Es pametu Virdžīniju ar dažām nieka mantām pie dvēseles un bez īstām ardievām karstā vasaras pirmdienas rītā, četrus mēnešus pēc tam, kad biju aizmucis no Loklesas, manas dzimtās, mana tēva plantācijas. Un, kaut ar zināju, ka kaut kādā veidā mani uz turieni atsauks atpakaļ, nu tā bija man aiz muguras, līdz ar mana tēva noziegumiem, vergu ķērējiem, kurus dēvēja par Railenda suņiem, un manas dejojošās mātes rēgu, kuru tik tikko spēju atminēties, tukšumu manī, kurš, to es zināju, bija kaut kādā veidā saistīts ar viņas pārdošanu. Lielāko tās dienas daļu es gāju kājām un pārlaidu nakti mazā fermā, kuras saimnieks, vecs atraitnis, atbalstīja mūsu mērķi. Tad otrdienā es devos uz Klārksburgas pilsētu, kur sākās pirmais posms manā ceļojumā ar vilcienu.
Bija iecerēts šķērsot Virdžīniju pa Ziemeļrietumvirdžīnijas dzelzceļu un tad, jau no Merilendas, tikt tālāk līdz Baltimorai un Ohaio un doties uz austrumiem un augšup uz ziemeļiem, uz brīvajām Pensilvānijas zemēm, uz Filadelfiju. Ziemeļu virzienā bija īsāks ceļš, taču tur nesen gar dzelzceļu bijušas saķeršanās ar Railendu, un likās, ka šāda plāna — tieši cauri Baltimoras vergu ostai — pārdrošība būtu negaidīta. Ticis līdz Klārksburgas stacijai, pamanīju Hokinsu un Blendu sēžam zem sarkanas nojumes, uz kuras bija satupis melno strazdu bars. Hokinss apvēdinājās ar cepuri. Blends vērās sliedēs, pretējā virzienā tam, no kurienes parādīsies vilciens. Mēs visi raudzījām nelikties cits par citu ne zinis.
Uz perona redzēju balto sievieti, cepuri galvā un ziliem svārkiem ar krinolīnu, turot pie rokas divus labi ģērbtus bērnus. Gabalu tālāk, aiz nojumes ēnas, kāds zemas kārtas baltais ar, kā noģidu, visu savu mantību ceļasomā, pīpēja tabaku. Nostājos nomaļus, negribēdams raisīt aizdomas. Zemās kārtas baltais, izpīpējis tabaku, apsveicinājās ar sievieti. Abi aizvien vēl runāja, kad melnie strazdi aizlaidās no nojumes un milzu dzelzs kaķis ierēcās aiz pagrieziena, visapkārt melni dūmi un apdullinoša žvadzoņa. Noskatījos, kā kaucošie riteņi griezās aizvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās. Piesardzīgi uzrādīju konduktoram biļeti un papīrus. Citu aģentu izgādāti, tie norādīja, ka esmu krāsains, cienījams vīrs, nesen izpircis brīvību, un nu dodos uz Filadelfiju, kur strādāšu par galdnieku. Konduktors uz tiem tikpat kā nepaskatījās. Varbūt šodien tam grūti noticēt, bet tolaik, tajos tumšajos laikos, tāda «nēģeru vagona» nebija. Un kamdēļ lai tāds būtu? Labie ļaudis, Virdžīnas augstmaņi, turēja savus vergus, jūga ļaudis, sev tuvumā, tā, kā dāma tur savu somiņu, pat vēl tuvāk, jo tas bija tāds laiks mūsu vēsturē, kad visā Amerikā visvērtīgākais, kas kādam varēja piederēt, bija otrs cilvēks. Devos uz vilciena aizmuguri, iedams pa eju starp divām sēdekļu rindām. Centos neizskatīties uztraucies. Taču, kad sadzirdēju konduktoru nokliedzamies un milzu kaķis atkal ierēcās, sajutu, ka ikkatrs miesas gabaliņš manī saspringst kā nostiepta virve.
Ceļojumā pagāja divas dienas, tā nu es ierados Greja pārceltuvē pie Skukilas upes ceturtdienas rītā. Izkāpu ļaužu pūlī, kas meklēja draugus un radus. Hokinsu un Blendu ieraudzīju, tiklīdz biju izkāpis no vilciena, bet viņi turējās no manis pa gabalu, jo bija zināms, ka pat šeit, pilsētā, Railenda suņi ložņā apkārt, meklēdami aizbēgušos. Pavadoni, kuram vajadzēja mani sagaidīt, man neaprakstīja. Man bija teikts vienkārši gaidīt. Pāri ielai bija omnibuss zirgu aizjūgā. Vairāki vilciena pasažieri tajā iekāpa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.