Iznest, nevis izmest

Lietoti apģērbi pārtop jaunos — tā strādā upcycling dizainere Aiva Zīle. Foto — Edmunds Brencis, no Ir arhīva
Alise Zita Zeidaka
Print Friendly, PDF & Email

Turpmākās nedēļas kopā ar Vides filmu studijas videosērijas Es daru tā varoņiem meklēsim veidus, kā dzīvot dabai draudzīgāk

Pirms apnikušās mantas nest uz atkritumu konteineru vai ziedot, ir vērts padomāt — varbūt tās var pārtapt jaunā apģērbā?

Kaudzīte vecu džinsu — ar to pirms septiņiem gadiem sākās Aivas Zīles modes zīmols Zīle. «Ātrās modes» industrijas aizkulises un jēdzieni redesign un upcycling jeb pārdizainēšana un otrreizēja izmantošana toreiz viņai vēl bija sveši. Taču tagad Aiva ir upcycling dizainere — viņas rokās lietoti apģērbi pārtop jaunos. «Saka — bikses pār galvu neuzvilksi. Manējās var!» 

Šāda dizaina apģērbs nav tikai iespēja izcelties. Pēdējo 25 gadu laikā Eiropā nopirkto apģērbu apjoms palielinājies par 40%. Vidēji eiropietis ik gadu savu skapi papildina ar 26 kg tekstilizstrādājumu, bet 11 kg apģērba izmet atkritumos. Lauvastiesa tiek aprakta poligonos vai sadedzināta, atkārtotai lietošanai vai pārstrādei novirza tikai 20%. Tekstilrūpniecība saražo 15% no plastmasas, ierindojoties trešajā vietā pēc iepakojuma rūpniecības un būvniecības nozares*. «Ātrās modes» industrija balstās uz zemām cenām un lielu apgrozījumu, ko nodrošina tieši sintētisko šķiedru izmantošana. No tām ražo 60% mūsdienu tekstilizstrādājumu, kuru sadalīšanās var prasīt pat 200 gadu. 

Tikai mazāk par vienu procentu no gataviem tekstilmateriāliem tiek pārradīti jaunā apģērbā, un Zīle ir viens no atkārtotās aprites veicinātājiem Latvijā. 

Dizainere saprot, cik milzīgs apjoms apģērbu nonāk atkritumos, un pašas nodarbe viņai šķiet kā piliens okeānā. Taču gadā viņa pārstrādā ap 200 kg drēbju, piecos gados tā ir jau tonna. «Ja mēs Latvijā būtu kaut 50 cilvēku, kas to dara, skaitļi ievērojami augtu.» Lai popularizētu šāda veida pieeju drēbēm, 2019. gadā Avotu ielā Aiva atvēra veikalu Zīle, kur piedāvā ne tikai savu apģērbu, bet arī citu mākslinieku darbus. «Gribēju panākt, lai, ieraugot vārdus redesign un upcycling, cilvēki nevis iedomājas lupatu deķīšus, bet saskata pievienoto dizaina vērtību.»

Sākumā šo vērtību Aivas apģērbos saskatīja tikai daži: «Manas drēbes bija drosmīgajiem un cilvēkiem ar humora izjūtu.» Nu Aivas tērpus izvēlas ne tikai mākslinieki, bet arī skolotāji, juristi un ārsti. Vecākajai klientei ir ap 70.

* Avots: Europarl.europa.eu; Gunta Strazda pētījums Apģērbu rūpniecība, tekstilatkritumi, to izmantošana: Covid-19 ietekme; pētījums Plastmasas atlants 2019

Kristīnes Kalējas lietotu apģērbu pārtapšanas zīmolam rit jau trešais gads.
Foto — Kristīne Madjare

Tas ir process!

Drēbnieces Kristīnes Kalējas rokās armijas stila kamuflāžas jaka satiekas ar tillu, puķainu audumu un kļūst par kleitu. Arī viņas izveidotais zīmols Pārtapis rada jaunus apģērbus no jau esošajiem.

Līdz apģērbu pārradīšanas idejai Kristīni aizveda likumsakarību ķēde. Uzreiz pēc vidusskolas viņa izmācījās par drēbnieci, un jau toreiz ar prieku izārdīja gatavas drēbes, lika tās no jauna kopā un skatījās, kas sanāks. Taču, sapratusi, ka nav «ierindas šuvēja», kurai tikai jāpilda klientu pasūtījumi, profesijā piepildījumu neatrada. Pamazām viņas dzīvē ieplūda zaļā dzīvesveida idejas, bet vēlme atstāt savu artavu dzimtajā pusē pirms četriem gadiem mudināja izveidot biedrību RADI Jaunjelgavā, kas organizē radošās darbnīcas, tirgus un citus pasākumus. Viena no darbnīcām, ko biedrība rīkoja 2018. gada vasarā, bija par tekstilizstrādājumu pārstrādi. Cilvēki uz Modes talku ieradās ar saviem apģērba gabaliem un no tiem izveidoja jaunus. 

Lietotu apģērbu pārtapšana drēbnieci tā aizrāva, ka nu viņas zīmolam rit jau trešais gads. Kristīne stāsta, ka viss «saslēdzās» īstajā laikā: domēnu Pārtapis viņa iegādājās pirms astoņiem gadiem, vēl nezinādama, kas tas būs. Toreiz arī nenojauta, ka pēc 20 gadu pauzes atsāks šūt. Vispirms viņa tērpus pārdeva Zīlē un citos veikalos, taču tagad jau gadu Stabu ielā ir pašas darbnīca, kur pārtapšanu jaunos tērpos gaida vairāki klientu drēbju maisiņi. 

«Esmu priecīga, ka cilvēki ir iemācījušies mājās atrast resursus. Atnes mīļu, bet vairs nevelkamu apģērbu, un mēs to transformējam valkājamās drēbēs.» Tomēr klientam jārēķinās ar radošo lidojumu, jo Kristīnei svarīga mākslinieciskā brīvība. Tas notiek tā: klients ierodas ar savu maisiņu, izklāsta vēlmes, Kristīne uzklausa, bet šuj tā, kā redz pati. Ja rezultāts patīk, to nopērk, ja ne — tas paliek darbnīcā. Tiesa, neviens vēl nav palicis. 

Krietna daļa viņas darba ir sarunas ar klientiem — vispirms viņa noskaidro, kāds ir valkātājs, ko dara un kāds apģērbs viņa personību izceļ. «Mans uzdevums nav tikai notirgot. Es gribu, lai cilvēks valkā un nes šo ideju tālāk, iedvesmojot citus.» 

Tērpu skices drēbniece uzbur savā galvā. Saliek kopā apģērbus, uz aci aprēķina, lai nepietrūkst auduma, un sāk griezt. «Tā ir kā glezna — nekad nezini, kā viss beigsies. Ļaušanās procesam.»

Pieredze


Elīna Berklava, 
konceptveikala M50 saimniece

Elīnas interese par dabai draudzīgu dzīvesveidu sākās pirms 16 gadiem, kad piedzima pirmais dēls — sāka pievērst uzmanību savām ikdienas izvēlēm, sākot no sadzīves ķīmijas un pārtikas līdz apģērbam. Likumsakarīgi, ka arī M50 klientiem Elīna cenšas piedāvāt kvalitatīvas un videi draudzīgas lietas. «Kritērijs, ko liekam pirmajā vietā, — materiāls, ražošanas process un dabā atstātā «pēda»,» Kvalitatīva un ilgtspējīga produkta cena nereti krietni atšķiras no «ātrās modes» precēm. Tad veikala darbinieces pastāsta par konkrētās mantas tapšanu un vērtību. «Cilvēki aizvien biežāk par vērtību uzskata videi draudzīgus produktus un izvēlas investēt dārgākā pirkumā, kas kalpo ilgāk.»

M50 iespējams iegādāties arī organiskās kokvilnas kreklus ar īpašu apdruku. «Izvēlamies foršu, «caurspīdīgu» kreklu un, sadarbojoties ar ideju ģeneratoriem dizaineriem, paši ar savām rociņām pievienojam tam māksliniecisko vērtību.» Elīna par «caurspīdīgu» sauc tāpēc, ka tas nopirkts ražotnē, kuras darbība ir godīga un pārskatāma. Krekla apdruka top dabai draudzīgā sietspiedes tehnikā ar ūdens bāzes krāsām. 


Tomass Mencis,
Naked Monkeys radītājs

Tomass nekad nav izjutis kāri pēc jaunu drēbju pilna skapja, kam mazi ķiņķēziņi — logo — šķietami piešķir papildu vērtību. «Visi mīļākie apģērbi pie manis ir nonākuši par velti,» viņš atzīst. Parāda nelielu caurumiņu savā džemperī un prāto — cits varbūt izmestu, bet viņš šajā apģērbā jūtas labi. Jo cilvēka vērtību un būtību nenosaka tas, kas ir mugurā un garderobē.

Lai citiem parādītu, ka apnikušas vai nevajadzīgas lietas var pārveidot jaunās, pērnā gada nogalē viņš ar draudzeni itālieti sāka strādāt pie projekta Naked Monkeys — pāršūt, apgleznot un citādi pārveidot kreklus, džinsus un citus lietotus izstrādājumus. «Mēs radām jaukas lietas, kas neko neizmaksās dabai,» skan viņu devīze. Tomass prot veikli rīkoties ar otu, bet draudzenei patīk ķimerēties ar sīkumiem, no stieplītēm un saplīsušas bižutērijas veidot gredzenus un citus aksesuārus.

Foto — Kristīne Madjare un no privātā arhīva

 

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu