoties cilvēki no visas pasaules. Vislielākais sprādziens notika, kad tajā iesaistījās spāņu un portugāļu valodā runājoši cilvēki,» Ēriks stāsta. «Plogings kļuva ļoti populārs sākumā Latīņamerikā, tad Maiami, kur dzīvo daudz spāniski runājošu imigrantu, un drīz jau plogoja arī citur Amerikā.» 

2018. gada beigās par plogingu kā karstāko fitnesa modes jaunumu jau rakstīja pasaules masu mediji. 2019. gadā uz pusstundu oficiāli plogot devās Indijas premjerministrs Narendra Modi. Bet Ēriks tagad pelna naudu, organizējot plogošanas pasākumus un paraugdemonstrējumus gan plašākai publikai, gan uzņēmumiem.

«Domāju, ir pareizi aizliegt daļu iepakojuma. Tur, kur tas tiek izdarīts, piemēram, Sanfrancisko, nevar nopirkt ūdeni plastmasas pudelēs, cilvēki ātri pielāgojas,» saka Ēriks. «Taču attieksme jāmaina arī no otra gala. Kad vadu pasākumu liela uzņēmuma darbiniekiem un redzu, cik aizrautīgi viņi piedalās, man šķiet — es palīdzu mainīt korporāciju. Atliek palasīt datus par ekoloģiju un kļūst skaidrs, ka uzņēmumi, kas nemainīsies, neizdzīvos. To saprot arī paši uzņēmumi.»

Plastmasas pandēmija

Kopš 1950. gada pasaulē ir saražoti 6,3 miljardi tonnu plastmasas. Vairāk nekā 90% no tās nekad nav pārstrādāti, bet krietna daļa nonākusi apkārtējā vidē, kur būs atrodama vēl simtiem gadu. Plastmasas mikrodaļiņas mūsdienās ir gandrīz visur. Tiek lēsts, ka cilvēks vidēji nedēļā, pats to nemanot, apēd un ieelpo apmēram piecus gramus mikroplastmasas, kas ir līdzvērtīgi vienas kredītkartes svaram. Mikroplastmasas ietekme uz cilvēka veselību pagaidām ir neskaidra.

Pēc Pasaules ekonomikas foruma datiem, pasaules jūrās un okeānos ik gadu nonāk deviņi miljoni tonnu plastmasas, turklāt šis skaitlis ik gadu pieaug par pieciem procentiem, un tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam okeānā plastmasas pēc svara būs vairāk nekā zivju. Jūrā nokļuvušās plastmasas piesārņojums bieži ir nāvējošs tur mītošajām dzīvajām būtnēm.

Vēl 2020. gada sākumā šķita, ka vienreizlietojamās plastmasas dienas ir skaitītas. Taču Covid-19 situāciju apgrieza ar kājām gaisā. Plastmasas iepakojums lielveikalos šodien tiek uzskatīts par nepieciešamību epidemioloģisku apsvērumu dēļ. Arī Latvijā, pēc rudenī apkopotajiem datiem, plastmasas lietojums lielākajās veikalu ķēdēs pieaudzis pat divkārt. Pasaulē milzīgos daudzumos un pārsvarā no plastmasas tiek ražotas maskas, cimdi un citi personīgās drošības līdzekļi. Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas paredz to lietošanu vēl ilgi pēc pandēmijas, un, ja cilvēce tās godprātīgi ievēros, pārskatāmā nākotnē ik mēnesi tiks patērēti un atkritumos nonāks 169 miljardi sejas masku un 65 miljardi vienreizējas lietošanas cimdu.

Taču, iespējams, vēl ļaunāk ir tas, ka pandēmijas izraisītā ekonomiskā lejupslīde un ar to saistītais naftas cenu kritums ir gandrīz iznīcinājis otrreizējās pārstrādes tirgu. Ražot jaunu plastmasu no naftas šobrīd ir krietni izdevīgāk, nekā pārstrādāt esošo, secināts pērnā gada beigās apkopotā aģentūras Reuters pētījumā. Turpat minēts arī, ka, ņemot vērā prognozējamo elektrisko automobiļu īpatsvara pieaugumu, pasaules lielākās enerģētikas kompānijas jau laikus plāno pārorientēties uz plastmasas ražošanu, nākamajos gados investējot jaunu rūpnīcu būvniecībā 400 miljardus dolāru. Vienlaikus tās plāno tikai divus miljardus dolāru atvēlēt plastmasas atkritumu apjoma samazināšanas projektiem.

Acīmredzot plastmasa tik drīz nekur nepazudīs, un, lai tā vismaz pēc iespējas mazāk nonāktu jūrā, savs vārds būs sakāms arī plogeriem.

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu