Amanda Aizpuriete. Pirms izvākšanās. Neputns, 2020.
Amandas Aizpurietes desmitais dzejas krājums Pirms izvākšanās ir viens no 2020. gada latviešu dzejas pārsteigumiem un, manuprāt, spilgtākā no pēdējām četrām autores dzejas grāmatām. Tajā lasāmā elēģiskā lirika ar šķietami tradicionālām un romantiski iekrāsotām tēmām var šķist vecmodīga, tomēr dzejniece parāda tādu meistarību tēlos, ka eksperimentu trūkums kļūst nebūtisks. Proti, daudzi krājuma dzejoļi izmanto tēlus, kas, skatīti atsevišķi, šķiet banāli, bet kopā tie savērpjas pārsteidzošās un oriģinālās konfigurācijās, piemēram, nodeldētā gadalaika metafora iekļauta daudznozīmīgā paradoksā: «kad saskaitu nodzīvotos gadalaikus / ziemu izrādās vairāk par vasarām.» (25)
Šis motīvs caurvij visu grāmatu — atskatīšanās nodzīvotajā, konstatējot, ka lielākā daļa laika aizvadīta, upurējoties, zaudējot, ciešot. Bet vienlaikus, kā atklāj noslēdzošā nodaļa, «neizdzīvotā» dzīve savā vietā atstāj kādu dvēselisku vērtību — literatūru. Var apbrīnot spēju skatīties realitātē, kas sagādā vilšanos, atzīt sāpīgas patiesības, kurās nav vietas cerībām, un tik un tā, it kā par spīti nolemtībai, tomēr rakstīt. Skumja, bet skaista uzvara.
