Jānis Akuraters (1876—1937) ir latviešu rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Darbojies prozā, dzejā, dramaturģijā, publicistikā, nodarbojies ar tulkošanu. Pirmais saņēmis Tēvzemes balvu literatūrā (1937). Viņa daiļrade spoguļo latvisko identitāti.
1920. gada vasarā, kad rakstīta šī eseja, Neatkarības karš tuvojās beigām, lielinieku «pasaules revolūcijas priekšpulks» atkāpās no Latgales, bet Daugavmalas nami Rīgā stāvēja, bermontiādes šāviņu sakropļoti. Pirmais pasaules karš latviešu nāciju plosīja piecus gadus, un jaunā valsts patiesi bija jāceļ no drupām. To, cik dziļa plaisa atdalīja ideālo Latviju no tās ikdienas īstenības, kas bija pilna ar cara impērijas laikā iesakņoto dzīves uztveri, redzam dzejnieka, 1905. gada dumpinieka un Ziemassvētku kauju dalībnieka Jāņa Akuratera esejā. Akurateram tobrīd ir 44 gadi, un viņš strādā Izglītības ministrijā, taču šo eseju nav rakstījis ierēdnis, bet cilvēks, kurš piedalījies valsts dibināšanā un ir atbildīgs par tās nākotni. Aiz romantiķa un estēta temperamenta ir skaidra izpratne par nacionālo kultūru kā modernās Latvijas valsts pastāvēšanas pamatu un jēgu, kas ir svarīgāka par provinciālisma «augsto malēniešu filozofiju».
Mūsu valsts nāk vēlu. Mēs esam skumuši un salūzuši cauri gadu simtiem, daudz kapu ir, kuri slēpj vairs mums nezināmus varoņus par Latvijas valsti. Ir gaidīts ilgi, varbūt par ilgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.