Sargsuņa loma pārmaiņu laikā

jeb Kā nosargāt realitāti?

Ceturtā vara, vārtsargs, sargsuns… Tas viss par vienu un to pašu — žurnālistiku, plašsaziņu, presi, medijiem, komunikāciju. Neiedziļinoties katra vārda ģenealoģijā, jāpiezīmē, ka daudz lietotie metaforiskie apzīmējumi radušies jau krietni sen. Vārtsarga loma presei piedēvēta 20. gadsimtā, bet tieši pirms 300 gadiem Amerikā iedibināts «sargsuņa» vārds. Tajā pašā 18. jeb apgaismes gadsimtā britu politiķis un domātājs Edmunds Bērks (1729—1797) presei piešķīris «ceturtās varas» titulu. Atcerēsimies, ka vācu filozofs un komunikatīvās darbības teorētiķis Jirgens Hābermāss publiskās sfēras sākumu saredz tieši 18. gadsimtā, bet publiskā sfēra ir preses darbības rezultāts. 

Mūsdienās, kad presei palīgā sauktas daudzas un daudzveidīgas komunikācijas tehnoloģijas — gan savu jaunumu zaudējušie radio un televīzija, gan jo īpaši digitālā transformācija ar interneta portāliem, platformām un sociālo tīklu vijumiem —, no jauna saasinājies mediju lomas un ietekmes apjēguma pieprasījums.

Klāt nākuši arī vairāki jauni apzīmējumi žurnālistiem — intervents, lojālists, infoizklaidētājs, pakalpojumu sniedzējs, pilsoniskuma veidotājs un citi, tomēr izteiksmīgā sargsuņa iesauka saglabājusies. To apliecina vairāku zemju pētnieku veiktā 18 pasaules valstu izpēte, veltīta sargsuņa lomai dažādos politiskos režīmos un mediju sistēmās. 

Kāpēc sargsuņa pozīcija tik svarīga? Atbildi sniedz fakti par mediju ietekmīgo klātbūtni politiskajos protestos Baltkrievijā, Aleksandra Navaļnija lietā Krievijā, Donaldam Trampam uzticīgo sarīkotajos grautiņos, Nīderlandes jauniešu karos ar policiju, nerunājot par daudzām vietējo ministru atstādināšanām un citiem lokāliem gadījumiem. No mediju līdzdalības ir atkarīga arī Covid-19 pandēmijas norise, kurā mediji piedalās informējot, veidojot attieksmi un tieši aicinot uz to vai citu darbību. Mediju balsis kādu ieceļ svēto kārtā vai piepulcina Visuma zvaigznēm un tikpat viegli var gāzt elles bezdibeņos vai uz mūžu iededzināt kauna zīmi.

Kāda ir sargsuņa identitāte?

Ņemot vērā acīmredzamo mediju varu, ir svarīgi saprast, kāpēc sargsuņa loma tik ilgi saglabājusies, kāpēc tā tik nozīmīga šodien. 

Sargsuns brīdina par briesmām, par bīstamu apdraudējumu, par ienaidnieka tuvošanos un sargā sava saimnieka mantu, ganāmpulku, visu, kam piemīt vērtība, bez kuras labklājība un izdzīvošana nav iespējama. Sargsuns brīdina rejot, bet, kā pieļauj žurnālistu mācību grāmatas, arī spēcīgi kožot «kāju ikros sabiedrības priekšstāvjiem, kuri neievēro likumus vai patvaļīgi rīkojas ar viņiem uzticēto nodokļu naudu. Tie, kuri mēģina žurnālistiem uzlikt uzpurni, patiesībā žņaudz demokrātiju» (Ainārs Dimants, Stefans Russ-Mols 2009, 22).

Sargsuņa stāvoklis ir duāls. No vienas puses, tas izsaka cēlu vērtībsarga un glābēja misiju, kas atgādina, kādam vajadzētu būt žurnālistam un medijam. No otras puses, viņa neaizstājamību un jēgu nosaka ienaidnieka bīstamība, spēja to laikus pamanīt un aizturēt. Tā kā pasaule bez ļaunuma ir ilūzija, tad, ja naidnieks ir draudošs, nākas uzbrukt un kost, kas tomēr ir vardarbības pazīme, ko kampaņveidīgi apkaro paši mediji, gan nemeklējot dziļākus cēloņus. Vai līdzēs tikai riešana, kad vajadzīgs spēcīgs buldogveidīgs cīņu suns? Cik sargsuņu nav pabīdīti malā vai gājuši bojā nevienādās cīņās! Un tomēr pieprasīts ir sargsuns, nevis cīņu suns. 

Kā cēlo sarga identitāti iespējams saglabāt laikā, kad nav īstas skaidrības, ko sargāt, kam uzbrukt, un kad par sargsuņiem viegli sevi var pieteikt ikviens interneta vārdotājs (influenceris) un komentētājs? Dažkārt šo skaistās vārda brīvības laiku raksturo kā komunikācijas haosu. «Ko mēs īsti darām?» viens otram jautā rakstnieki (Konteksts 2020, 12), un tas jau izklausās pēc apjukuma. Līdzīgi jājautā arī žurnālistiem, kad paralēli pandēmijas krīzei noris infodēmija — melu, apmelojumu, viltus ziņu, vulgāras un pliekanas izklaides, primitīvisma, visdažādāko savārstījumu nekontrolējama plūsma. Vai skaidras atbildes vietā ļauties iracionālismam, apokaliptiskām izjūtām, depresīvai grūtsirdībai un cinismam, nespējot ne situāciju mainīt, ne savu vietu tajā atrast? Vai un kā šajā laikā, kad vērtīgā un nevērtīgā robežas tik nenoteiktas, iespējams saglabāt cēlo sargsuņa misiju?

Izšķiršanās dilemmas

Medija loma nav tikai neitrāla informācijas vācēja un pārraidītāja loma. Tā, protams, ir neatsverama un neapšaubāma. Vienlaikus žurnālista darbs ir aizstāvēt un sargāt: gan īpašuma tiesības, gan taisnīgumu, patiesumu, godu un citas civilizētai sabiedrībai piemītošas normas. Ko iesākt tradicionālajam sargsunim, kad ikviens savu no citiem visatšķirīgāko vēlmi grib uzdot par normu un pieprasīt atzīt tās cieņu un legalitāti? Ir portāli, kuri pelnās tikai ar riešanu un košanu, nekaunīgi izliekoties par vienīgajiem pareizajiem taisnības sacītājiem, taču bez sarga apziņas.

Viena lieta, kad sargājamais un ienaidnieks ir skaidri un atklāti saredzams, kad nav šaubu, ko sargāt un aizstāvēt. Latvijas attīrīšanā no valsts izzadzēju posta, no ministriem ar transnacionāla kapitāla saiņiem mašīnu bagāžniekos pētnieciskajai žurnālistikai ir bijusi un ir nenovērtējama loma. Bez viņu līdzdalības alkatīga savtīguma mazinājums nebūtu iespējams. Nepietiekami novērtēta ir valsts un sabiedrības labumu sargājošās žurnālistikas loma Latvijas valsts vēsturē — Jāņa Dombura, Ir žurnālistu, Edgara Kupča, De facto, Nekā personīga un daudzu citu sabiedrības labā paveiktais. 

Citādi ir, kad sabiedrības labuma skaidrības nav pašai polarizētajai un fragmentos sadalītajai sabiedrībai un miglā tīts medija saimnieka vārds. Ne velti vēsturiskā atmiņā paliek Dienas žurnālistu grupas atteikšanās kalpot neizpaustam, noklusētam saimniekam. Aizgāja tie, kuri zināja, kam viņi negrib kalpot un kuriem bija iespējams prioritēt goda un cieņas vērtības.

Līdzīga izšķiršanās būtu neatsverama daudzo dilemmu risinājuma kopsakarā. Tas, kuru pusi pārstāvēt, piemēram, kovidnoliedzēju un atzinēju strīdos, profesionālim lielu izvēles piepūli nesagādās. Arī nopietna valstsvīra uzrunu tautai kritiskā situācijā it kā nebūtu grūti atšķirt no Ziemassvētku vēstījumiem. Citādi ir ar tradicionālo normu sargu un moderno brīvību aizstāvju konfliktiem. Kurā pusē nostāties — tradicionālo ģimenes vērtību saglabātāju vai netradicionālo orientāciju pusē, vienlaikus nezaudējot ne mediju saimnieka, ne mazākuma, ne «tautas vairākuma» uzticību. Dilemmai, kā zināms, abi risinājumi ir nepilnīgi, tāpēc dažkārt sadursmju spriedzi izdodas mazināt ar ironisku asprātību, humoru. 

Rējējbalsis un digitālais ļaunums

Žurnālista profesionālā neitralitāte prasa godīgi un līdzsvaroti informēt par visiem viedokļiem. Piedāvāt daudzveidīgu viedokļu «ēdienkarti» un ļaut ikvienam izlemt pašam vai saukt palīgā ekspertus, intelektuāļus, veselo saprātu, jo, lai cik profesionāli neitrāla, tomēr sava pozīcija un izšķirtspēja labam sargsunim nepieciešama. 

Kost var dažādi un riet var dažādi. Riet vēl nenozīmē, ka ļaunums pamanīts un drošība garantēta. Var apriet visu, kas pagadās, riet uz visām debess pusēm. Saka: rej pa tukšo. Var riet aiz garlaicības, vientulības vai izsalkuma. Nepārtraukti rejošs suns ir paša saimnieka un apkārtējo kaimiņu nelaime. Suns, kas rej, nekožot. Kost, savukārt, var ne tikai iebrucējam, bet arī nejaušam garāmgājējam vai, kam negadās, arī aicinātam ciemiņam.

Digitālās komunikācijas brīvībā katrs var ņemt rokā mobilo un sūtīt platformām, portāliem, sociālajiem tīkliem, pat saviem burbuļbrāļiem vai burbuļmāsām ļaunus rējienus. Ja rējēju ir daudz un tie ir skaļi, gan atradīsies kāds, kurš pratīs izmantot rējējbalsis savā labā. Tā top digitālais ļaunums, par kuru brīnās franču rakstniece Delfīne de Vigāna, pievēršot uzmanību tuva cilvēka slēptai anonīmai uzvedībai internetā. Komentētājs raksturots kā bailes un bezjēdzīgu agresivitāti izraisošs svešinieks, kurš slepenībā spēj paust visatbaidošākās domas, izteikt ļaunu nicinājumu un izrunāt ikdienā un normālos apstākļos nepieļaujamus vārdus — «vārdus, kas jūs apšļāc ar kauna dubļiem. Ko darīt, kad atklājat, ka šī no nebūtības iznirusī otra personības daļa, liekas, ir noslēgusi līgumu ar sātanu? Ko iesākt, kad saprotat, ka dekorāciju neredzamā puse mirkst dūkstī, no kuras dvako kanalizācijas smirdoņa?» (Lojalitātes 2020, 90).

Uzticams, gudrs un profesionāls sargs zina laiku riešanai, klusēšanai, kodienam. Viņš zina, ko sargā — zagļa un varmākas pili vai godīga cilvēka īpašumu. «Cilvēki ar mēslu dakšām rokās ir neaizstājami sabiedrības labklājībai, tikai svarīgi saprast, kad laiks mēslu dakšas nolikt malā,» padomu devis 26. ASV prezidents Teodors Rūzvelts (1858—1919). 

Pie patiesības drupām

Pirms diviem gadiem rakstnieks Salmans Rušdi The New Yorker (tajā pašā izdevumā, kurā Hanna Ārente savulaik publicēja reportāžu par nacisma ierēdņa Eihmana prāvu un formulēja banālā ļaunuma jēdzienu) publicēja rakstu Patiesība, meli un literatūra. 

Kas satrauca slaveno un bīstamo patiesības sargu? 

21. gadsimta vērtību krīzes kopsakarā Salmans Rušdi pārdomās par patiesībām un nepatiesībām rakstīja: «Dažādu iemeslu dēļ mēs atkal stāvam pie patiesības drupām. Un tas ir mūsu — rakstnieku, domātāju, žurnālistu, filozofu — uzdevums atjaunot mūsu lasītāju ticību realitātei, viņu ticību patiesībai. Un izdarīt to ar jaunu valodu, no pašiem pamatiem.» 

Rakstnieks ir pamanījis realitātes un patiesības drupas digitālajā demokrātijā. Viņu uztrauc nespēja orientēties daudzajās informācijas straumēs un pretstraumēs, vārda brīvības laukos bez robežām, kad saziņas haosā izgaist realitāte. Realitātes skaidrība pazūd spēlēs, vārdotāju stāstos, viedokļu komentāros un dažādo mediju konstrukcijās. Rušdi vairs neaicina aizstāvēt patiesību, jo tādu ir daudz, viņš aicina aizstāvēt realitāti. Apturēt dezinformācijas un viedokļu dažādības pasauli nav iespējams, bet realitāte pastāv, un tā ir jāsargā. Šī uzdevuma veikšanai Rušdi aicina sargus — rakstniekus, domātājus, žurnālistus un filozofus.

Mediju ietekmes sargājošais un graujošais spēks vēl pilnībā nav apjausts, bet skaidrs, ka tā pēdas ved tālāk par politiskās varas uzraudzību vai ikdienas notikumu atveidi. Franču aristokrāts un diplomāts Aleksis de Tokvils (1805—1859), demokrātijas vērotājs ASV, presi atzinis par visspēcīgāko instrumentu, kura ietekme sniedzas līdz pat amerikāņu «gaumei un morālei». Apzinoties ietekmes spēku, nākas saprast sargsuņa skolotības lielo nozīmi. Ne badināt, maldināt, ne stulbināt, bet izglītot un trenēt, lai tas neapjuktu un mācētu skaidri atšķirt savējo no svešā, paliekošo no pārejošā, derīgo no bezjēdzīgā. Apjukums ir bīstams.

Raksts tapis LZP FLP projekta Dezinformācijas un sazvērestību radītie riski demokrātijai: Latvijas pieredzes pārlūkošana Nr. Izp-2019/1-0278 ietvarā

Skaidrīte Lasmane ir Dr. phil., emeritētā profesore, grāmatu 20. gadsimta ētikas pavērsieni (2004), Komunikācijas ētika (2012) u. c. autore. Publikācijas galvenokārt attiecas uz filozofisko un profesionālo ētiku, komunikācijas un mediju ekoloģijas pētniecību, kā arī uz literatūras un filozofijas saikni.