Amandas Aizpurietes desmitais dzejas krājums Pirms izvākšanās ir viens no 2020. gada latviešu dzejas pārsteigumiem un, manuprāt, spilgtākā no pēdējām četrām autores dzejas grāmatām. Tajā lasāmā elēģiskā lirika ar šķietami tradicionālām un romantiski iekrāsotām tēmām var šķist vecmodīga, tomēr dzejniece parāda tādu meistarību tēlos, ka eksperimentu trūkums kļūst nebūtisks. Proti, daudzi krājuma dzejoļi izmanto tēlus, kas, skatīti atsevišķi, šķiet banāli, bet kopā tie savērpjas pārsteidzošās un oriģinālās konfigurācijās, piemēram, nodeldētā gadalaika metafora iekļauta daudznozīmīgā paradoksā: «kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus / ziemu izrādās vairāk par vasarām.» (25)
Šis motīvs caurvij visu grāmatu — atskatīšanās nodzīvotajā, konstatējot, ka lielākā daļa laika aizvadīta, upurējoties, zaudējot, ciešot. Bet vienlaikus, kā atklāj noslēdzošā nodaļa, «neizdzīvotā» dzīve savā vietā atstāj kādu dvēselisku vērtību — literatūru. Var apbrīnot spēju skatīties realitātē, kas sagādā vilšanos, atzīt sāpīgas patiesības, kurās nav vietas cerībām, un tik un tā, it kā par spīti nolemtībai, tomēr rakstīt. Skumja, bet skaista uzvara.
Vienīgā kritiskā piezīme par Aizpurietes atgriešanos latviešu dzejā — grāmatas pirmajā un trešajā nodaļā dzejoļu šķiet par daudz. Pēdējā un otrajā nodaļā nav nekā lieka, tomēr citviet parādās teksti, kas uz pārējo fona tikai aizpilda vietu. Tie pārsvarā ir īsi un abstrakti dzejoļi, kas risina kādu metafizisku problēmu, bet tajos trūkst pārējo tekstu taustāmās tēlainības («noticēt / notikt / neiztulkojamas zīmes» (22)). Tas gan nav nozīmīgs pārmetums, drīzāk manas gaumes lieta, jo autorei kopumā izdodas vairāk nekā 200 lappušu garumā lasītāja uzmanību noturēt. Piemēram, ledusskapja šūpuļdziesmā (2011) vai grāmatā Šonakt biju zaļš putns (2011) reizēm varēja pārmest liekvārdību vai tādu tiešumu, kas pat grēksūdzes literatūras kontekstā šķiet pārāk liels, turpretim Pirms izvākšanās dzejoļi šķiet gan savāktāki, gan metaforiski daudzslāņaināki.
Lai arī lielākoties krājumā lietota viena dzejas forma — vidēji garš brīvais pants —, tas reizē ir daudzveidīgs: prozaiski dzejoļi («šajā hruščovkā agrāk pa naktīm bauroja zīdaiņi / vairs nebauro» (30)) mijas ar sirreālām pasāžām («pagātnes vulkānu lava melnē mēness jūrās / vilka pilnmēnesī varot mainīt dzīvi / manā plaukstā kūst mēness lāsteka / varbūt rokas līnijas pārsvītros pilnmēness rēta» (35)), labskanīgas aliterācijas («parādē vai paradīzē vai paralīzē» (149), «vasaras vidus viļņos» (16)) ar asprātīgiem okazionālismiem — «šotums šogaism šomūž» (146), «murmuļoju mākoņainas debešainas grēcīgas vīnainas» (146), «saulainspoži» (153), «zvaigžņotību» (186), «lavīnojos» (187) u. c. Krājumā lasāmas arī autorei raksturīgās metaforas, kurās abstraktais savienots ar konkrēto: «samierināšanās svina apmetnis» (144), «nepildīto solījumu gatvē» (81), «atmiņu smilšgrauds» (95), «caur tenku miglu / caur baumu ērkšķiem» (162), «bezmiega šosejas» (166). Dabiskums un vieglums, ar kādu šīs līdzības tiek radītas, ir Aizpurietes dzejas trumpis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.